bargi paraudzītos, bet Lorena pacēla abas plaukstas kā kucēns ķepas, sejā iezagusies skumja izteiksme. – Nabaga Česters. Viņš varēs sēdēt šeit kopā ar mani. Sargās un neļaus Daienai čiept manus biskvītus.
No ambulances telpas atskanēja nikns, apslāpēts ņurdiens.
– Es jums piezvanīšu un norunāšu ierašanās laiku. – Kad Bills pastiepa roku, lai atsveicinātos, Reičela izbaudīja spēcīgo rokasspiedienu un tiešā acu kontakta mirkli. Viņa novērtēja vīrieša izskatīgumu, tomēr nemanīja sevī ne sīkāko sirds ietrīsēšanos. Tikai klusībā nosprieda, ka šeit neviens vīrietis nevalkā tik izsmalcinātus kreklus kā Olivers. – Piedodiet, bet tagad man jāsteidzas, mani gaida divi joprojām neidentificēti pacienti.
– Sveiki! – Megana izdvesa.
Reičela pamāja ar galvu un pasmaidīja. – Uz drīzu redzēšanos.
Suņi nemierīgi dīdījās kā nogarlaikojušies bērni – tikai ne Džems, kurš ierasti gaidīja, noguldījis slaido purnu uz baltajām ķepām.
– Jāved jūs visus uz mājām, – Reičela bilda. – Gājuši, Megana.
– Es parūpēšos, lai jūsu plakātu izlasa itin visi. – Lorena veltīja abām sievietēm saulainu smaidu. Runāšana netraucēja viņai veikli klabināt tastatūru. – Poliklīnikā var veiksmīgi saorganizēt brīvprātīgos palīgus. Mūsējie ir aizrautīga tauta.
Viņa piemiedza ar aci, un brīdī, kad Reičela pagriezās pret automātiskajām durvīm, caur mākoņiem izspraucās saule, kas apzeltīja pelēkajās betona kārbās sastādītās dzeltenās narcises.
7. NODAĻA
Natālija veica trīs darbus uzreiz, ko pieprata visnotaļ veikli, kopš bija paaugstināta par nodaļas vadītāju; jādomā, ka šāds rūdījums lieti noderēs arī pēc bērniņa piedzimšanas.
Viņa vienlaicīgi atsvaidzināja kosmētiku GreenPea piektā stāva plašajā tualetē līdzās konferenču zālei, domās mēģināja izklāstīt Selīnai savu viedokli par iebildumiem, ko nesen izpelnījusies organiski ražotu cepumu reklāmas kampaņa, un turklāt ar vienu aci uzmanīja mobilo telefonu, kas bija atbalstīts pret rokassomu – ja nu gadījumā piezvana no reklāmaģentūras, lai paziņotu ieplānotās tirgus daļas raksturojošos skaitļus.
Protams, telefona ienešana tualetes telpās bija uzskatāma par šokējošu paradumu, bet mārketinga nodaļā tā rīkojās visi, jo briesmīgi baidījās palaist garām svarīgus zvanus. Darbinieku virtuvē zumēja baumas – tās izplatīja biroja menedžere Andrea, kurai ausis kā radari un galds tuvu bosa kabinetam. Proti, galvenais birojs tiekot “restrukturizēts”, un Natālija bija pietiekami gudra, lai saprastu, ka patiesībā tas nozīmē štatu samazināšanu.
Viņa uzklāja lūpu spīdumu un pārbaudīja, vai nav notraipīti zobi. Viņai bija laba komanda, kuras darbs pēdējās trīs sanāksmēs tika slavēts, bet Natālija zināja, ka tas vēl neko negarantē. Viņa nodarbojās ar GreenPea pašu ražoto produktu mārketingu, bet pērn firma bija nopirkusi mazāku uzņēmumu, kam līdzi ieradās aizrautīgs mārketinga direktors, kas agrāk bija strādājis ar Amerikas WholeFoods. Cik nu Natālija bija uzzinājusi no Andreas, Džeisons negrasījās ilgi uzkavēties biroja otrajā stāvā.
Kosmētika bija kārtībā, un Natālija pievērsās ceturtajam darbiņam. Viņa pārlaida skatienu telpai, lai pārliecinātos, ka ir viena, tad žigli ieslīdēja tālākajā kabīnē un sameklēja somā ovulācijas testa strēmeli.
