atvērto durvju dienu un ievietoju sludinājumu “Dienas bazūnē”, taču viņi nodrukāja, ka veikals atrodas Penistonā.
– Žēl gan, taču diemžēl tipiski “Dienas bazūnei”, – sacīja Mollija, atkal apsēzdamās un pārgriezdama plāceni uz pusēm. – Man tas jāpastāsta māsai. Viņai te patiks. Mēs abas esam lielas lasītājas. Šķiet, ka jau būšu atradusi viņai Ziemassvētku dāvanu. To rakstāmpiederumu komplektu ar māsu Brontē grāmatu motīviem.
– Tādā gadījumā jums vajadzētu pagaidīt līdz māsu Brontē otrdienai, – Lenija pasmaidīja. – Tad tam būs desmit procentu atlaide. Šodien ir Čārlza Dikensa diena.
– Noteikti, – Mollija atbildēja. – Paldies, ka pateicāt. Tas bija ļoti laipni no jūsu puses.
– Vai nav skumji, ka mūsdienās tikpat kā neviens vairs neraksta vēstules? – Lenija noteica, atkārtodama Mollijas domas. – Ja neuzmanīsimies, tad nākamajām paaudzēm nepaliks nekādas liecības.
– Man patika saņemt vēstules, – Mollija ieprātojās. – Taču neatceros, kad tas pēdējo reizi notika. Pastnieks man nes tikai reklāmas un rēķinus. – Viņa ievēroja, ka viena siena pie durvīm ir noklāta ar pastkartēm. Mollija iedomājās par pastkarti savā dārgumu lādītē, par ēzelīti jūrmalā. “Žēl, ka tevis te nav.”
Kad Lenija aizsteidzās aiz letes, Mollija knibinājās gar savu plāceni, dzēra tēja un juta, kā nervi nomierinās, it kā telpā valdošais miers būtu iekļuvis viņā. Bailes par savu garīgo veselību rimās un vairs nemocīja viņas smadzenes kā sprāgstošas petardes. Mollija sev nosolījās, ka brīdī, kad viņai uznāks nākamā panikas lēkme, viņa pierakstīsies pie ārsta.
Tad iešķindējās durvju zvaniņš un ienāca vēl viens klients. Sieviete ar tumšiem lokiem zem acīm, un Mollija uz mirkli iedomājās, vai šī apburošā kafejnīciņa nepiesaista cilvēkus, kurus moka raizes, lai varētu iedarboties uz viņiem gluži maģiski.
ASTOŅPADSMITĀ NODAĻA
Karla bija iepirkusies Tesco veikalā Penistonā. Tā viņa varēja justies droša par to, ka neuzskries virsū kādam paziņam, tāpēc ka tas bija gandrīz nenovēršami: kad cilvēks nejutās un neizskatījās labi, turklāt nebija noskaņots uz pļāpāšanu, viņš nekavējoties sastapa cilvēkus, kuri dedzīgi vēlējās uzzināt jaunumus. Karla neko daudz nepirka, tāpēc ka nepavisam nejutās izsalkusi. Viņa ielika ratiņos dažus mikroviļņu krāsnī gatavojamus ēdienus, kafiju, sieru un olas, tabletes pret galvassāpēm un paciņu graudu galešu un pievienoja tam visam saišķi banānu, kam vajadzēja sniegt kādu drusku enerģijas, lai arī sirds dziļumos Karla apzinājās, ka tie nomelnēs un beigās viņa tos izmetīs ārā.
Dažādības pēc viņa devās mājup pa citu ceļu, nevis to pašu, pa kuru bija ieradusies, un ievēroja, ka Springhilas malā bija uzcelts jauns ēku komplekss. Pēdējā reizē, kad Karla tur bija iegriezusies, šajā vietā atradās pa pusei sabrukusi fabrika. Nu te slējās mūra četrstūris ar puspabeigtiem veikaliem, ko papildināja izkārtne ar “Stūra tējnīcas” reklāmu. Piepeša impulsa vadīta, viņa nolēma parādīt labo pagriezienu un ielūkoties tajā. Karla patiešām bija sākusi ienīst sava vīra māju. Viņa tajā neiederējās; likās, ka Džūlija to ir nolādējusi, tāpēc Karlai gribējās pēc iespējas vairāk laika pavadīt projām no tās. Kafijas dzeršana aizņemtu vismaz stundu un ļautu viņai padomāt arī par ko citu, ne tikai par savām problēmām.
