atrada Mārgaretai skaistu tumšzilu šalli, kas bija apdarināta ar spalvām – zilā bija māsas mīļākā krāsa –, un pieskaņotu tauriņu un smokinga jostu Bernardam. Ar ceļojumu aģenta palīdzību viņa jau bija pasūtījusi kajītē šampanieti un šokolādes konfektes, un ziedus, un citus labumus īstajā kāzu gadadienā. Mollija nožēloja, ka nebrauc abiem līdzi. Viņa allaž bija gribējusi doties kruīzā, taču Brendivaini līdz šim nebija atbalstījuši šo vēlmi. Mollija zināja, ka briesmīgi ilgosies pēc māsas; viņa gan negrasījās to atzīt un sabojāt abiem visu prieku. Mollija apņēmās tos pavadīt ceļā nedēļas nogalē ar priecīgu smaidu.
Holmfērtā bija daudz jauku veikaliņu: kafejnīciņas, grāmatu antikvariāti, dāvanu veikali, senlietu tirgotavas un akvareļu mākslinieces Ešlijas Džeksones galerija. Mārgaretai un Bernardam dzīvojamajā istabā bija Džeksones gleznas oriģināls: drūma purva ainava, apmākušās debesis, kas draud ar lietavām kalnainajai, vēju appūstajai zemei. Tā bija gaumīga un skaista. Mollijai tā tik ļoti patika, ka Brendivaini viņai bija uzdāvinājuši nelielu gleznas kopiju viņas pašas guļamistabai, un pati māksliniece bija to pašrocīgi parakstījusi un laipni pievienojusi apsveikumu: “Daudz laimes 65. dzimšanas dienā, Mollij”. Mollija uzkāpa kalnā līdz galerijai, lai apskatītu skatlogā izliktās gleznas, un tad šķērsoja ielu, lai apmeklētu Mūru senlietu veikaliņu, kurā bija pavadījusi daudz laika. Tajā bija izliktas vecas rakstāmmašīnas, izkaptis, grāmatas un krēsli, lai gan stikla vitrīnās pie sienām atradās smalkākas lietas: porcelāns, senatnīgas cepumu kārbas, stikla vāzes, agrāko laiku rotaļlietas. Augšstāvā bija vēl daudz kas tādā garā. Patīkami apskatīt, taču nekā tāda, ko viņa vēlētos nopirkt. Mollija jau grasījās doties atpakaļ uz kāpņu pusi, kad vienas vitrīnas apakšējā plauktā līdzās truša izbāzenim pamanīja Royal Doulton statueti, kuru visur bija izmeklējusies. Viņa samirkšķināja acis. Pievienotā cenu zīme vēstīja, ka tā maksā deviņsimt piecdesmit mārciņas.
Mollija devās lejā, lai apjautātos veikala īpašniekam, vai var to aplūkot. Veikala īpašnieks atslēdza vitrīnu un uzmanīgi ielika statueti viņai rokās. Mollija to apgrieza otrādi, meklēdama kādu norādi par to, ka tā nav piederējusi viņai – kādu zīmi, robu, taču statuete bija nevainojamā stāvoklī, kā jau viņējā.
– Nekad agrāk neesmu tādu redzējis. Tās ir ļoti retas, – veikala īpašnieks sacīja. – Un it īpaši tik labā stāvoklī.
– Kur jūs to dabūjāt? – Mollija apjautājās. Viņas rīkle bija tā izkaltusi, ka draudēja saplaisāt.
– Kāds to atnesa un apjautājās mums, vai mēs vēlētos to ņemt komisijā.
– Vai varat atcerēties, kā viņš izskatījās? Vai tas bija vīrietis vai sieviete? Kad tas notika? – Veikala īpašnieks paraustīja plecus. – Piedošanu, es to neatceros, pie mums nāk daudz cilvēku. Man šķiet, ka tas notika pirms kāda mēneša. – Viņš pakasīja galvu. – Varbūt arī vairāk. Vai varbūt pirms pāris nedēļām?
– Pateicos, – Mollija noteica, pasniegdama statueti viņam atpakaļ. – Man piederēja tāda pati, taču es to pazaudēju.
Veikala īpašnieks strauji ievilka elpu. – Tas bijis dārgs zaudējums. Es jūsu vietā labi pameklētu.
– Jā, jā, tā arī darīšu, – sacīja Mollija. Viņa nevarēja atļauties šo statueti par tādu cenu. Mollija nevarēja pierādīt, ka tā pieder viņai, un, ja tā bija, tad kādā veidā gan tā bija nonākusi Holmfērtā? Dīvainākais bija tas, ka Mollija zināja: tā ir viņas statuete. Tomēr viņa to nespēja izskaidrot, un tas likās biedējoši.
SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA
Šodien kafejnīcā bija Čārlza Dikensa otrdiena. Pēdējā apmeklējuma reizē Singha kungs bija nosaucis viņas šokolādes un brendija kūku par “šokolādes un Brendona” kūku pēc sarunas par Džeinu Ostinu, un tas bija uzvedinājis Leniju uz domu, ka otrdienām vajadzētu būt tematiskām, turklāt viņa varētu piemērot desmit procentu atlaidi konkrētām preču grupām. Visiem vitrīnās esošajiem objektiem, kam bija kāds sakars ar autoru, tika piešķirta atlaide, un viņai bija īpašas kūkas – Olivera Tvista zemeņu un krēma kūka un “Lielo cerību” vijolīšu un tumšās šokolādes kūka. Viņa nupat bija pielīmējusi pie sienas plakātu, kas reklamēja autoriem veltītās dienas, kad ieskanējās durvju zvaniņš, pavēstot par klienta ierašanos. Lenija pagriezās un ieraudzīja sīku vecāku kundzi, trauslu kā niedrīti, taču ļoti eleganti ģērbušos un ar skaistiem sniegbaltiem matiem, kas bija aizmugurē ieveidoti glītās ondulācijās. Viņa izskatījās mazliet apjukusi.
– Kā varu jums palīdzēt? – Lenija apjautājās.
– Vai jūsu tējnīca ir vaļā? – Mollija prasīja.
– Noteikti, – Lenija pasmaidīja. – Sēdieties. Ēdienkarte ir uz galdiņa.
– Pateicos. – Mollija apsēdās tuvākajā krēslā ar sirdsveida atzveltni un pasniedzās pēc ēdienkartes, kas bija iesprausta starp grāmatu formā izveidotiem māla trauciņiem sālim un pipariem. Piedāvājumā bija neliela ēdienu izvēle: dažādas sviestmaizes – ar graudu maizi, baltmaizi, aukstas vai grauzdētas, karstmaizes ar vistas gaļu un sēnēm, plāceņi un dienas kūkas (ar piezīmi “Lūdzu, izvēlieties garšu”). Mollija izraudzījās plāceni un tēju, un, kamēr Lenija to gatavoja, Mollija iespieda galvu plaukstās un cerēja, ka dunošās galvassāpes drīz pāries. Tās bija sākušās pēc iziešanas no senlietu veikaliņa Holmfērtā. Viņa bija jutusies tik nedroša, ka bija spiesta uz dažām minūtēm apstāties, lai ar automašīnu neietriektos kādā stabā. Jautājumi nedeva mieru: kā tas varēja gadīties, ka veikalā nonākusi viņas statuete? Taču Mollija zināja, ka tā ir. Tad kā tā bija tur gadījusies? Tas likās neloģiski. Tā noteikti nevarēja piederēt viņai. Bet kur tad tādā gadījumā ir tavējā? Viņa piepūlēja atmiņu, cenzdamās atcerēties, vai nav nesen atdevusi kādas mantas labdarībai un nejauši iejaukusi starp tām statueti, taču Mollija zināja, ka tas nav īstais izskaidrojums. Viņa bija veikusi lielo ģenerāltīrīšanu pirms Ziemassvētkiem, neatstājot mājās neko lieku, un statuete pilnīgi noteikti bija atradusies savā vietā, Mollija to atcerējās – bet vai tā bija? Varbūt viņas prāts sāka aptumšoties un viņa bija pēdējā, kas to apzinājās? Vai tāpēc Šerija visu laiku runāja par “Rudens klēti”?
Mollija bija iecerējusi iegriezties Moltstonas dārzu centrā un mazliet atpūsties no braukšanas, taču tad daudz tuvāk ievēroja jaunās Springhilas mājas līdz ar izkārtni “Stūra tējnīca”.
Viņa aplaida skatienu apkārt telpai. Kafejnīca bija skaista un omulīga. Vitrīnas pie sienām bija pilnas ar brīnišķīgām lietām, kas valdzinātu ikvienu, kurš aizrāvās ar grāmatām un glītiem rakstāmpiederumiem. Mollija piecēlās, lai palūkotos tuvāk. Tur bija lielisks piezīmju lapiņu komplekts, ko rotāja māsu Brontē grāmatu motīvi. Šajos laikos neviens vairs nerakstīja vēstules, viņa skumji nodomāja. Tagad bija elektroniskais pasts un īsziņas. Vēsturei varēja tikt atņemti sīkumi, ja cilvēki nebūs piesardzīgi. Un nabaga mīlētāji – kā gan elektroniskā pasta vēstule varēja aizstāt ar roku rakstītu vēstījumu uz smagnēja papīra? Mollija iedomājās par visām tām vēstulēm, kuras glabāja savas dārgumu lādītes dziļumos, apsietas ar lentīti. Vēstules, kuras viņa bija uzrakstījusi, taču tā arī nenosūtīja. Vēstules, kas glabāja visus viņas sirds noslēpumus. Pilnīgi visus.
Hārvijs Hoilends. Kāpēc viņš
