vada poliklīnikas darbu, – Megana pačukstēja. – Viņa pamana visu, kas te apkārtnē notiek, tirgo mūsu ceptās kūkas un pārzina grāmatu stendu.
– Varbūt viņa grib sev suni? – Reičela atčukstēja.
– Lorena! – Pa poliklīnikas durvīm pabāzās jauna vīrieša galva, bet augums palika iekšpusē siltumā. Kaklā pakārtais steteskops liecināja, ka te darīšana ar ārstu, bet izspūrušās brūno matu cirtas un raižpilnā sejas izteiksme ļāva noprast, ka jaunajam mediķim radusies kaut kāda problēma. – Lorena, nāc un palīdzi tikt galā ar datoru.
Uzrunātā izslējās un izteiksmīgi novalbīja acis uz abu sieviešu pusi. – Vai jums šķiet, ka ārsti prot apieties ar tik vienkāršu lietu kā dators? Lika pagaidīt! Vediet projām Herisas kundzi! – viņa pakliedza auto vadītājam.
– Tas ir doktors Bills Hārpers, – Megana čukstus paskaidroja. – Vai atceries, ka es tev ieteicu sākt interesēties par vecāka gadagājuma vīriešiem? Viņš ir izņēmums. Proti, man viņš būtu vecāks vīrietis, bet tev droši vien ne. – Viņa pietvīka. – Piedod, sanāca neveiklāk, nekā bija domāts.
– Neraizējies, – Reičela atteica čukstus, tad sasparojusies turpināja normālā balsī. – Neraizējies, es tā kā tā dodu priekšroku vecākiem vīriešiem. Teds man būtu pašā laikā.
– Kā varu jums palīdzēt, jaukās dāmas? – Viņām sparīgi tuvojās Lorena, blondā zirgaste lēkāja vien. – Un jums, jaukie sunīši? – Viņa noliecās, lai dažiem jaukumiem pakasītu aiz ausīm.
– Mēs pūlamies sameklēt suņiem jaunas mājas, – paskaidroja Reičela. – Atrast jaunus saimniekus šiem te un vēl vismaz pieciem viņu bēdubrāļiem. Sveicināta, mans vārds ir Reičela. – Uzbīdījusi četras pavadu cilpas līdz locītavai, viņa pastiepa roku. – Esmu Dotas Mosopas māsasmeita.
– Nu protams, to uzreiz var pateikt pēc deguna. – Lorena paspieda Reičelai roku un plati pasmaidīja. – Tu līdzinies savai krustmātei kā viena ūdens lāse otrai. Mēs vienmēr prātojām, ka jaunībā Dota bijusi īsta skaistule. Ne jau klasiska skaistule, bet savdabīgi un pamanāmi skaista. Piedod, ja nejauši esmu izrunājusies netaktiski…
Reičela nespēja izlemt, vai viņa pārlieku ilgu laiku pavadījusi sabiedrisko attiecību profesionāļu vidē, vai arī Longhemptonā itin visiem iedzīvotājiem raksturīgs gluži neticams netaktiskums.
– Lorena! – Tagad doktors jau lūdzās. – Pie reģistratūras gaida četri cilvēki, bet es nemāku atvērt iepriekšējo pierakstu lapu! – Viņš pazemināja balsi. – Turklāt divus pacientus es nepazīstu. Man nepieciešams tavs padoms.
Lorena vēlreiz novalbīja savas lielās acis. – Rau, kur pirmais kandidāts uz suņa saimnieka godu… Dāmas, nāciet man līdzi. Doktor Hārper! – Viņa devās iekšā, garās kājas spēra platus un ātrus soļus. – Vai jūs man viņdien neteicāt, ka nepieciešams iedrošināt ļaudis vairāk laika veltīt fiziskām aktivitātēm?
– Hmm, jā. – Bills uzmeta skatienu Meganai un Lorenai, tad piemiedza pirmajai ar aci. – Sveika, Megana, prieks tevi redzēt.
Megana bikli pasmaidīja pretī. Reičela pamanīja, ka šis nebija meičas ierastais, simt vatu spožumā mirdzošais austrālietes smaids. Megana tūdaļ novērsās, lai pavirzītu savu suņu bariņu tālāk no automātiskajām durvīm.
– Tagad paklausieties. – Lorena pagriezusies norādīja uz Reičelu. – Reičela ieradusies, lai meklētu jaunas mājas Dotas patversmes iemītniekiem, un viņdien jūs man teicāt, ka apsverat iespēju adoptēt suni. Lai atkal atsāktu skriet, pareizi?
