jūs darāt? – tēvocis noprasa.
– Jaunkundze teica, ka jūs mērīsiet.
De Sads ir tik rupjš un tik neapvaldīts, ka es izplūstu smieklos.
– Redzat? – viņš jautri iesaucas. – Spriedze ir likvidēta.
– Lai Kurtiss noņem mērus, – Anrī saka man, – un tad mēs iesim prom.
– Zīmēšanas nebūs? – marķīzs jautā.
– Nē, – es godīgi atzīstu.
Vaibstus es esmu iegaumējusi, tātad kopā ar mērījumiem man būs viss, kas nepieciešams darbam.
– Es būšu rāms, – marķīzs sola. – Kā jaunava kāzu naktī.
– Tad sāciet jau tagad, – Anrī brīdina.
Kurtiss sauc skaitļus, un es tos pierakstu, bet starplaikos pētu papīra rulli uz galda. Rullis ir aprakstīts un tik biezs, ka atritināts būtu vismaz desmit metrus garš. Marķīzs ievēro manu skatienu un klusi paskaidro:
– Mans mākslas darbs. Es to dēvēju par “Simt divdesmit Sodomas dienām”.
Anrī sejā noraustās muskuļi, un Kurtiss ir saraucis pieri. Acīmredzot uzskata, ka nepareizi nomērījis, jo acis nevar atrasties tik tuvu.
– Ļoti interesants nosaukums, – es saku.
– Neaptverami interesantam stāstam. Vai gribat palasīties?
Man vajadzētu atteikties, jo nevar būt nekas labs no ieskatīšanās darbā ar nosaukumu, kurā ievīts Sodomas vārds. Es pierakstu pēdējos mērījumus un mudinu Kurtisu un Anrī apsēsties man blakus. Viņi pavelk tuvāk krēslus, un Anrī čukst:
– Kāpēc jūs vēlaties to redzēt?
– Tās būs īstas šausmas, – tēvocis brīdina.
Bet es gribu uzzināt patiesību par šo cilvēku. Es gribu zināt, kas slēpjas aiz šīm tuvu izvietotajām acīm un uz kādām velnišķībām cilvēki ir spējīgi.
Marķīzs šķērso kameru un izklāj manuskriptu uz garā rakstāmgalda. Uz atsevišķām papīra lapām ir redzami zīmējumi, kas papildina sižetu.
– Kas tās par perversijām? – pārsteigts jautā Kurtiss. – Kādas vien spējat iztēloties, – marķīzs lepni atbild.
Zīmējumos attēlota urinēšana, pēršana, pārģērbšanās otra dzimuma drānās un anālais sekss ar zēniem, kas ir acīmredzami piespiesti to darīt. Meitenes ir kailas pieķēdētas pie sienas, un viņām pie krūšgaliem pieliktas iedegtas sveces. Visur redzami ekskrementi, lai fantāzijām vairs nebūtu vietas.
– Man pietiek, – Kurtiss paziņo.
– Bet jūs vēl neesat apskatījuši manu mīļāko! – marķīzs iesaucas un parāda meiteni, kurai noņem skalpu, bet uzbrucēji tikmēr glāsta viņas ģenitālijas un krūtis. Zem attēla marķīzs de Sads ir pierakstījis: “Cik burvīgi ir sabojāt un nomākt jebkādas tikuma un reliģijas iezīmes šajā jaunajā sirdī.”
Es rādu bezkaislīgu seju un apņemos nesniegt šim cilvēkam to, ko viņš vēlas.
– Mani jūs neesat sabojājis. Ceru, ka to jūs apzināties.
– Bet pārsteidzu gan.
– Nē. Mani nepārsteidz cilvēku izvirtība.
– Šie nav tikai sapņi. Lakostas pilī es tos realizēju dzīvē. Mums aiz muguras nokremšļojas de Lonē. Es jau biju piemirsusi, ka viņš stāv līdzās.
– Tempļa bulvārī es vadu izstādi, mesjē. Tas, ko jūs esat radījis, – es saku un pavēcinu roku, norādot uz zīmējumiem un manuskriptu, – ir teātris. Tikpat reāls kā mana Slavenāko zagļu ala.
– Bet tā bija realitāte, – marķīzs karstasinīgi iebilst.
– Varbūt. Taču tagad tā ir beigusies, aktierim jāatgriežas savā istabā un jāsaprot, ka ir tikai viņš. Par spīti visām maskām un aplausiem. Izrāde nevar turpināties mūžīgi, un tagad jūsu izrāde ir beigusies, paliekat tikai jūs pats ar sevi. Vai jums tas patīk?
Marķīzs klusē. Tagad es esmu viņu pārsteigusi.
– Dāmai nevajadzētu skatīties uz…
– Es neesmu dāma. Esmu vienkārša karavīra meita, – es atbildu Anrī, kad jau sēžam karietē, kuru mums laipni sagādājis de Lonē. – Visiem ir savi noslēpumi. Viņam tie gluži vienkārši ir tumšāki. Un dod man iespēju kļūt par labāku mākslinieci.
Anrī pašūpo galvu.
– Jūs esat mīkla.
– Svarīgi ir iepazīt cilvēka dvēseli, – Kurtiss paskaidro. – Māksla nav zinātne. Tas ir emociju rezultāts. Un skatītājs kaut ko sajūt. Greizsirdību, bijī…
– Riebumu, – es piebilstu. – Tagad es zinu, kas viņš ir, kāds viņš ir, un zinu, kā taisīt viņa figūru.
Atlikušo ceļu mēs nobraucam klusumā un vērojam lietu, kas pārplūdina netīrās ielas. Es apzinos, ka Anrī nesaprot manu mērķi, bet atliks viņam tikai apskatīt14 vaska figūru – acis, sakniebtās lūpas –, un viss būs skaidrs.
Kad mēs nonākam Tempļa bulvārī, Kurtiss iesteidzas salonā, bet es kopā ar Anrī apstājos zem viņa nama markīzes.
– Es zinu, ka jūs negribējāt braukt. Un tomēr pārvarējāt sevi manis dēļ, un es esmu neticami pateicīga.
– Kā pēc tādām sarunām jūs spējat naktīs mierīgi gulēt? – viņš apvaicājas. – Vai jums nekļūst nelabi no tādiem stāstiem? Man ir jāpadomā, jo agrāk neviens man nav uzdevis tādu jautājumu.
– Es neticu Ruso filozofijas nostādnēm, – es atbildu. – Ja to gribējāt dzirdēt.
Anrī iesmejas.
– Cilvēka iedzimtajam krietnumam? Tam tic tikai tādi muļķi kā Robespjērs un Marats.
– Un karalis. – Tā kā Anrī tikai pasmaida, es turpinu: – Tiksimies rīt. Hercogs uz mūsu salonu vedīs jaunu viesi.
– Amerikāni? – Anrī vaicā. – Tomasu Džefersonu?
Tas gan būtu kaut kas īpašs. Tomass Džefersons uzrakstīja Neatkarības deklarāciju, kas deva iemeslu karam ar Angliju. Šī cilvēka figūra mūsu salonam nestu peļņu.
– Nē. Marķīzu de Lafajetu.
– Nezināju, ka viņi ir draugi.
Es pieeju Anrī tik tuvu klāt, ka sajūtu lietus smaržu viņam