Mēģinājumi ieņemt bērnu laupa jebkuru viktoriāniskas kautrības atlieku, ja runa ir par ķermeņa norisēm. Pēdējā laikā Natālija veltīja dažādu ķermeņa šķidrumu pētīšanai daudz vairāk laika, nekā pieklātos saprātīgai cilvēciskai būtnei. Viņa atplēsa plastikāta iesaiņojumu un sagatavojās notēmēt uz balto testa strēmeles vietu, vienlaikus prātojot, kurā auglības šķēršļu pārvarēšanas posmā zaudējusi pēdējās pašcieņas paliekas.
Kad vajadzīgais bija paveikts, viņa apsēdās un gaidīja, kad lodziņā parādīsies svītras. Patiesībā pēc ovulācijas testa nebija īstas vajadzības, jo fanātiskās temperatūras mērīšanas dēļ bija skaidri zināms, kad “ola būs izdēta”, kā Džonijs mēdza izteikties, tomēr klusībā viņai patika vērot divu svītriņu parādīšanos, jo ar ovulācijas testu tas notika vienmēr. Natālijai vēl nekad nebija laimējies ieraudzīt divas maģiskās svītriņas uz grūtniecības testa strēmeles.
Hmm, izņemot vienu vienīgu reizi. Kādā svētdienas rītā, trīs mēnešus pēc tam, kad viņi bija izlēmuši tikt pie mazuļa, Natālija izslīdēja no gultas un vannasistabā uzčurāja strēmelei, kaut arī apzinājās, ka vēl daudz par agru rezultātiem. Kamēr viņa aizpildīja divas mokošās minūtes ar zobu tīrīšanu, pārsteidzošā kārtā lodziņā sāka iezīmēties divas sārtas svīriņas. Natālija juta, ka vannasistabas grīda sagrīļojas zem kājām, bet ausīs sāk nevaldāmi dunēt pulss. Viņi to bija paveikuši! Bija radījuši mazuli!
Viņa nobrāzās lejā, lai parādītu testu Džonijam, bet vīrs jau bija izgājis nopirkt svētdienas avīzes. Natālija drebošiem pirkstiem uzspieda viņa mobilā telefona numuru, kūsādama nepacietībā visbeidzot izteikt vārdus, ko bija trenējusies izrunāt gluži ikdienišķā tonī – sveiks, papucīt! Bet varbūt – vai es runāju ar Longhemptonas Gada tēti? Bija grūti izšķirties par labāko variantu.
Džonija kabatā iezvanījās telefons, bet Natālijas skatiens kā neticot kavējās pie strēmeles. Kamēr skanēja garie signāli, viņas acu priekšā pirmā svītriņa sāka bālēt, līdz izgaisa pavisam. Izgaisa bez pēdām! Ķīmiska kļūda, nevis bērniņš.
Pārtraukusi zvanu, iekams Džonijs paguva atbildēt, viņa sakņupa uz virtuves grīdas, postošās vilšanās dēļ nespēdama ne galvu pacelt. Protams, bija par agru izmantot testu. Protams, šādas kļūdas nebija nekas neparasts. Un tomēr… Kad virtuvē svilpodams ienāca Džonijs, viņa nestāstīja neko, jo zināja, ka viņš atkārtos visus labi zināmos vārdus un darīs to maigi un iejūtīgi. Kopš tās reizes grūtniecības tests vairs nekad nebija pozitīvs.
Bet šomēnes būs citādi, viņa sev teica, raudzīdamās uz divām sārtajām svītriņām, kas apliecināja, ka olšūna nobriedusi. Šoreiz jābūt viņu kārtai, to apliecināja pat statistika. Abām svītriņām vajadzēja būt vienā tonī, lai pierādītu, ka viņa ir auglīga. Vai tiešām krāsa neatšķīrās? Vai svītriņa pa kreisi nebija mazliet tumšāka? Natālija pacēla strēmeli pret gaismu, tad satrūkās, jo atskanēja durvju vēršanās troksnis.
– …sasaukt sanāksmi, lai to apspriestu, Kima. Tik nejauku direktīvu nav iespējams pavēstīt komandai bez sagatavošanas.
Ak debess… Natālijas sirds pamira. Nācēja bija Selīna ar savām Bluetooth austiņām, kas ļāva tai justies kā lielai priekšniecei jebkuros apstākļos, tostarp arī tualetē.
– Tiešām? Tu esi pārliecināta? – Tika atgriezts krāns, un Natālija nesaklausīja dažus vārdus. – Mhm, mhm.
Mhm kas? Viņa maksimāli piepūlēja dzirdi.
– Hmm, mani nevilina iespēja pieņemt šādu lēmumu, Kima. Bet ceru, ka tas būs mans lēmums… Jā,