– Lorena, tu taču zini, ka esmu ļoti aizņemts cilvēks, – Bills iesāka, bet meičai tas nešķita svarīgi.
– Nestāstiet nu, jūsu sabiedriskā dzīve nebūt neaizņem tik daudz laika. Suni jūs varēsiet ņemt līdzi uz darbu – skaidrs, ka doktors Kārtijs neiebildīs. Pusdienas pārtraukumā izvedīsiet dzīvnieku pastaigā un tādējādi rādīsiet ļaudīm piemēru, ka nepieciešams biežāk uzturēties svaigā gaisā. Patiesībā mēs varētu saorganizēt kaut ko līdzīgu pusdienlaika pastaigu klubiņam; arī es labprāt iešu laukā kopā ar jums.
– Lorena… – Billa glītajā sejā iezagās izmisīga izteiksme, it kā viņam kārtējo reizi nebūtu izdevies apklusināt Lorenu, kura nu traucās uz priekšu pilnās burās.
– Te būs plakāts, ko pielikt pie dēļa. – Reičela izmantoja izdevību un pasniedza Billam atlikušo eksemplāru, no kura raudzījās pretī Česters, burvīgs spaniels ar garām, brūnām ausīm, spalva uz kājām plankumaina.
– O! Esmu Česters, – Lorena lasīja priekšā nedaudzajiem cilvēkiem, kas pamazām sapulcējās ap viņiem. – Mani saimnieki pārcēlās uz dzīvokli, kur man vieta vairs neatradās, tāpēc viņi pameta mani uz ielas, piesietu pie atkritumu tvertnes. Es nezinu, kurp viņi devās, bet ceru, ka atradīsies kāds, kurš vēlētos saņemt manu beznosacījumu mīlestību. Es priecāšos izvest jūs pastaigās, palīdzēšu mētāt bumbiņu un sildīšu jūsu ceļgalu, ja ļausiet man vakarā gulēt uz dīvāna. Lūdzu, piezvaniet Meganai vai Reičelai, viņas jums izstāstīs par mani itin visu.
Lorena šausmās uzlūkoja Reičelu. – Tie cilvēki piesēja suni pie atkritumu tvertnes?
– Acīmredzot.
Lorenas platā mute palika vaļā. – Tas ir drausmīgi. – Viņa ar jaunu sparu vērsās pie Billa. – Dakter Hārper, šis suns jums būtu ideāli piemērots. Jau iztēlojos jūs soļojam caur parku, ap kaklu garā šalle, līdzās lēkā jūsu uzticamais Česters. – Pēc īsas pauzes viņa turpināja: – Jūs taču zināt, ka vienlaikus tā būs lieliska iespēja iepazīties. Vienmēr jau iznāk lasīt par cilvēkiem, kas sastop savu mūža mīlestību, kad viņu suņi parkā saplēšas. Protams, nav jau tā, ka jums šajā jomā būtu nepieciešama palīdzība no malas, – meiča viszinīgi piebilda.
– Jums jāatvaino Lorena, – ierunājās Bills. – Viņa skatās pārāk daudz filmu ar Hjū Grāntu galvenajā lomā.
– Kāpēc jāskatās filmas, ja ir iespēja vērot visu to, kas norisinās tepat apkārt. To es mēģinu jums iestāstīt! – Lorena manīgi izķēra no Billa rokām plakātiņu. – Piespraudīšu to pašā redzamākajā vietā. – Viņa piegāja pie pilsētas valdes ziņojumu dēļa, novāca vairākus vecus paziņojumus, novietoja Čestera bildi pašā vidū un pavērsa visas dzeltenās bultas viņa virzienā.
– Burvīgi. Bet tagad, lūdzu, varbūtu mēs varētu tikt skaidrībā ar datoru? – Bills diedelēja, izlaižot caur matiem visus desmit pirkstus.
– Katrā ziņā! – Lorena aplieca loku ap žurnālu galdu un mazuļiem uzgaidamajā zonā, lai ieslīdētu aiz reģistratūras letes. – Ai, jūs esat atvēris aplamu lapu un otrreiz pasūtījis visu tīrīšanas līdzekļu krājumu.
Bills atvēra muti, lai protestētu, tad pārdomāja un paslēja plaukstas pret Reičelu. – Ko lai saka? Nezinu, kas no tā iznāks, bet es patiešām esmu domājis par suņa adoptēšanu.
– Brīnišķīgi!
