maisiņu Edijai, es nožēloju, ka esmu uzzīmējusi sirsniņu uz lapiņas, satraukdamās, ka viņas vecāki varētu tajā saskatīt ko vairāk. Taču nu jau ir par vēlu kaut ko vērst par labu, jo Edija jau ir satvērusi maisiņu ar lepnu smaidu. Tad viņa aizsoļo līdz savai vietai un iebāž to savas sārtās, ar tauriņiem un monogrammu rotātās mugursomas aizmugurējā kabatiņā. Cenšos sev iestāstīt, ka tas nav nekas liels, ka Andrea un Vils droši vien būs pārāk aizņemti un pārāk priecīgi, lai sīki pētītu kaut ko tik nesvarīgu. Galvenais, es sev klusībā saku, ka esmu laba skolotāja un labs cilvēks – un ka jaukā Edija ir pelnījusi to sirdi, lai arī viņas tēvs savulaik salauza manējo.
OTRĀ NODAĻA
– Tā, šodiena bija galīgi garām, – Džozija paziņo, ienākdama manā virtuvē un iztraucēdama retu miera mirkli.
Ir ceturtdiena, mana iknedēļas brīvdiena, un es nupat esmu nosēdinājusi Hārperu pie televizora, lai varētu pārskatīt savu elektronisko pastu. Citiem vārdiem sakot, man nav vajadzīga sabiedrība, un, ja mana māsa būtu, teiksim, pirms tam piezvanījusi, es viņai būtu to pavēstījusi.
– Ak, sveika, Kimij, – es nosaku pār plecu, atsaukdamās uz kaitinošu kaimiņieni no seriāla “Pilna māja”: viņa arī regulāri iebrāzās Taneru mītnē bez klauvēšanas.
Džozija, kura vēl aizvien skatās seriāla atkārtojumus, kas liecina šo to par viņas vispārējo brieduma pakāpi, iesmejas un nosaka: – Vai tiešām sagaidi, lai es zvanītu pie durvīm mājā, kurā esmu pavadījusi visu bērnību?
Apspiežu vēlēšanos atbildēt: jā, tāpēc ka tā vairs nav tava māja, mēs ar Nolanu to nopirkām, punkts un basta, – vai arī norādīt, ka mums ar vīru ir vajadzīgs laiks divatā un mēs varētu nodarboties ar seksu priekšnamā, vismaz teorētiski. Tomēr es pārvaru sevi un ļauju tam izskanēt kā retoriskam jautājumam, turpinot pārskatīt savu elektronisko pastu.
– Es gribu teikt, ka galīgi garām, – Džozija piebilst, nelikdamās mierā.
– Kas notika? – es apjautājos, atcerēdamās, ka šodien bija pirmā skolas diena, un juzdamās pārliecināta, ka atbilde ietvers kādu informāciju par Vilu vai viņa sievu, vai viņu meitu, kura ir iedalīta Džozijas klasē. Viņa tikpat kā nav runājusi ne par ko citu kopš klases audzēkņu saraksta saņemšanas vasarā, izlikdamās, ka ir sašutusi par apstākli, kas, cik man zināms, sirds dziļumos viņu iepriecina. Džozijai patīk drāmas, kuros iesaistīti viņas pielūdzēji, vienalga, agrākie vai tagadējie.
Viņa nopūšas, atbalstīdamās pret manu rakstāmgaldu. – Ar ko lai sāk? – Džozija vaicā, kamēr es uzlūkoju māsas nobružātās zelta baletkurpes un atgādinu viņai, ka pie mums nav pieņemts iekštelpās staigāt āra apavos.
– Nu beidz, Merij, – viņa nosaka, it kā šī būtu pirmā reize, kad mēs par to runājam. – Tu izturies tā, it kā es būtu ienākusi no sūdu lauka. Tev patiešām vajadzētu sākt lietot kādas zāles pret saviem obsesīvi kompulsīvajiem traucējumiem – esmu dzirdējusi, ka sertralīns esot labs.
