bija ieradies Džordžijā pirms četrām dienām divu iemeslu dēļ. Džordžijas pavalsts advokātu kolēģija pieprasīja, lai visi tās licencētie juristi ik gadu piedalās divpadsmit stundu ilgā apmācībā. Lai arī aizgājis no jūras kara flotes un Magelāna vienības, viņš nevēlējās zaudēt jurista licenci, tāpēc nācās pildīt šo izglītošanās mandātu. Pirms gada viņš bija apmeklējis kolēģijas pilnvarotu pasākumu Briselē – trīs dienu ilgu sapulci par starptautiskajām īpašuma tiesībām. Šogad viņš bija izvēlējies semināru Atlantā par starptautisko likumdošanu. Ne gluži interesantākā nodarbe divu dienu garumā, taču Kotons bija pārāk smagi nopūlējies, lai iegūtu šo grādu, un nevēlējās vienkārši palaist šo licenci vējā.
Otrs iemesls bija personisks.
Gērijs vēlējās pavadīt kopā ar viņu Pateicības dienas brīvdienas. Skolā bija sācies brīvlaiks, un viņa bijusī sieva Pema sprieda, ka brauciens uz Eiropu nenāktu puisim par ļaunu. Pemas iecietība mazliet izbrīnīja, un tās iemeslu Malons bija uzzinājis pirms nedēļas, kad Pema piezvanīja viņam uz grāmatveikalu Kopenhāgenā.
– Gērijs ir dusmīgs, – viņa pavēstīja. – Uzdod daudz jautājumu.
– Tādus, uz kuriem tu negribi atbildēt?
– Tādus, uz kuriem man būtu grūti atbildēt.
Tas vēl būtu maigi sacīts. Pirms pusgada viņa zvanīja dēlam no Atlantas uz Dāniju. Sarunas laikā māte bija izpaudusi zēnam skarbo patiesību. Gērijs nebija Kotona dēls. Viņš bija radies pēc kāda sānsoļa pirms sešpadsmit gadiem. Uzzinājis no mātes patiesību, Gērijs par to it nemaz nepriecājās. Malonu šie jaunumi satrieca. Varēja vienīgi iedomāties, kā jutās Gērijs.
– Koton, tolaik ne tu, ne es nebijām svētie.
Pema labprāt atgādināja Kotonam šo patiesību – it kā viņam būtu gadījies piemirst, ka, pēc sievas domām, laulībai pienāca gals viņa grēku dēļ.
– Gērijs grib zināt par savu bioloģisko tēvu.
– Es arī to gribu zināt.
Viņa par šo vīrieti nestāstīja neko, un arī Kotona lūgumi netika uzklausīti.
– Viņam ar mums nav nekāda sakara, – Pema apgalvoja. – Šis cilvēks mums visiem ir pilnīgs svešinieks. Tāpat kā sievietēm, ar kurām tu biji kopā, nav nekāda sakara ar mums. Es vairs nevēlos šo jautājumu apspriest. Nekad.
– Kādēļ tu Gērijam to izstāstīji? Mēs vienojāmies to pateikt abi kopā, kad pienāks īstais brīdis.
– Es zinu. Zinu. Tā bija mana kļūda. Bet tas bija jāizdara.
– Kāpēc?
Atbildi viņš nesaņēma. Taču iemeslu varēja uzminēt. Pemai patika būt noteicējai. Visā. Taču šoreiz viņa nebija noteicēja. Patiesībā neviens nevaldīja pār šo situāciju.
– Dēls mani ienīst, – Pema atzina. – Es to redzu viņa skatienā.
– Tu apgriezi puikas dzīvi kājām gaisā.
– Šodien Gērijs man paziņoja, ka varētu dzīvot pie tevis. Kotons jutās spiests piezīmēt: – Tu zini, ka es nemūžam neizmantotu šādu situāciju savā labā.
– Zinu. Tā ir mana vaina. Ne tava. Viņš ir dusmīgs. Varbūt, pavadījis kopā ar tevi kādu nedēļu, viņš nomierināsies.
