ieteikts, proti, kaklasiksnu, pavadu, kucēnu barību, grozu, spilvenu grozam, redeļu kasti, kur trenēt mazo kārtot dabiskās vajadzības, zelējamus priekšmetus, rotaļlietas, kā arī jaukas un mīkstas mantiņas, lai Tofijs naktīs nejustos vientuļš.
Pēc piecpadsmit minūtēm Zoja stāvēja pie kases un bijīgi vēroja summas, kas jāizdod, iekams kucēns pirmo reizi tiek vests pie vetārsta. Tad jau bērni izmaksā daudz lētāk, viņa nodomāja, vienlaikus nobrīnīdamās, vai patiešām vajadzēja iegādāties kucēnam guļammaisu. Sirdij sažņaudzoties, Zoja aptvēra, ka jebkurā gadījumā nāksies sazināties ar Deividu, jo nepieciešama nauda, lai samaksātu par visām šīm mantām. Protams, ja vispār izdosies sazvanīt bijušo vīru.
Zoja piespieda sevi atcerēties, cik aizkustinošs bija izskatījies Tofijs, kad viņa pamodās ūdeņaini blāvajā rīta gaismā. Suņuks bakstīja ar purniņu viņas pleca ieliekumu, pūta karstu elpu ausī, atbalstīja ķepu pret viņas krūtīm, itin kā Zoja būtu viņa zudusī mamma. Abi atradās uz dīvāna, jo naktī mazuļa izmisīgās vaimanas bija atsaukušas Zoju uz apakšstāvu. Kucēns bija tik vārs, neaizsargāts un mīļš, ka viņam tapa piedota uz paklāja atstātā peļķīte.
Tofijs ir burvīgs, Zoja nodomāja, neskatoties iebāza čeku somā un stūma ratiņus uz durvīm. Cik sarežģīta varētu būt labradoru apmācība? Šīs šķirnes suņi taču strādā par aklu cilvēku pavadoņiem un izslēdz nedzirdīgu cilvēku tējkannas, vai nav tiesa? Gluži vienkārši nepieciešams visu ievirzīt pareizās sliedēs.
Ieskanējās Zojas mobilā telefona modinātāja signāls. Stunda gandrīz pagājusi.
– O! Jums mājās ir kucēns? – ievaicājās austrāliešu meitene, kas stāvēja līdzās paziņojumu dēlim; viņai pie kājām saspiedušies pieci vai seši suņi. Dzīvnieki uzvedās mierīgi, kaut arī tuvumā atradās gan kārumi, gan barība.
Zoja pavērās uz mantu kaudzi ratiņos. – Patiesībā mums ir kāmis. Ar ambīcijām.
Meitene iesmējās, savukārt gara auguma sieviete, kas bija kopā ar viņu, patlaban pabeidza piestiprināt pie ziņojumu dēļa plakātiņu, no kura raudzījās pretī rudi balts basets ar traģisku izteiksmi krunkainajā fizionomijā. Izteiksme būtu traģiska, ja vien dzīvniekam galvā nebūtu uzbāzta sarkana rūķa cepure.
– Vai jūsu ledusskapī atradīsies vieta arī man? – nespēdama noturēties, Zoja lasīja. – Hmm, varbūt te drīzāk ir runa par vietiņu pie kamīna?
– Nē, Bērtija prioritāte ir ledusskapis. Lai kādās mājās viņš nonāks, saimniekiem nāksies pierīkot ledusskapim atslēgu. – Austrāliešu meitene pasmaidīja. – Bet varu derēt, ka iespējams panākt, lai Bērtijs dara gandrīz visu par pusmaisiņu desiņu, jo dumjš viņš noteikti nav. Baseti ir brīnišķīgi suņi, nevainojami satiek ar bērniem, līdzsvaroti… Varbūt jūsu kucēnam nepieciešams rotaļbiedrs?
Zojai izlauzās drudžains smiekliņš. – Nē! Manējais ir mājās tikai vienu dienu, bet man jau galva iet riņķī.
– Cik jauki! Kāda šķirne? Cik vecs? – Meitene šķita patiesi ieinteresēta.
– Tofijs mats matā līdzinās Andrex reklāmas kucēnam. Patiesībā pat nezinu, cik vecs, – Zoja atzinās. – Viņš ir dāvana. Abas sievietes saskatījās, un šķita, ka gaišmates sejā pavīd aizkaitinājums.
Zoja vēlreiz uzmeta aci sludinājuma logo un apjauta, ka viņas ir Roshilas suņu patversmes pārstāves Reičela un Megana, ja spriež pēc tālruņa numuriem pierakstītajiem vārdiem. Lapas apakšmalā bija iedrukāts teikums: “Suņi grib justies droši par nākotni – nedāviniet tos!”
