Kam? – Mērija jautāja. – Viņš vēl nav pateicis, ko vēlas.
– Šobrīd tas nav svarīgi, – es dedzīgi iebildu. – Viņš Šērlijas kundzes vārdu neizvēlējās nejauši, šķirstot augstākajai sabiedrībai veltītās lapas avīzēs. Neģēlis viņu izvēlējās rūpīgi. Un tas nozīmē…
– …viņi ir pazīstami! – Mērija iesaucās, uztvērusi manu ideju. Es pasmaidīju. Pagaidām viss noritēja apmierinoši. – Turklāt viņš nav gadījuma paziņa.
– Tieši tā. Droši vien viņš ietilpst Šērlijas kundzes tuvāko lokā. Mums jāzina, ar ko viņa ir pazīstama.
– Tas būs kāds, ko viņa nemūžam neturētu aizdomās, – Mērija sacīja. – Tātad viņa mums nenosauks šī cilvēka vārdu, ja vispār kaut ko nosauks.
– Varbūt mums vajadzētu iepazīties ar viņas draugiem? – es ierosināju. – Izliksimies par viņas paziņām, panāksim, lai mūs stāda priekšā viņas draugu lokam.
– Neticu, ka Lora spēs melot savam vīram, – Mērija iebilda. – Droši vien pat noklusēt nespēs. Sāks sarkt un stomīties. Viņa nespētu mierīgi iepazīstināt mūs ar savu vīru kā jaunas draudzenes, ko nejauši sastapusi. Un pat tad, ja vīrs neko nenojautīs, šis… vīrietis… un es šo vārdu izmantoju tikai aprakstīšanai… – Viņa nicīgi iespurdzās. – Ja šantāžists tiešām abus pazīst, viņu pārņemtu aizdomas par to, ka biklā pelīte Lora piepeši ieguvusi divas jaunas draudzenes.
Protams, Mērijai bija taisnība. Es neesmu pārliecināta, ka pat man izdotos šādi melot, nemaz nerunājot par raižu pārņemto Loru.
– Turklāt viņš varētu arī nebūt draugs, – es sacīju. – Varbūt kāds, ar kuru Lorai ir darīšanas. Skroderis, jurists, miesnieks. Tirgotājs, pie kura iepērkos, lieliski zina, kādus līdzekļus es nedēļā atvēlu pārtikas produktiem, un pēc tā secina, vai pie manis ir viesi un vai es uzdrošināšos apstrīdēt rēķinu, bet es viņu nemūžam neaicinātu uz pēcpusdienas tēju.
– Tas man neienāca prātā, – Mērija atzina. – Protams, tev taisnība. Jāizdomā, kā novērot Loru, noskaidrot, ar ko viņas tiekas un kāpēc, un tas jādara tā, lai neuzzinātu ne Lora, ne viņas vīrs vai kāds cits.
– Vajadzētu novērot arī vīru, – es piebildu. – Varbūt vainīgais ir kāds no viņa paziņām. Un viņam noteikti ir daudz plašāks darījumu sakaru loks.
Mērija izpūta elpu.
– Pārāk daudz spiegošanas mums abām, – viņa noteica.
– Mēs ar to nedrīkstam nodarboties. Mums trūkst iemaņu, – es atgādināju. – Lora mūs pazīst un satrūktos, ja ieraudzītu. Un tāds neģēlis kā šantāžists mūs noteikti pamanītu. Mums vajadzīgs kāds, kas viņam nekristu acīs.
Nepagāja ilgs laiks, un mēs abas atradām pareizo atbildi. Bijām sevi uz to pierunājušas. Saskatījāmies, plati pasmaidījām un reizē iesaucāmies: – Neregulārā armija!
BEIKERSTRĪTAS PUIKAS
Ja esat lasījuši Džona stāstus, tad noteikti zināt par Beikerstrītas Neregulāro armiju, bet es katram gadījumam pastāstīšu par to.
Toreiz, pagājušajā gadsimtā, Londonas ielās čumēja un mudžēja savā vaļā atstāti zēni un reizēm arī meitenes. Daudziem nebija māju vai ģimenes, vai arī, ja bija, viņi mājās nebija laipni gaidīti. Šie bērni klīda pa ielām, dzīvoja, kā spēja, pildīja dažādus uzdevumus, iznēsāja ziņas, veica visus mazos pienākumus, par ko varēja saņemt kādu šiliņu. Ja Holmsa kungam vajadzēja kaut ko dabūt no kāda veikala, uz ielas vienmēr bija zēns, kas varēja uzdevumu izpildīt. Reizēm viņi nodarbojās ar sīkiem noziegumiem, piemēram, nozaga ābolu vai maizīti. Un daži ļāvās vilinājumam, iesaistoties nopietnākos noziegumos, strādājot bīstamāku neģēļu labā, un viņu ceļš veda uz cietumu vai bendes cilpu. Un daži gluži vienkārši… nozuda.
