telefona aparāta tiešā tuvumā.
– Domāju, ka sanāca labi. – Megana vadīja suņus uz izjāžu ceļu, kas atradās aiz industriālā rajona. – Lielveikali, tirdzniecības centrs, abas zoopreču tirgotavas. Vēl viena pietura, un viss būs paveikts. Tu katrā ziņā jau esi sapratusi, ka šīs ir Longhemptonas svarīgākās vietas.
– Jauki, ja vien mēs tādējādi tiekam klāt ikvienam potenciālajam suņa saimniekam, – Reičela atbildēja. Suņi, ko veda viņa, nebūt neuzvedās tik priekšzīmīgi, kaut arī Džems darīja visu iespējamo, lai savaldītu abus mazākos sugas brāļus. – Ko teica Džordžs? Ka nepieciešams līdz mēneša beigām dabūt projām desmit patversmes suņu un to vietā iegūt desmit “maksas klientu”, lai viņš varētu samaksāt savus rēķinus?
Džordža padoms bija skarbs, toties par brīvu, un tas tika sniegts Dotas virtuvē pie tējas krūzes. Kā izrādījās, Reičela nebūt nebija vienīgā, ko vajā naudas grūtības; Dotas nauda bija izsīkusi, patversmes līdzekļi tāpat. Arī tādā gadījumā, ja Reičela vēlētos īpašumu pārdot, juridisko jautājumu kārtošana rit gausi, bet suņi ik dienu jāēdina, savukārt tiem, kas nodrošina patversmes darbību, tostarp Džordžam, vajagot samaksāt.
Vīrietis bija raudzījies pāri galdam ar tādu kā izaicinājumu zilajās acīs, it kā pa daļai gaidītu, ka viņa nekavējoties izrakstīs čeku un tādējādi atrisinās šo problēmu. Reičela nebija viņam atzinusies, ka nonākusi bezizejā – bez darba un agrākās dzīves te vairs nebija runas par “Dotas mūža veikuma godināšanu”. Tagad viņas darbs bija patversme. Līdz brīdim, kad izdosies izprātot kaut ko citu.
– Tā jau tas ir, un Džordžs runā, ko domā. – Megana pāršķirstīja caurspīdīgās plastikāta kabatiņās ievietotos reklāmas plakātiņus. – Oho, labāko esam atstājušas uz beigām – Česteru. Paveries vien uz šo skumjo ģīmi! Poliklīnikā ļautiņi šņaukāsies vien. Starp citu, man patīk šie sludinājumu teksti. Tu nudien proti veikli rīkoties ar vārdiem.
Reičela nebija Meganai stāstījusi, ka pēdējos sešus mēnešus organizējusi miljonu mārciņu vērtu publicitātes kampaņu, kas reklamēja jaunu mūzikas lejupielādes tīmekļa lapu;
tagad šķita, ka tas noticis citā dzīvē. Viņa atļāvās blāvi pasmaidīt.
– Pateicos. Godīgi sakot, arī es drusku apraudājos. Droši vien tas liecina, ka reklāma būs iedarbīga.
Plakāti, izgatavoti iepriekšējā naktī uz virtuves galda, nebija uzkrītoši, toties uzrunājoši gan. Ar roku darināti virsraksti “Meklē jaunu saimnieku”, ar Polaroid aparātu uzņemtas suņu fotogrāfijas un viņu lūgumi, daļēji pārrakstīti no Dotas sacerētajām informācijas plāksnītēm. Reičela bija likusi lietā visus sev zināmos profesionālos trikus, lai pēc iespējas sekmīgāk ietrīsinātu Longhemptonas iedzīvotāju sirds stīgas.
– Un tagad tu izveidosi mūsu mājaslapu? – Megana sajūsmināta turpināja.
– Nespēju pat noticēt, ka patversmei tādas vēl nav, – Reičela atbildēja. – Atradīšu kādu, kas to izdarīs ļoti lēti. Informācija tīmeklī sekmīgāk ļaus meklēt mūsu dzīvniekiem jaunas mājas.
– Paklau, tu nudien esi apbrīnojama, ja vēl atceramies, ka nupat tev nācies pārdzīvot sāpīgu attiecību krahu, – Megana ņēmās slavēt, bet Reičela apmulsusi neļāva viņai turpināt.
– Pagaidām vēl neko vērā liekamu neesmu paveikusi. Kurp mēs dosimies tagad? – Viņa palaida Džemu vaļā no pavadas un atalgoja par priekšzīmīgo uzvedību, pasviežot viņam bumbiņu.
