es par jūsu saprātu esmu pavisam augstās domās. Tāpēc jau jūs esat šeit. Taču kāds šo naudu laimēs, Lūena. Kāpēc lai tā nebūtu jūs?
– Tāpēc, ka tas ir nepareizi.
– Un kam jūs nodarīsiet pāri? Turklāt, ja to neviens neatklās, tad tur nebūs nekā slikta.
– To zināšu es.
Džeksons nopūtās. – Tas ir ļoti cēli. Tomēr – vai jūs tiešām gribat pavadīt visu atlikušo mūžu kopā ar Dveinu?
– Viņam ir arī savas labās īpašības.
– Tiešām? Vai jūs papūlētos tās uzskaitīt?
– Ejiet ellē! Laikam man vajadzēs stūrēt taisnā ceļā uz policijas iecirkni. Tur strādā viens mans draugs. Rādās, ka viņam būs interesanti to visu dzirdēt. – Lūena pagriezās un satvēra durvju rokturi.
Šo brīdi Džeksons bija gaidījis. Viņš turpināja vēl skaļākā balsī. – Tātad lai Līza uzaug mežā, riebīgā treilerā? Ja jūsu meita būs mantojusi mātes izcilo skaistumu, tad zināmā vecumā jaunekļi sāks par viņu interesēties, viņa pametīs skolu, varbūt sadabūs bērnu, un riņķa dancis sāksies no jauna. Tāpat kā jūsu māte? – Viņš brīdi klusēja. – Tāpat kā jūs? – Džeksons pavisam mierīgi piebilda un līdzjūtīgi uzlūkoja viņu. Lūena lēni apgriezās, viņas acis bija ieplestas un mirdzēja. – Tas ir neizbēgami! Es runāju taisnību, un jūs to zināt. Kāda nākotne jums un Līzai būs kopā ar Dveinu? Protams, var gadīties, ka viens vīrietis aiziet un atnāk nākamais, bet jūs dzīvosiet nabadzībā, nomirsiet nabadzībā, un jūsu meitenīte tāpat. Tur nekas nevar mainīties. Tas, protams, ir netaisnīgi, bet tikpat kā neizbēgami. Jā, ļaudis, kas nav bijuši jūsu stāvoklī, teiktu, ka jums vienkārši jāsakravājas un jāiet prom. Ņemiet savu meitu un ejiet tik prom! Tikai viņi jums nepateiks, ko darīt tālāk. Kur ņemt naudu autobusam, motelim un ēdienam? Kas pieskatīs jūsu bērnu, kamēr meklēsiet darbu un tad, ja vieta būs atrasta? – Džeksons līdzjūtīgi papurināja galvu un, ar vienu roku atbalstījis zodu, viņu vēroja. – Protams, ja gribat, varat iet uz policiju. Bet, kamēr tiksiet atpakaļ, šeit vairs neviena nebūs. Vai domājat, ka jums kāds noticēs? – Viņa seja pauda augstprātīgu labvēlību. – Un ko iesāksiet tālāk, kad viss būs beidzies? Jūs palaidīsiet garām izdevību dzīvot. Jūs gribējāt tikt laukā. Ejiet! – Viņš skumji pašūpoja galvu, it kā sacīdams: "Lūdzu, neesiet tāda muļķe!"
Lūena satvēra bērnu ciešāk. Satrauktā Līza sāka spārdīties, gribēdama atbrīvoties, un māte automātiski sāka meitenīti aijāt. – Jūs runājat par sapņiem, mister Džekson. Es pati sasniegšu savus sapņus. Tie ir lieli. Sasodīti lieli! – Taču balss drebēja. Garus gadus sīksti cīnīdamās, lai kaut ko sagrabinātu eksistencei, viņa bija guvusi smagu pieredzi, un nekad nekas nebija iznācis, turklāt Džeksona vārdi vai, drīzāk, to patiesums Lūenu ievainoja.
– Es to zinu. Jau sacīju, ka jūs esat spilgta, un šī tikšanās šo pārliecību ir tikai pastiprinājusi. Jūs esat pelnījusi daudz labāku dzīvi par pašreizējo. Taču cilvēki reti dabū to, ko dzīvē ir pelnījuši. Es jums piedāvāju veidu jūsu lielo sapņu sasniegšanai. – Viņš negaidīti uzsita knipi. – Lūk, tā!
Piepeši Lūena kļuva piesardzīga. – Kā lai es zinu, ka jūs neesat policists un nemēģināt mani uzķert uz āķa? Es negribu naudas dēļ tikt cietumā.
– Tā nepārprotami būtu ievilināšana slazdos. Tiesa šādu rīcību neatbalstītu. Un kāpēc lai policija censtos tik komplicētā plānā iesaistīt jūs?
