style="font-size:15px;"> Uzvilcis mēteli, viņš aplūkoja sevi spogulī.
– Kas tu esi? – Īlajs nobrīnījās.
Viņš neizskatījās kā agrāk, bet arī ne tā, kā bija pieradis sevi redzēt pēdējā laikā. Ne vairs advokāts, viņš nodomāja, bet vēl ne rakstnieks. Ne vairs vainīgs, bet arī vēl ne attaisnots.
Joprojām ieslodzījumā, taču gatavs izlauzties.
Atstājis uz galda Eiberai naudu, Īlajs devās lejā pa kāpnēm un, viņas uzkopšanas darbu mūzikas pavadīts – šoreiz tas bija vecais Springstīns – laukā no mājas.
Viņš iekāpa mašīnā, aptverot, ka sēž pie stūres pirmo reizi kopš ierašanās “Kraujas namā”, lai gan bija pagājušas jau trīs nedēļas.
Patīkami, Īlajs nosprieda. Pārņemt vadību, rīkoties. Viņš ieslēdza savu radio un pārsteigts iesmējās, kad atkal iedārdējās Springstīns.
Nodomājis, ka tas ir gandrīz kā braukt kopā ar Eiberu, viņš devās prom no Viskija līča.
Un neievēroja, ka viņam seko cita mašīna.
Tā kā diena bija samērā silta, Eibera atvēra logus un durvis, lai izvēdinātu telpas. Viņa noņēma Īlaja gultasveļu un uzklāja svaigu palagu, uzbužināja spilvenu. Mirkli padomājusi, viņa izlocīja no dvieļa zivi un, pameklējusi somā, kuru pati uztvēra kā nieku glabātavu, izņēma no tās mazu, zaļu plastmasas pīpīti, ko iebāza zivij mutē.
Kad guļamistaba bija iztīrīta atbilstoši Eiberas standartam, pirmā veļas kaudze ielikta mazgājamā mašīnā, viņa pievērsās kabinetam.
Lai arī cik ļoti viņai gribējās paskatīties, vai uz galda nav piezīmju, pierakstu, kas attiektos uz romānu, bija jāievēro noruna. Viņas pienākums bija noslaucīt putekļus, iztīrīt paklāju, ielikt ledusskapītī ūdeni un “Kalnu rasu”. Eibera uzrakstīja nākamo ziņojumu, kuru Hestere bija likusi nodot, un pielipināja pie pudeles. Noslaucījusi pie rakstāmgalda ādas krēslu, viņa brīdi pastāvēja, lūkojoties pa logu.
Jauks skats, Eibera nosprieda. Saule bija izkausējusi sniegu, jūra pletās sulīgi tumši zila, vējā plivinājās kāpu smilgas.
Viņa nolūkojās uz zvejnieku laivu, kas sarkana uz zilā ūdens fona līgojās viļņos.
Vai Īlajs tagad Viskija līci uztver par mājām? – viņa domāja. Ainavas, gaisu, skaņas un smaržas? Pēc cik ilga laika viņa pati šeit sajutās kā mājās?
Eibera īsti neatcerējās. Laikam tas notika toreiz, kad Morīna pieklauvēja pie durvīm ar šokolādes cepumu šķīvi un vīna pudeli rokā. Vai arī, kad viņa pirmo reizi pastaigājās pa liedagu un viņas prāts bija patiesi mierīgs.
Tāpat kā Īlajs, arī viņa te bija atradusi glābiņu. Viņa pati bija izvēlējusies Viskija līci par patvērumu.
Šeit viņai bija īstā vietā.
Izklaidīgi Eibera novilka pirkstu gar ribām kreisajā pusē, kur bija sataustāma viegla rēta. Viņa to reti atcerējās, reti domāja par to, no kā bija izglābusies.
Īlajs viņai to bija atgādinājis, un, iespējams, tas bija viens no iemesliem, kālab Eibera juta nepieciešamību viņam palīdzēt.
Iemeslu Eiberai netrūka. Viņa varēja pievienot vēl vienu.
Smaidu, kas atplauka Īlaja sejā, kad viņš atpazina Morīnu.
