aizliegts izņemt noguldījumus).
Argentīnas ekonomikā un politikā valdīja haoss, un pieauga nabadzība. Bankas slēdza savas durvis klientiem, un politiķi nelikās par to ne zinis, tādējādi it kā atbalstot šādu situāciju. Buenosairesas arhibīskapa paustā kritika šādai politikai bija pamanāma it visiem. 2004. gadā Bergoljo tika ievēlēts un 2007. gadā pārvēlēts par Argentīnas Bīskapu konferences prezidentu.
Ne visi ir apmierināti ar jauno pāvestu Francisku un bijušo Buenosairesas arhibīskapu. Daudziem šķiet nepiedodama viņa stingrā nostāja pret abortiem un viendzimuma laulībām, kura tik ļoti viņu atsvešināja no prezidenta ģimenes.
2010. gadā Bergoljo vajadzēja ierasties tiesā par cilvēktiesību pārkāpumiem, kas atklāti Escuela Superior de Mecánica de la Armada (Flotes mehāniķu skolā). Arhibīskaps vairāk nekā četras stundas liecināja par divu jezuītu arestu, ko aprakstījām iepriekš. Vēl viņam tiesas priekšā bija jāstājas lietā, ko uzsāka Asociación Abuelas de la Plaza de Mayo (Asociācija “Vecmāmiņas no Maija laukuma”) pret Argentīnas militārajiem līderiem, kas piesavinājās bērnus. Bergoljo tika saistīts ar Asociācijas “Vecmāmiņas no Maija laukuma” līdzdibinātājas un pirmās prezidentes mazmeitas Anas de la Kvadras lietu. Meitene tika nolaupīta, un viņas tēvs uzrakstīja vēstuli Bergoljo, lūdzot palīdzību. Bergoljo allaž uzstāja, ka nav spēlējis būtisku lomu lietas iznākumā un tolaik ir izdarījis visu, kas bijis viņa spēkos.46
Horhes Mario Bergoljo ceļš no tās agrā pavasara dienas, kad viņš sajuta Dieva paaicinājumu, cauri slimībai, semināram, universitātei, pasniedzēja darbam, doktora grādam līdz bīskapa un arhibīskapa kārtai neapšaubāmi veidojis viņa noteikto, stingro raksturu. Viņš ir sīksts, taču vienlaikus rāms, pieticīgs, tiešs un, pāri visam, aizstāv nabagus. Apkārtējo cilvēku – vecmāmiņas, vecāku, bijušā Buenosairesas arhibīskapa – ietekmē Bergoljo kļuva par vienu no mūsdienu katoliskās baznīcas spēcīgākajiem kandidātiem uz pāvesta amatu. Bet – kā vienkāršs jezuīts nonāca Romas kūrijā? Kāda bija Bergoljo loma Jaunajā evaņģelizācijā un Romas katoliskās baznīcas latīņamerikāņu bīskapu padomē? Kādas bija viņa attiecības ar pāvestu Jāni Pāvilu II? Kā viņš uztvēra savu sakāvi 2005. gada konklāvā? Kādas bija viņa attiecības ar Benediktu XVI? Un, visbeidzot, kā viņš kļuva par jauno pāvestu? Ko jezuītam, kurš kļuvis par trešo pāvestu divdesmit pirmajā gadsimtā, nozīmē stāties pie Romas diecēzes vadības grožiem?
Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, mēs vērsīsimies pie jezuītu kardināla.
Otrā daļa
Jezuītu kardināls
Piektā nodaļa
Jezuīti – pāvesta armija
Ziņkārīgs dominikānis jautā jezuītam: “Vai tiesa, ka jezuīti vienmēr uz jautājumu atbild ar jautājumu?”
“Kas jūsu godībai kaut ko tādu ir teicis?”
Ap jezuītu ordeni allaž valdījusi strīdīga polemika. Kopš 16. gadsimta, kad to dibināja Ignācijs Lojola, pār Jēzus sadraudzību ir stiepusies gara aizdomu ēna.
Svētā Ignācija Lojolas dzīve
Injigo de Lojola Lopess de Rekalde dzimis 1491. gadā Lojolas pilī Gipuskojas provincē Spānijā. Viņš astoņu bērnu ģimenē bija jaunākais dēls, kuram bija jāizvēlas starp militāru karjeru un kalpošanu Dievam. Kad Kastīlijas grāfs Huans Velaskess de Kveljars piedāvāja pieņemt vienu no šīs ģimenes dēliem par savu protežē, tēvs izvēlējās sūtīt jaunāko.
