pēc Īlajs vispirms pārbaudīja elektronisko pastu. Tur bija gan nevērtīgi sūtījumi, gan vēstule no tēva un viena no vecmāmiņas – viņa bija saņēmusi fotogrāfijas. Un vēl advokāta ziņojums.
Labāk to nelasīt, Īlajs nodomāja. Labāk nevērt vaļā. Taču tā jau tikpat nepazustu, bet gaidītu, gaidītu.
Plecu muskuļiem saspringti savelkoties, Īlajs atvēra vēstuli. Pārlaidis acis juridiskajai terminoloģijai, apliecinājumiem, pat jautājumiem, viņš pievērsās nepatīkamajai daļai. Lindsijas vecāki kārtējo reizi draudēja pārsūdzēt prasību pret viņu.
Tas nekad nebeigsies, Īlajs nodomāja. Nekad. Vienīgi tad, ja policija noķers īsto Lindsijas slepkavu.
Lindsijas vecāki ienīda viņu, jo bija nesatricināmi pārliecināti, ka Īlajs ir vainīgs viņu vienīgā bērna nāvē. Viņi nerimsies. Jo ilgāk viņš netiks notiesāts – turklāt bija liela iespēja, ka tā arī būs, – jo ilgāk notikušais atkal tiks vilkts dienas gaismā un nokļūs uz mediju kārā zoba. Samazgas līs ne tikai pār viņu, bet arī pār visu ģimeni.
Jau atkal.
Īlajam nelīdzēja apliecinājumi, ka lieta droši vien netiks turpināta. Lindsijas vecāki piekārs to pie lielā zvana paštaisnā apņēmībā panākt viņiem vienīgā taisnīguma uzvaru.
Īlajs iedomājās publicitāti, kā viņš tiks apspriests, analizēts, vērtēts. Privātdetektīvi, kuru Pīdmonti noalgos – vai jau bija to izdarījuši – ieradīsies Viskija līcī, vienīgajā vietā, kas viņam atlikusi.
Īlajs minēja, vai Bostonas policijas departamenta detektīvs Vulfs arī būtu ietekmējis Lindsijas vecāku lēmumu. Brīžos, kad Īlajs bija sliktā noskaņojumā, viņš uzskatīja Vulfu par savu personisko Žavēru, kas ietiepīgi, gluži kā apsēsts vajā bez vainas vainīgo. Labākā garastāvoklī būdams, viņš pieņēma, ka Vulfs ir stūrgalvīgs policists, kas nespēj pieņemt, ka pierādījumu trūkums var nozīmēt nevainību.
Vulfam nebija izdevies panākt, ka prokurors ceļ apsūdzību. Bet tas neatturēja policistu nelikt Īlaju mierā, līdz Vulfa vadība izteica viņam brīdinājumu.
Vismaz oficiālā līmenī.
Jā, Īlajs pieļāva iespējamību, ka Vulfs iedrošinājis Pīdmontus.
Atbalstījies uz elkoņiem, Īlajs saberzēja ar plaukstām seju. Viņš bija paredzējis, ka tas notiks, gaidīja, kad atkal skanēs zvani. Kaut arī tas izklausījās drausmīgi, iespējams, ka labāk bija tikt ar to galā.
Piekrītot pēdējiem vārdiem Nīla vēstulē – mums jāaprunājas, – Īlajs paņēma telefonu.
Sāpes galvā kļuva spēcīgākas – tās sita, spārdīja, kliedza. Advokāta mierinošais tonis maz līdzēja, lai tās remdētu. Pīdmonti cēla troksni, lai izdarītu spiedienu, noturētu mediju interesi, uzkurinātu domu par prasības apmierināšanu.
Neviens no advokāta viedokļiem, kaut arī Īlajs tiem piekrita, viņu nepārliecināja.