– Nē, – viņa steigšus turpināja, – ne jau es saņēmu dāvanā kucēnu, bet mans vīrs… bijušais vīrs uzdāvināja to bērniem. Man par to nebija ne jausmas, bet tagad Tofijs atrodas pie mums, visi esam sajūsmā par viņu, tikai es nebiju gatava tam, ka nedrīkstēšu atstāt māju ilgāk par desmit minūtēm.
Zojas vārdu straume apsīka. Sacītais neatstāja pārlieku labvēlīgu iespaidu. No jauna pievērsusies sludinājumam, viņa vairs nespēja atrauties no teksta.
Mani pirmie saimnieki nopirka mani kā dāvanu Ziemassvētkos, bet drīz vien es viņiem apniku, un viņi izmeta mani laukā, lai pats rūpējos par sevi. Apmaiņā pret pastaigām, ēdienu un labāko dīvānu mājā manī ir daudz jo daudz mīlestības, ko jums dāvāt, tāpēc “turu īkšķi”, lai pie jums atrastos vieta mazam sunītim. Nu labi, samērā lielam sunim. Ar mīlestību – Bērtijs
– Esmu nolēmusi parūpēties par kucēnu kā nākas, – Zoja saklausīja sevi sakām. – Tāpēc esmu izpirkusi vai pusi zooveikala!
– Protams, – apstiprināja tumšmatainā sieviete, kura izskatījās varen darbīga. Viņas mape bija pilna ar citiem sludinājumiem, kas tūdaļ tiks piestiprināti pie dēļa. – Redziet, Meganai šajā gadalaikā bieži iznāk darīšana ar Ziemassvētkos sadāvinātiem kucēniem. Esmu pārliecināta, ka jūsējais nepievienosies mūsu saimei. Proti, mēs patlaban steigšus mēģinām sameklēt mājas tiem, kas nonākuši pie mums, – viņa piemetināja. – Tad atbrīvotos vieta un mēs varētu uzsākt arī suņu pansijas darbību. Vai ne, Megana?
– Tieši tā. – Gaišmatainā meitene nopūtās, tad apveltīja Zoju ar draudzīgu, tomēr visnotaļ stingru skatienu. – Lieta tā, ka kucēniem nepieciešamas ne tik daudz mantas kā pastāvīga uzmanība. Vai viņš ir vakcinēts? Vai jums ir suņaudzētavas tālruņa numurs, lai uzzinātu, cik vecs ir kucēns? Arī to, vai tas dabūjis visas vajadzīgās potes?
– Hmm… potes?
Megana šķita noraizējusies. – Tofijs taču patlaban nav atstāts viens pats, vai ne?
– Hmm… ir gan. – Zoja pamīšus uzlūkoja abas sievietes, pamanot gan nosodījumu Meganas sejā, gan Reičelas apbrīnojami moderno rokassomu. – Viņš ir iesprostots virtuvē, kur viss ierīkots tā, lai bērni nekam netiktu klāt, esmu vientuļā māte, man vajadzēja viņu atstāt vienu, lai sapirktu visu šito lērumu, bet ko jūs man ieteiksiet darīt? Sameklēt kucēnam pieskatītāju?
– Tieši tā, – apstiprināja Megana.
– Jūs taču jokojat, vai ne? – Zoja neslēpa cerību.
– Vai jūs savu mazuli pamestu vienu, lai dotos iepirkties? Vai jūs zināt, cik asi ir viņa zobiņi? Kucēni spēj izgrauzties cauri durvīm, sabojāt vadus…
Pamazām kļuva skaidrs, kādu nastu Deivids uzgrūdis viņas pleciem, un Zoja manīja, ka panika jau skalojas pāri galvai kā ūdens pārplūdušā vannā. – Ak kungs…
– Paklau, šis kucēns dabūs redeļu kasti, – Reičela aizrādīja. – Ir nopirkta arī rokasgrāmata. Un graužamās mantiņas. Nepārspīlē, Megana. Esi iecietīgāka. Nav taču tā, ka kucēns atstāts, spēlējoties ar sērkociņiem.
– Sakiet, vai jūs nodarbojaties ar apmācību? – Zoja vārgi izdvesa. – Ar saimnieku apmācību?
Meganas bargā seja atmaiga. – Jā, patiesībā nodarbojamies gan. Atbrauciet sestdien, un mēs jums sniegsim pamatzināšanas. Iedošu jums vetārsta tālruņa numuru,