– Uz poliklīniku, – atbildēja Megana. – Esmu jau agrāk izvietojusi tur mūsu sludinājumus, un reizi mēnesī līdzekļu vākšanas nolūkos ēkas vestibilā tiek tirgotas pašceptas kūkas. Galvenais ārsts doktors Kārtijs ir liels suņmīlis, kurš allaž piekodināja Dotai, lai tūdaļ zvanot viņam, ja patversmē nonāk kāds vecs kurts. Patlaban viņam pieder divi, bet savulaik bija seši. Viens no suņiem pat mēdza gulēt doktora pieņemamā kabineta kaktā!
– Oho, – novilka Reičela. Džems elsodams nometa bumbiņu pie kājām, un viņa aizsvieda to vēlreiz.
Labā roka sāka smelgt, bet viņa stoiski nelikās to manām. Visu atsvēra Džema dedzīgā sajūsma, ikreiz tikpat neviltota. Reičela nespēja saprasties ar šo dzīvnieku tā, kā tas droši vien bija izdevies Dotai, bet bumbiņas pamešana bija neliela iespēja dot savu ieguldījumu šajās gaužām nevienlīdzīgajās attiecībās apmaiņā pret naktīm, ko Džems pacietīgi pavadījis pie viņas durvīm, atradies tuvumā viņas nemierīgā miega stundās un mazdrusciņ mazinājis viņas vientulību šajā savādajā jaunajā dzīvē, kurā Reičela bija piepeši nonākusi.
Longhemptonas parka poliklīnika atradās modernā ēkā ar uzbrauktuvēm, platiem logiem un teju uz visām līdzenajām virsmām izvietotām akurātām betona kastēm, kurās ziedēja sarkanas ģerānijas. Kad poliklīnikai tuvojās Megana un Reičela, izstīdzējusi meitene baltā reģistratores formastērpā palīdzēja tikt lejā pa rampu vecai dāmai ratiņkrēslā, liecoties tai pāri kā perētājvista cālēnam.
Nē, drīzāk te runa par gārni, Reičela domās izlaboja salīdzinājumu. Meitene šķita veidota tikai no garām rokām un tievām, nosauļotām kājām.
– Ai, palūk, kur jaukie suņi! – meitene mundri iesaucās un atmeta uz muguras garā zirgastē sasietos gaišos matus. – Aida, jums taču arī bija Džeka Rasela terjers, vai ne?
– Bija, līdz es pārcēlos uz veco ļaužu namu. – Vecā dāma pastiepa roku pret Bonemu, īskājainu terjeru, kas bija nepagurstot raustījis Reičelu sev līdzi pa parku. Tagad suns kāpās atpakaļ un iežmiedza asti starp kājām. – Sveiks, puis.
Reičela jutās neērti, it kā bērns darītu viņai kaunu lielveikalā. – Bonem, neesi nepieklājīgs. Piedodiet, viņš ir mazliet neomā.
– Viss kārtībā, viņam tikai mani vispirms jāapošņā. – Vecā dāma atstāja savus vecuma saliektos pirkstus karājamies pār krēsla malu, un Bonems drīz vien sāka sīkiem solīšiem virzīties uz priekšu, līdz pienāca tik tuvu, lai ļautu sev pakasīt aiz ausīm. – Re, kur labs puika.
Reičela manīja kaklā kamolu, vērojot Bonemu luncinām asti, bet vecās dāmas salīkušos plecus atslābstam. Pārstāj, viņa sevi apsauca. Drīz mani aizkustinās pat ekskrementu maisiņi.
– Man viņš šādu uzmanību neizrāda, – Reičela atzinās.
– Es protu apieties ar suņiem, – vecā dāma līksmi atteica. – Vai ne, Bonem, puis?
– Varbūt vēlaties viņu paturēt? – Reičela pajokoja. – Suns jūk vai prātā no priekiem.
Vecās dāmas skumjā nopūta šķita teju vai taustāma. – Ak, to es gribētu gan.
– Paklau, Megana, – ierunājās poliklīnikas reģistratore, kuras vārds, kā bija lasāms uz krūtīm piespraustajā plāksnītē, bija Lorena, – tev vajadzētu atvest savus suņus, lai ļautu vecajiem ļaudīm paspēlēties ar tiem. Suņi nudien mācētu uzmundrināt “Mūžzaļā nama” iemītniekus, vai
