šurpu turpu pa kabinetu. – Lindsija bija mana sieva. Nav svarīgi, ka mēs vairs nemīlējām viens otru, ja vispār kādreiz bijām mīlējuši. Nav svarīgi, ka viņa mani krāpa. Nav svarīgi, ka es gribēju šķirties, dabūt viņu laukā no savas dzīves. Viņa bija mana sieva, tāpēc man jāzina, kas ienāca manā mājā un nogalināja viņu.
– Mēs varam vēlreiz paaicināt Kārlsonu.
Īlajs papurināja galvu.
– Nē, viņš savu paveica. Man vajadzīgs jauns detektīvs, kurš sāktu no sākuma. Kārlsonam es neko nepārmetu. Viņa pienākums bija atrast pierādījumus, izpētīt jebkādas neskaidrības. Jādabū tāds, kurš nevis meklēs apliecinājumus, ka neesmu to darījis, bet ar svaigu skatienu atradīs īsto vainīgo.
Nīls ierakstīja bloknotā īsu piezīmi.
– Vai viņam jāuzsāk izmeklēšana?
– Tieši tā. Bet man vajadzīga sieviete.
Nīls pasmaidīja.
– Kuram tad nav vajadzīga?
Viegli iesmējies, Īlajs atkal atslīga sēdeklī.
– Kaut vai man pēdējos astoņpadsmit mēnešus.
– Kāds tur brīnums, ka tu slikti izskaties.
– Man likās, ka nu jau labāk.
– Jā, bet tikai salīdzinājumā ar iepriekšējo laiku. Tātad tu prasi izmeklētāju sievieti.
– Gudru, pieredzējušu sievieti. Tādu, kurai Lindsijas draudzenes vairāk uzticētos nekā Kārlsonam. Policija taču jau atklāja, ka Lindsija vai nu pati ielaida slepkavu, vai arī slepkavam bija atslēga. Nav ielaušanās pazīmju, jo pēc Lindsijas ierašanās mājās četros trīsdesmit nākamais kodu piespiedu es ap sešiem trīsdesmit. Lindsijai uzbrukts no aizmugures, tātad viņa bija novērsusies no slepkavas. Viņa nav baidījusies. Nav cīņas, nav pretošanās pazīmju, laupīšanas pēdu. Viņa ir pazinusi slepkavu, nav uztraukusies par viņa klātbūtni. Saskindam ir alibi, bet ja nu viņš nebija Lindsijas vienīgais mīļākais? Varbūt viņš bija tikai pēdējais?
– Mēs jau gājām pa tām pēdām, – Nīls atgādināja.
– Tad atkārtosim lēnāk soli pa solim. Lai policija turpina izmeklēšanu pret mani. Tas nav svarīgi. Es Lindsiju nenogalināju, un policijai tā arī nav izdevies atrast nevienu pierādījumu par pretējo. Mūsu turpmākā rīcība nebūs saistīta ar to, lai pārtrauktu izmeklēšanu. Pietiek ar to, ka mēs zinām patiesību.
– Labi. Es šur tur piezvanīšu.
– Paldies! Tagad parunāsim par privātdetektīviem. Par Kērbiju Dankanu.
– Par viņu es jau paspēju painteresēties. – Nīls piecēlās un, piegājis pie galda, paņēma mapi. – Lūk, te būs kopija tev. Īsumā varu pateikt, ka viņam ir sava ne visai ienesīga firma. Tai ir slidena reputācija, bet formāli viņam nevar piesieties. Viņš astoņus gadus bijis policists un joprojām ir saglabājis sakarus Bostonas policijā.
Nīlam runājot, Īlajs atvēra mapi un izlasīja atskaiti.
– Es pieņēmu, ka viņu noalgojusi Lindsijas ģimene, bet rādās, ka viņš tai ir par sīku, pārāk nenozīmīgs. – Pieri saraucis, Īlajs meklēja jaunu iespēju. – Manuprāt, viņi vērstos pie smalkākas firmas ar augstāku līmeni un iespējām.
– Piekrītu, bet cilvēki mēdz pieņemt lēmumus, pamatojoties uz dažādiem faktoriem. Iespējams, ka viņu ieteikuši draugi, kolēģi, cits ģimenes loceklis.