Vienpadsmit gadu Injigo pavadīja Arevalo pilsētā, palaikam kopā ar savu mentoru aizbraukdams uz Valjadolidu. 1517. gadā, proti, gadu pēc karaļa Ferdinanda II Katoļa nāves, Velaskess krita nežēlastībā un drīz vien nomira. Viņa atraitne nosūtīja Injigo pie Naheras hercoga Antonio Manrikes de Laras, kurš tobrīd bija arī Navarras vicekaralis.
Navarrā Injigo izcēlās ar savu drosmi un apņēmību, it īpaši Guerra de las Comunidades de Castilla (Kastīlijas pilsētu dumpja) laikā un konfliktos, kas izraisījās Gipuskojas teritorijā. Un viens notikums radikāli mainīja viņa dzīvi. Franču un navarriešu apvienotais karaspēks iebruka 1521. gadā, lai atgūtu Navarru. Injigo pret iebrucējiem cīnījās Pamplonas pilī. Kaujas karstumā viņa kājas savainoja lielgabala lode, un tādēļ viņš bija spiests atgriezties mājās. Šīs piespiedu atpūtas periodā jauneklis sāka lasīt, un tas neizdzēšami mainīja viņa dzīvi.
Viņš izlasīja arī Saksijas Ludolfa sarakstīto Vita Christi (“Kristus dzīve”), kā arī Džakomo da Voradžinas darbu Legenda aurea (“Zelta leģenda”) un citus svēto dzīvesstāstus. Injigo no tipiska bravūrīga karavīra, kurš mīl uzdzīvot, pārvērtās par dievbijīgu vīru, kas meklē svētumu. Autobiogrāfijā viņš rakstījis:
Viņš guva ne mazums garīgas gaismas no dievbijīgo grāmatu lasīšanas un sāka daudz nopietnāk domāt par savu pagātni un to, cik dziļai jābūt nožēlošanai, lai izpirktu savus grēkus. Starp citām domām viņam prātā ienāca arī alkas atdarināt svētos vīrus; gala lēmums bija skaidrs solījums, ka ar dievišķu labvēlību viņš var izdarīt to pašu, ko darījuši svētie vīri. Pēc ievainojumu sadziedēšanas viņam bija vēlēšanās doties svētceļojumā uz Jeruzalemi. Viņš regulāri gavēja un šaustīja sevi ar pletni, lai apmierinātu gandares vēlmi, kas vadīja ar Dieva garu pildītu dvēseli. 47
Jaunais Injigo militārismu un misticismu apvienoja un izveidoja Jēzus sadraudzību. Sākumā viņš nekavējoties vēlējās doties uz Svēto Zemi, tomēr krietnus desmit mēnešus pavadīja Manresas pilsētā Spānijā, palīdzot darbā dažām dievbijīgām sievietēm. Viņš dzīvoja alā, meditēja un gavēja. Šī pieredze ļāva ieskicēt pirmo versiju “Garīgajiem vingrinājumiem”, kas kļūs par viņa darbības mugurkaulu. Pēdējo grāmatu publicēs tikai pēc vairāk nekā divdesmit sešiem gadiem, proti, 1548. gadā.
Beigu beigās Injigo nolēma vispirms apmeklēt Romu un tikai tad Jeruzalemi. Pēc neilgas uzturēšanās Svētajā Zemē viņš atgriezās Ibērijas pussalā, kur 1526. un 1527. gadā studēja teoloģiju Alkalas de Enaresas universitātē. Tomēr Inkvizīcijas slepenpolicija turēja viņu aizdomās par pašizziņas un introspekcijas sludināšanu, tādēļ Injigo bija spiests bēgt uz Salamanku, bet arī šo pilsētu nācās pamest drīz pēc ierašanās.
1528. gadā Injigo ieradās Parīzē, kur satikās ar citiem spāņiem, kas atbalstīja viņa reliģiskos centienus un pievienojās viņam. Šie pirmie jezuīti studēja tajās pašās auditorijās, kur Žans Kalvins, un pēc dažiem gadiem kļuva par šī francūža mācības apguvējiem.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.
“Pliego de preguntas a tenor del cual deberá responder el testigo Jorge Mario Bergoglio” (“Jautājumi, uz kuriem tiek gaidītas atbildes no liecinieka Horhes Mario Bergoljo”), 23.09.2010, http://www.abuelas.org.ar/material/documentos/BERGOGLIO.pdf.
Ignatius of Loyola.