Ieteikums būt savaldīgam, neapspriest izmeklēšanu, atkal noalgot personisko privātdetektīvu nekādā ziņā nepalīdzēja. Viņš taču jau tāpat turējās ēnā. Drīz viņš būs pilnīgā tumsā. Ar ko gan, pie velna, lai viņš apspriestos? Doma par naudas izdošanu, cerot, ka privātdetektīvam izdosies kaut ko atklāt, kā sākotnēji bija licies, tikai palielināja Īlaja nomāktību.
Viņš zināja, tāpat kā to zināja viņa advokāts un policija, ka, laikam ritot, mazinājās iespējamība atrast drošus pierādījumus.
Vai tiešām tuvojās spēles beigas? Viņš saglabās nenoteikto stāvokli, netiks apsūdzēts, netiks attaisnots, un turpmāko mūžu viņu pavadīs aizdomu ēna.
Tātad viņam jāmācās ar to samierināties.
Viņam jāmācās dzīvot.
Sadzirdējis klauvējienu pie durvīm, Īlajs īsti to neuztvēra, līdz tās atvērās. Ienāca Eibera, stiepdama līdzi milzīgu saini un piebāztu ietilpīgu somu.
– Sveiks! Nē, nē, necelies! Es pati tikšu galā.
Viņa jau gandrīz bija visu sanesusi iekšā, kad Īlajs piegāja palīdzēt.
– Atvaino, nepaspēju tev aizsūtīt ziņu, ka šodien nav masāžai piemērots laiks.
Eibera atbalstījās pret durvīm, lai tās aizvērtu, un skaļi nopūtās.
– Par vēlu, – viņa sacīja, taču vieglais smaids izgaisa, kad viņa ieskatījās Īlajam sejā. – Kas tad nu? Kas noticis?
– Nekas. – Nekas vairāk kā parasti, viņš domās piebilda.
– Šis tiešām nav piemērots brīdis.
– Vai tev ir cita tikšanās? Vai gribēji doties uz dejām? Vai tevi augšstāvā gaida kaila sieviete ar cerībām uz kaislu seksu? Ak nē? – viņa atbildēja, pirms Īlajs paspēja atvērt muti.
– Tātad šis brīdis ir tikpat piemērots kā jebkurš cits.
Nomāktību nomainīja aizkaitinājums.
– Vai tiešām tik grūti to saprast? Nē nozīmē nē.
Eibera skaļi nopūtās.
– Tas ir lielisks arguments, turklāt es nenoliedzu, ka esmu uzmācīga, pat neciešama. Pievieno to manai norunai ar Hesteri, ka tev palīdzēšu, un faktam, ka neciešu, ja kādam – vienalga, kuram – sāp. Vienosimies.
Sasodīts, tas viņam atgādināja iepriekš vecmāmiņai solīto.
– Kādi ir noteikumi?
– Dod man piecpadsmit minūtes. Ja pēc piecpadsmit uz galda pavadītām minūtēm tu nejutīsies labāk, es sakravāšos un iešu prom, un mēs šo tematu vairs pat nepieminēsim.
– Desmit minūtes.
– Desmit, – Eibera piekrita. – Kur man salikt galdu? Tavā guļamistabā vietas gana.
– Tepat būs labi. – Iedzīts stūrī, Īlajs pamāja uz galveno viesistabu. No turienes viņam izdosies Eiberu ātrāk dabūt laukā no mājas.
– Skaidrs. Iekur kamīnu, kamēr es sagatavošos. Istabai jābūt siltai.
Īlajs pats bija grasījies iekurt kamīnu, bet tad viņa domas aizklīda un viņš zaudēja laika izjūtu. Nu labi, lai tā būtu, viņš iekurs uguni un pacietīsies desmit minūtes – apmaiņā pret to, ka drīz Eibera atstās viņu vienu.
Tomēr viņš bija sadusmots.
Viņš noliecās pie kamīna, lai ieliktu malku.
– Vai tu nebaidies te nākt? – viņš pēkšņi pajautāja. – Palikt vienatnē ar mani?
Eibera atvilka rāvējslēdzēju pārnēsājamā galda maisam.
– Kāpēc