Viens no šiem ielas zēniem bija Viginss. Viņš bija Neregulārās armijas viltīgais, gudrais, apsviedīgais vadonis.
Viginss spēja domāt, plānot un saskatīt sekas. Tas ļāva viņam izcelties pārējo vidū. Viņš pārlaida skatienu ielas bērniem, no kuriem daži izdzīvoja, bet citiem tas neizdevās, un nosprieda, ka viņiem vajag palīdzību. Viginss visus apvienoja, sameklēja naktsmītni, rūpējās, lai ikviens dalītos ar ēdienu, atrada viņiem darbu un panāca drošību. Viņš dāvāja šiem bērniem savdabīgu ģimeni un visus uzraudzīja. Pienāca brīdis, kad viņi iepazinās ar Holmsa kungu, un abas puses saskatīja priekšrocības turpmākā sadarbībā. Viņi bieži strādāja Holmsa kunga uzdevumā.
Līdz brīdim, kad reiz atvēru nama parādes durvis un tur ieraudzīju vairākus netīrus ielaspuikas, es pat nezināju, ka šie zēni ir pasaulē. Viens no tiem, divpadsmit gadus vecs zēns ar vērīgu skatienu, ļoti pieklājīgi paziņoja: – Viginss un Beikerstrītas Neregulārā armija, kundze. Mēs nākam pie Holmsa kunga. Pēc uzaicinājuma, – viņš aši piebilda, un es nopētīju zēnus. Daži šķita satraukti, citi cerību pilni, viens vai divi izskatījās dusmīgi. Kaut kas man lika nojaust, ka viņi gaida padzīšanu no parādes ieejas, pavēli izmantot sētas puses durvis vai gluži vienkārši doties prom.
Tomēr es Holmsa kunga istabās biju ielaidusi daudz sliktākus un noteikti arī nepieklājīgākus cilvēkus, tāpēc atkāpos un aicināju viņus ienākt. Visi uzskrēja augšā pa kāpnēm, sekojot Viginsam.
Kad viņi nāca lejā, es stāvēju uz virtuves kāpnēm un uzsaucu: – Man ir kūka. Varbūt kāds to vēlas? Arī tēja un piens. Pietiks visiem. – Nabaga izbadējušies zēni acīmredzami saausījās, bet vispirms palūkojās uz vadoni. Viņš savukārt veltīja man aizdomu pilnu skatienu. – Nē, es nelikšu jums mazgāties un neuzdošu jautājumus, – es solīju, jo vēl no seniem laikiem miglaini atcerējos, kādi ir zēni.
Viginss pamāja, un puikas – apmēram desmit, bet viņi tik zibenīgi šaudījās šurpu turpu, ka nevarēju saskaitīt, – steidzās man garām uz virtuvi.
Vecākais zēns man tuvojās un teica: – Jūs esat ļoti laipna, Hadsones kundze.
– Man tas sagādā prieku, – es apliecināju. – Tu zini manu vārdu, un es zinu, ka esi Viginss, vai ne?
– Jā, kundze, – viņš pieklājīgi sacīja, pieskaroties cepurei, un devās man garām uz virtuvi – iznesīgs kā jebkurš pilsētas džentlmenis. Es dzirdēju, kā viņš pavēl zēniem ēst kārtīgi, nevis kā mežoņiem, sekoju viņam un nolūkojos, kā viņš salej pienu glāzēs mazākajiem un parūpējas, lai katrs saņemtu vienlīdzīgu porciju. Viņš lika visiem teikt "lūdzu" un "paldies", pats ēda pēdējais, ātri izšķīra strīdus un nemitīgi vēroja uzraugāmos.
Es esmu pazinusi daudzus vīrus, kas ir sliktāki par Beikerstrītas Neregulārās armijas vadoni Viginsu, bet nevienu, kurš būtu krietnāks.
Zēni steigšus notiesāja visas kūkas, kas man bija, un es priecājos, to redzot.
– Esat laipni aicināti šeit jebkurā laikā, – es sacīju. – Gatavoju es vienmēr pārāk
