stāstu. Ņem vērā, ka padošanās rada skumjas, vājumu, bailes. Tu jūties kā upuris, bet tu neesi upuris, ja to nepieļauj.
– Vai tev kāds ir nodarījis pāri?
– Jā. Es ilgi uzvedos līdzīgi tev. Vienkārši pieņēmu to. Pretojies, Īlaj! – Eibera uzlika rokas viņam uz pleciem. – Vai nu viņi noticēs, ka tu neesi vainīgs, vai nenoticēs, bet tu neesi viņu peramais zēns. Tu pats to apzināsies.
Impulsīvi Eibera pacēlās pirkstgalos un viegli pieskārās ar lūpām Īlaja mutei.
– Ej piezvani advokātam, – viņa pavēlēja un devās uz pludmales kāpnēm.
Augšā kāpās Kērbijs Dankans no attāluma abus nofotografēja.
Viņš pieņēma, ka starp Lendonu un garkājaino bruneti kaut kas notiek. Un viņa pienākums bija dokumentēt, uzdot jautājumus, izsist Lendonu no līdzsvara.
Cilvēki biežāk kļūdījās, kad viņi bija izsisti no līdzsvara.
Sestā nodaļa
Ieradusies uzkopt “Kraujas namu”, Eibera sajuta kafijas smaržu. Viņa nopētīja virtuvi. Īlajs tajā uzturēja kārtību. Tā kā viņš nebija neko uzrakstījis, viņa ķērās pie iepirkumu saraksta.
Īlajam ienākot, viņa stāvēja uz soliņa un spodrināja virtuves skapīšus.
– Labrīt! – Eibera pār plecu viņam uzsmaidīja. – Vai jau sen piecēlies?
– Jā. Gribēju pastrādāt. – Īpaši pēc pretīgā sapņa, no kura viņš bija rītausmā pamodies. – Šodien man jāaizbrauc uz Bostonu.
– Ak tā?
– Satikšos ar juristu.
– Tas ir labi. Vai tu jau paēdi?
– Jā, mammīt.
Eibera to neņēma ļaunā un mierīgi turpināja spodrināšanu.
– Vai tev atliks laika apciemot ģimeni?
– Tā esmu nodomājis. Vēl nezinu, kad atgriezīšos. Varbūt palikšu tur pa nakti. Droši vien tā arī darīšu.
– Skaidrs. Varam pārlikt masāžu uz citu reizi.
– Es atstāšu tev naudu. Vai tikpat, cik iepriekš?
– Jā. Ja maksa mainīsies, vienosimies nākamnedēļ. Kamēr tu nestrādā, es ātri uzkopšu tavu kabinetu, un apsolu uz galda neko neaiztikt.
– Norunāts. – Īlajs stāvēja un noskatījās uz Eiberu. Viņš bija uzvilcis vienkāršu melnu T kreklu, bet viņa šodien bija tērpusies konservatīvi – pieguļošās melnās biksēs un sarkanos Chucks sporta apavos.
Ausīs Eiberai šūpojās sarkanu bumbiņu virtenītes, un Īlajs pamanīja uz virtuves letes trauciņu ar vairākiem sudraba gredzeniem. Droši vien viņa tos bija noņēmusi, lai uz tiem nenokļūst tīrāmais līdzeklis.
– Tev ir taisnība par to, ko aizvakar teici, – brīdi vilcinājies, viņš ierunājās.
– Man patīkami to dzirdēt. – Eibera nokāpa no soliņa un pagriezās. – Par ko man šoreiz ir taisnība?
– Par pretošanos. Es biju padevies. Iemesliem, kuru dēl tā rīkojos, nav nozīmes. Man vismaz jāapbruņojas, tā teikt.
– Tas ir labi. Nevienam nav jāpacieš vajāšana, uzmācība, tas, ko dara Lindsijas ģimene. Nekāda lietas ierosināšana viņiem neizdosies.
– Ak nē?
– Tam nav nekāda likumiska pamata. Vismaz es tādu neredzu, un es esmu noskatījusies daudz juristu šovu.
Īlajs pavīpsnāja.
– Tad tev ir zināšanas, lai izteiktu spriedumus.
Apmierināta ar viņa reakciju, Eibera pamāja.
– Es ar to varētu pelnīt iztiku. Lindsijas ģimene tikai ķeras pie katra salmiņa, lai izpūstu no mušas ziloni un tādā veidā tev ieriebtu.
– Tas ir… pamatots arguments.
– Un saprātīgs. Viņiem šķiet, ja turpinās tevi tirdīt, iespējams, ka atklāsies jauni pierādījumi pret tevi. Vai vismaz izdosies tevi ierakt dokumentos, visādos izpildrakstos un nezin kur vēl, lai tu piedāvātu finansiālu vienošanos. Tas, pēc viņu prāta, pierādītu tavu vainu. Viņi nebeidz sērot, tāpēc tev uzbrūk.
– Tu tiešām varētu pelnīt ar to iztiku.
– Man patīk “Labā sieva”.
– Kas tā tāda?
– Tas ir juristu šovs. Tajā darbojas spēcīga rakstura cilvēki, seksīgi. Vārdu sakot, tas ir prātīgi, ka tu tiksies ar savu juristu, ka rīkosies. Šodien tu izskaties labāk.
– Labāk nekā… kad?
– Nekā iepriekš. – Uzlikusi plaukstu uz gurna, Eibera pielieca galvu. – Tev vajadzētu kaklasaiti.
– Kaklasaiti?
– Parasti man nešķiet jēdzīgi, ka vīrietis liek cilpu ap kaklu, jo tā kaklasaite cilpa vien ir. Bet tev piestāv. Tā tu sajustos stiprāks, pārliecinātāks. Tā tu atgūsti sevi. Turklāt augšstāvā ir vesela kolekcija.
– Vai vēl kaut kas? – Neapgriez matus.
Jau kuro reizi Eibera viņu pamatīgi apmulsināja.
– Kāpēc ne?
– Man patīk tavi mati. Tie ir nevis kā advokātam, bet kā rakstniekam. Vari mazliet pielīdzināt, ja vēlies, un to es tev pati varētu izdarīt, tikai…
– Nē, nē!
– Es protu. Galvenais, nepārvērties par tipisku advokātu, kas mūžam tērpies uzvalkā.
– Tātad man vajadzīga kaklasaite, bet mati lai paliek gari.
– Tieši tā. Un vēl – aiznes Hesterei puķes. Nu jau var nopirkt tulpes, tās viņai atgādinās pavasari.
– Vai man tas viss jāpieraksta?
Eibera pasmaidīja, apejot ap leti.
– Tu ne tikai izskaties labāk, tu jau jūties labāk. Tu atgūsti nekaunību, nevis tikai īdzīgi atvairies. – Viņa noglauda Īlaja sporta jakas atlokus. – Ej, izvēlies kaklasaiti. Un esi uzmanīgs pie stūres. – Viņa noskūpstīja Īlaju uz vaiga.
– Kas tu īsti esi? Tik tiešām!
– Gan jau to noskaidrosim. Pasveicini no manis savu ģimeni.
– Labi.