Malons bija sapratis, ka mīlestība pret Gēriju nav mazinājusies, pat zinot, ka zēnam nav viņa gēnu. Taču Kotons melotu sev, ja atzītu, ka tas viņu it nemaz nesatrauc un nesāpina. Pagājis pusgads, un patiesība joprojām nodarīja sāpes. Kālab? Skaidrības nebija. Dienēdams jūras kara flotē, viņš nebija sievai uzticīgs. Būdams jauns un dumjš, viņš bija pieķerts. Tomēr tagad viņš zināja, ka arī sievai bijis romāns. Tolaik Pema neko nebija teikusi. Vai viņa būtu uzsākusi sānsoli, ja vīrs nebūtu iepriekš tā rīkojies?
Diez vai. Tas nebūtu Pemas dabā.
Tātad šajā ķēpā viņš nebija pilnīgi bez vainas.
Lai arī oficiāli laulībai bija pielikts punkts pirms gada, viņi bija salīguši mieru tikai oktobrī. Notikumi ap Aleksandrijas bibliotēku bija mainījuši abu attiecības.
Uz labo pusi.
Bet tagad vēl šis pavērsiens.
Viens viņam uzticētais zēns bija nikns un apjucis.
Otrs šķita mazgadīgs noziedznieks.
Stefanija bija īsumā pastāstījusi par Īanu Dannu. Dzimis Skotijā. Tēvs nav zināms. Māte viņu pametusi vēl mazotnē. Zēnu nogādāja uz Londonu pie radinieces, viņš te pazuda, te atgriezās mājās un visbeidzot aizbēga pavisam. Noziedzīga pagātne. Zādzība nelielos apmēros, ielaušanās svešā teritorijā, klaiņošana. CIP meklēja viņu, jo pirms mēneša kāds no pārvaldes darbiniekiem bija nolēcis vai nogrūsts metro vilciena priekšā Oksfordas loka stacijā. Danns tobrīd bija tur atradies. Liecinieki apgalvoja, ka viņš pat aplaupījis mirušo. Tālab ar viņu gribēja aprunāties.
Nekas patīkams – bet tā nav Malona darīšana.
Pēc dažām minūtēm Stefanijas Nelles lūgums būs izpildīts, viņš ar Gēriju pārsēdīsies reisā uz Kopenhāgenu un baudīs šo nedēļu – protams, atkarībā no tā, uz cik nepatīkamiem jautājumiem viņa dēls gribēs dzirdēt atbildes. Āķis gan bija tāds, ka lidmašīna pacēlās nevis no Hītrovas, bet gan Getvikas, otras Londonas lielās lidostas, līdz kurai bija stundas brauciens uz austrumu pusi. Taču tas sarežģījumus neradīs, jo lidmašīna devās ceļā pēc vairākām stundām. Vēl atlika laiks samainīt nedaudz dolāru uz mārciņām un noīrēt taksometru.
Viņi izgāja no muitas zonas un paņēma bagāžu.
Tās bija vieglas ceļojumu somas.
– Vai mani savāks policija? – jautāja Īans.
– Tā man sacīja.
– Kas ar viņu notiks? – Gērijs vaicāja.
Kotons paraustīja plecus. – Grūti pateikt.
Tā bija taisnība. Īpaši, ja lietā iesaistīta CIP.
Viņš uzmeta plecā somu un veda zēnus prom no bagāžas zonas.
– Vai es varu dabūt savas mantas? – Īans lūdza.
Kad Atlantā Īanu nodeva viņa uzraudzībā, Kotonam izsniedza plastmasas maisiņu, kurā atradās Šveices armijas nazis ar dažādajiem instrumentiem, alvas ķēdīte ar reliģiskas tematikas medaljonu, piparu gāzes baloniņš, sudraba krāsas šķērītes un divas brošētas grāmatiņas bez vākiem.
“Aivenho” un “Artura nāve”.
Brūnās malas bija cietušas no ūdens, muguriņas kā švīkas klāja resnas, baltas krokas. Sējumi bija izdoti pirms apmēram trīsdesmit gadiem. Titullapā rēgojās