Tējnīca patiešām atradās uz stūra, un tās durvis ieskāva raibu puķu podi. Jau no ārpuses varēja spriest par to, kā izskatīsies iekšā kafejnīcā, un Karlai izrādījās taisnība – tā bija skaista un šika, un ļoti aicinoša. Telpas dziļumā atradās vecmodīga lete ar kūkām zem stikla kupoliem un – ak mans dievs! – stikla vitrīnās bija saliktas visfantastiskākās lietas, kas saistījās ar grāmatām.
Kāda vecāka dāma bija vienīgā kliente un apsveicinādamās uzsmaidīja. Aiz letes stāvēja sīka sieviete ar spurainiem matiem. Karla iedomājās, ka viņa atgādina laumiņu ar savu priecīgo seju un mandeļveida acīm.
– Lūdzu, sēdieties. Ēdienkartes ir uz galda, – viņa uzsauca.
Ir nu gan savāda sajūta, Karla nodomāja, sniegdamās pēc ēdienkartes. Viņa sajuta, kā spriedze, kas bija satvērusi viņas plecus kā ērgļa nagos, atlaidās, it kā būtu nobijusies no kūkām.
Mollija ielēja tēju. Viņa uzreiz sajutās labāk pēc jaukas sarunas un dažiem kumosiem plāceņa. Tas bija daudz gardāks par Šerijas nestajiem briesmīgajiem saldumiem. Mollija apņēmās te atgriezties tad, kad Mārgareta būs devusies kruīzā, un nopirkt kaut ko no vitrīnās redzamā, lai aizgaiņātu garlaicību. Šeit valdīja patīkama atmosfēra, un veikaliņa īpašniece piederēja pie cilvēkiem ar “smejošām acīm”, kā viņus raksturoja Brendivainu mamma. Ikviens varēja neīsti pasmaidīt ar lūpām, taču ne ar acīm. Mollija lēsa, ka tējnīcas saimniecei varēja būt apmēram trīsdesmit pieci gadi, spriežot pēc sīkajām krunciņām acu kaktiņos. Ar saviem spurainajiem brūnajiem matiem un mazo, uzrauto deguntiņu viņa atgādināja Mollijai laumiņu. Draudzīgu laumiņu. Un laumiņas plācenis un tēja brīnumainā kārtā bija atbrīvojuši Molliju no galvassāpēm.
– Šodien ir silts laiks, vai ne? – viņa sacīja tumšmatainajai dāmai pie blakus galdiņa. Mollija gaidīja, ka viņa atbildēs ar itāļu akcentu, taču sieviete izrādījās vietējā.
– Ļoti silts. Mums vajadzētu sauļoties, nevis sēdēt kafejnīcā.
– Patiešām, vajadzētu gan.
Karla pasūtīja kafiju ar pienu un gabalu šokolādes tortes. – Es biju Holmfērtā, – sacīja Mollija. – Nebūtu neko uzzinājusi par šī kafejnīcas eksistenci, ja nebūtu braukusi garām.
– Ar mani bija tāpat, – sacīja Karla. – Nupat atgriežos no Penistonas.
Durvju zvaniņš nošķindēja, un ienāca Singha kungs. Viņš likās priecīgs par to, ka Lenijai ir klienti.
– Izskatās, ka tavas otrdienu atlaides ir iedarbojušās, – viņš sacīja.
Lenija bija dzirdējusi dāmas ieminamies par to, ka abas ir iegriezušās kafejnīcā nejauši garāmbraucot, un tomēr viņa pamāja.
– Šodien ir Čārlza Dikensa otrdiena, – viņa tam sacīja.
– Es zinu. Redzēju plakātu skatlogā. Domāju, ka ņemšu zemeņu kūku, – sacīja Singha kungs, saberzēdams plaukstas un uzsmaidīdams abām dāmām.
– Tā nav zemeņu kūka, tā ir Olivera Tvista kūka, jums jau nu gan to vajadzētu zināt, – Lenija noteica, maigi viņu sarādama.
– Ak tā, – noteica Singha kungs. – Un kāda garša piemīt Olivera Tvista kūkai?
– Zemeņu, – Lenija pasmaidīja, un Singha kungs iesmējās. Viņa smiekli bija tik lipīgi, ka arī Karla un Mollija klusītēm nosmaidīja.
– Ļoti labi, ļoti labi, – noteica Singha kungs. – Tādā gadījumā, lūdzu, tēju un Olivera Tvista kūku, Lenij. – Un viņš apsēdās pie viena no brīvajiem galdiņiem.
“Es