– Ja tie nav Pīdmonti, tad nezinu, kurš Dankanu noalgojis.
– Viņu advokāte to nedz apstiprina, nedz noliedz, – Nīls paziņoja. – Viņai nav pienākuma atklāt informāciju. Dankans ir policists. Iespējams, ka viņš ir pazīstams ar Vulfu un Vulfs nolēmis maksāt privātdetektīvam. Man viņš to tāpat neatklās.
– Dankana gājieni neatgādina Vulfa metodes, bet… Mēs nevaram aizliegt Dankanam skraidīt pa Viskija līci, uzdot jautājumus, lai arī kas būtu viņa klients. Likums to neaizliedz.
– Tāpat kā nevienam nav pienākuma viņam atbildēt. Tas nenozīmē, ka mūsu izmeklētāja nedrīkstētu vākt informāciju par viņu. Savukārt mēs varam noplūdināt informāciju, ka arī esam kādu noalgojuši.
– Jā, – Īlajs piekrita. – Mums jārīkojas.
– Pīdmonti šobrīd tikai taisa troksni, lai apšaubītu tavu nevainīgumu un uzjundītu presē jau noplakušo interesi par meitas bojāeju. Papildu labums ir iespēja pabojāt tev dzīvi. Tātad šī pēdējā izrīcība ar privātdetektīvu varētu būt viņu organizēta.
– Viņi izdara uz mani spiedienu.
– Vispār tā ir.
– Bet tas nekas. Nevar būt ļaunāk kā iepriekš, kad cirks turpinājās divdesmit četras stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā. Ja es izturēju to, gan pārvarēšu visu citu. – Tagad Īlajs tam ticēja. Viņš ne tikai izcietīs, viņš uzveiks grūtības. – Man ne prātā nenāk stāvēt un gaidīt sitienus, vairs ne. Viņi zaudēja meitu, bet es nepieļaušu, ka par to atriebjas man.
– Tāpēc, kad viņu advokāte piedāvās vienošanos, un es paredzu, ka viņa to darīs, mēs stingri teiksim “nē”.
– Kategoriski – “nē”.
– Tu tiešām esi labākā noskaņojumā.
– Pērn lielāko daļu laika pavadīju kā miglā. Mani plosīja vainas izjūta, bailes. Tiklīdz mainījās situācija, parādījās jauns slazds. Es joprojām neesmu izkļuvis no miglas, un, jēziņ, es baidos, ka tā vēlreiz mani ieraus sevī un smacēs, bet šobrīd, šodien esmu gatavs riskēt. Pie velna ar slazdiem – es atkal elpošu svaigu gaisu.
– Skaidrs. – Nīls grozīja Montblanc sudraba pildspalvu virs bloknota. – Apspriedīsim turpmāko stratēģiju.
Beidzot izgājis no Nīla kabineta, Īlajs devās cauri parkam. Viņš jautāja sev, kā jūtas, kaut uz vienu dienu atgriezies Bostonā, taču īsti nezināja, ko atbildēt. Visapkārt valdīja pazīstamā gaisotne, kas viņu nomierināja. Pirmie zaļie asni ziemīgajā zemē radīja cerības uz pavasara sauli.
Cilvēki meta izaicinājumu vējam, kas šodien nebija pārāk stiprs, uz soliņiem ieturot lenču vai pastaigājoties, gluži tāpat kā viņš, vai ejot cauri parkam pa īsāko ceļu.
Īlajam patika Bostona. Atkal atgriezās pazīstamās emocijas. Viņš varēja te izstaigāties līdz pat birojam, kur pats reiz aizrautīgi pieņēma klientus, kā Nīls šodien viņu.
Viņš zināja, kur iedzert labu kafiju, ātri iekost vai bez steigas paēst. Viņam reiz bija iemīļoti bāri, drēbnieks, juvelieris, pie kura viņš visbiežāk pirka Lindsijai dāvanas.
Tagad viņš neko no tā visa vairs nedrīkstēja saukt par savu. Stāvot parkā narcišu zaļo