Jauns mērķis, Eibera apņēmās. Jādod Īlajam Lendonam iemesls smaidīt biežāk.
Pagaidām viņai vajadzēja ielikt viņa apakšveļu žāvētājā.
Īlajs bija tikko paspējis apsēsties Nīla Simpsona uzgaidāmajā telpā, atteikdamies no kafijas, ūdens vai jebkā cita, ko piedāvāja viena no trim reģistratorēm, kad Nīls pats iznāca pie viņa sasveicināties.
– Īlaj! – Nīls, saposies nevainojamā uzvalkā, pastiepa roku un stingri paspieda Īlaja plaukstu. – Ļoti patīkami tikties ar tevi. Ieiesim manā kabinetā.
Sportiskā solī advokāts devās cauri smalki iekārtotā firmas “Gārdners, Kopeks, Raits un Simpsons” biroja labirintiem. Pašpārliecināts, ļoti veiksmīgs advokāts, viņš trīsdesmit deviņu gadu vecumā bija ieguvis pilnas partnera tiesības pievienot savu vārdu pilsētā visnotaļ pazīstamās firmas zīmē.
Īlajs viņam uzticējās, nekas cits arī neatlika. Lai gan viņi strādāja dažādās firmās, kas bieži konkurēja klientu dēļ, viņi apgrozījās līdzīgās aprindās, viņiem bija kopēji draugi. Agrāk bija, Īlajs domās piebilda, jo vairums šo draugu izklīda, mediju nemitīgās uzmācības nogurdināti.
Kabinetā ar plašu ziemas ainavu uz parku Nīls neapsēdās pie sava iespaidīgā rakstāmgalda, bet pamāja Īlajam, norādot uz ādas krēsliem.
– Aprunāsimies, – viņš aicināja, bet tajā brīdī viņa pievilcīgā palīdze ienesa paplāti, uz kuras bija divas lielas krūzes ar putām klātu kapučīno. – Paldies, Rozālij.
– Lūdzu. Vai atnest vēl kaut ko?
– Es tevi pasaukšu.
Nīls apsēdās un, kad asistente bija aizgājusi, aizverot durvis, nopētīja Īlaju.
– Tu izskaties labāk.
– Tā man teica.
– Un kā veicas ar grāmatas rakstīšanu? – Kā nu kuru dienu. Kopumā gluži labi.
– Bet kā ar vecmāmiņu? Vai veseļojas pēc negadījuma?
– Jā. Vēlāk aiziešu viņu apciemot. Nīl, nepūlies.
Lūkodamies uz Īlaju ar savām gudrajām, brūnajām acīm, Nīls pacēla krūzi un atslīga dziļāk krēslā.
– Ko lai nepūlos?
– Uzturēt sarunu, radīt klientam atbrīvotu gaisotni.
Nīls iedzēra kafiju.
– Mēs draudzējāmies, pirms tu mani noalgoji, bet ne jau draudzības dēļ tu mani noalgoji. Vismaz galvenokārt ne tāpēc. Kad jautāju, kāpēc tu vērsies pie manis, tu nosauci vairākus iemeslus. Kaut vai to, ka mūsu abu nodarbošanās ir līdzīga. Mēs pilnībā pārstāvam klientu. Es vēlos zināt, kāds ir tavs noskaņojums, Īlaj. Tas palīdzēs izlemt, ko tev ieteikt darīt vai nedarīt. Cik daudz tevi jāpārliecina pieņemt manu ieteikumu, kam neesi gatavs.
– Mans noskaņojums mainās kā paisums un bēgums. Pagaidām tas ir… ne tik optimistisks, vairāk gan agresīvs. Esmu noguris, Nīl, vilkt aiz sevis to ķēdi. Man apnicis nožēlot to, ka man vairs nav tā, kas bijis, kaut arī nezinu, vai man tas vairs vajadzīgs. Es gaidu neitrālā režīmā. Varbūt tas ir labāk par slīdēšanu no klints atpakaļgaitā, kā notika pirms pāris mēnešiem, bet skaidrs, ka uz priekšu nekas nevirzās.
– Skaidrs.
– Es