Lūena atbalstījās pret durvīm. Viņa juta, kā krūtīs brāzmaini sitas sirds.
Džeksons piecēlās. – Saprotu, jūs mani nepazīstat, bet es pret saviem darījumiem izturos ļoti, ļoti nopietni. Es nekad neko nedaru bez nopietna iemesla, es nešķiestu jūsu laiku ar jokiem un savu laiku jau nepavisam. – Džeksona balsī ieskanējās nepārprotami autoritatīvs tonis, un skatiens urbās Lūenā tik neatlaidīgi, ka to nebija iespējams ignorēt.
– Kāpēc es? Kāpēc jūs no visiem pasaules cilvēkiem izvēlējāties mani un klauvējāt tieši pie manām durvīm? – Viņa gandrīz vai lūdzās.
– Labs jautājums, taču es neesmu gatavs atbildēt. Un tas arī ir nevietā.
– Kā jūs varat zināt, ka es laimēšu?
Viņš palūkojās uz televizoru. – Ja vien jūs nedomājat, ka manai laimei loterijā nevar ticēt, tad par iznākumu jums nevajadzētu šaubīties.
– Ha! Tagad es šaubos par visu. Un… ja nu es spēlēšu un tomēr palikšu bez naudas?
– Ko tad jūs tādā gadījumā zaudēsiet?
– Tos divus dolārus, kas jāmaksā par spēli! Jums tie varbūt nenozīmē daudz, bet autobusa biļetei ar to pietiek gandrīz veselu nedēļu!
Džeksons izvilka no kabatas četras viendolāra banknotes un pasniedza viņai. – Tad uzskatiet, ka riska nav un simts procenti iegūti pa virsu.
Viņa paburzīja naudu pirkstos. – Es negribu zināt, kāpēc jums tas ir vajadzīgs, bet esmu mazliet par vecu, lai ticētu labajām fejām un iespējai piepildīt vēlēšanos, raugoties zvaigznēs. – Nu Lūenas skatiens bija skaidrs un koncentrēts.
– Atkal labs jautājums, bet tas ir vietā tikai tad, ja jūs piekrītat piedalīties. Tomēr jums ir taisnība, es to nedaru aiz labas sirds. – Vieglais smaids no viņa lūpām pagaisa. – Tas ir biznesa darījums. Un, kā jau visos biznesa darījumos, labums tiek abām pusēm. Taču es domāju, ka jūs būsiet iepriecināta par izdevīgo vienošanos.
Lūena ielika naudu somā. – Ja jums mana atbilde vajadzīga tūlīt, tad tā izskatās pēc liela, trekna "nē".
– Saprotu, ka mans priekšlikums zināmā mērā ir sarežģīts, tāpēc es ļaušu jums mazliet apdomāt. – Uzrakstījis uz papīra bezmaksas tālruņa numuru, viņš sniedza to Lūenai. – Taču ne pārāk ilgi. Ikmēneša izloze notiks pēc četrām dienām. Man jūsu atbilde jāsaņem parīt līdz desmitiem no rīta. Zvaniet jebkurā laikā.
Viņa paskatījās uz lapiņu. – Ja nu es pēc divām dienām tomēr teikšu "nē"?
Džeksons paraustīja plecus. – Tad loterijā laimēs kāds cits, Lūena. Cilvēks kļūs vismaz par piecdesmit miljoniem dolāru bagātāks un noteikti netērēs laiku, lai justu par to kaut kādus sirdsapziņas pārmetumus. To es jums varu sacīt droši. – Viņš laipni pasmaidīja. – Ticiet man, kad es jums saku, ka daudzi ar prieku ieņemtu jūsu vietu. Ar prieku. – Džeksons ielika papīru viņai plaukstā un saspieda plaukstu dūrē. – Atcerieties! Viena minūte pēc desmitiem no rīta, un piedāvājums ir zudis. Uz mūžiem. – Protams, par faktu, ka Lūena pēc "nē" tūdaļ tiktu nogalināta, viņš neieminējās. Balss tonis bija gandrīz vai skarbs, bet viņš drīz atkal pasmaidīja un, atverot Lūenai durvis, nolūkojās uz Līzu, kā jau bija to darījis iepriekš. Mazā meitenīte pārtrauca spārdīties un skatījās viņā platām acīm. – Viņa izskatās tieši pēc jums. Ceru, ka viņai būs arī jūsu saprāts. – Viņai izejot pa durvīm, viņš piebilda: – Paldies, ka atnācāt, Lūena. Vēlu jums jauku dienu!
– Kāpēc