Es viņu pārtraucu, prātodama, vai tikai viņa nav slepus izdibinājusi, ka es tiešām lietoju sertralīnu. Ošņāšanās manā zāļu skapītī būtu tieši viņas dabā. – Pirmkārt, tu noteikti būtu varējusi negribot uzkāpt kam tādam, kas nav vēlams istabās, kurās mēs dzīvojam un ēdam. Turklāt šī ir mūsu māja un mūsu noteikumi. Tāpēc… lūdzu.
Viņa mani pārsteigti uzlūko un tad nevērīgi nomet kurpes; viena aizslīd zem mana krēsla. – Tavai zināšanai, es lasīju etiķetes sleju, un tur bija teikts, ka tas esot “bezgaumības kalngals uzaicināt mājās viesus un tad likt viņiem novilkt ko vairāk par virsdrēbēm”, – Džozija nosaka, ar pirkstiem izveidodama gaisā “pēdiņas”, kamēr es iztēlojos, kā viņa iegūglē jautājumu un tad iegaumē atbildi, kas viņai der, nepievēršot uzmanību visiem pārējiem viedokļiem, ieskaitot tos, kuri aizrāda, cik nehigiēniski ir staigāt pa māju āra apavos.
– Nu, es neesmu tevi uzaicinājusi ciemos, vai ne? – es saku, arī izveidodama ar pirkstiem “pēdiņas”.
Zinu, ka pastāv vismaz piecdesmit procentu liela iespēja, ka viņa varētu apcirsties un aizskriet, un šīs izredzes mani nebiedē. Tā kā Džozijas ādas biezums allaž ir bijis atkarīgs tikai no viņas vēlēšanās, un tā kā viņai neapšaubāmi noderētu kāda bezmaksas terapija, viņa tikai parausta plecus un patur sev pēdējo vārdu. – Nu, man šķiet, ka man varētu būt kāju sēnīte. Nesaki, ka netiku tevi brīdinājusi.
– Mēs riskēsim, – es nosaku un tad ķeros vērsim pie ragiem. Jo ātrāk es ļaušu Džozijai tikt galā ar Vilu, jo ātrāk viņa aizbrāzīsies uz savu laimīgo stundu vai vēl kādu bezjēdzīgu nodarbi, kuru ir ieplānojusi pēc tam. – Tad kāda viņa ir? Vila meita?
– Viņu sauc Edija. Saīsinājumā no Ēdenes. Tas ir Andreas meitas uzvārds, – Džozija nosaka un tad apklust, lai ar basām kājām aizstaigātu līdz ledusskapim un atvērtu tā durvis. – Un, lai kā man gribētos tev pavēstīt, ka viņa ir izlutināta pārgudrele… patiesībā viņa man patīk. Viņa ir jauka, aizraujoša un visādā ziņā burvīga.
– Tas ir lieliski, – es saku.
– Lieliski? Tas nepavisam nav lieliski. Tas ir sāpīgi. Ikdienas atgādinājums par to, kā man nav, – viņa nosaka, paķerot no apakšējā plaukta Nolana alus skārdeni, noraudama vāciņu un iedzerdama krietnu malku. – Un varu derēt uz jebko, ka Vila Kārlaila kundze pieteiksies darbam vecāku komitejā. Pagaidi vien.
– Tu esi skolotāja. Vai tad tu pati nevari izvēlēties vecāku komiteju? – es apjautājos, vienlaikus noraidīdama ielūgumu uz dzimšanas dienas ballīti kādā no tām piepūšamo atrakciju istabām, kurās bērni, visticamāk, var dabūt smadzeņu satricinājumu vai kādu ādas slimību, nekā gūt kādu prieku.
– Pēdējais vārds pieder man. Taču tas ir brīvprātīgs pasākums. Viss atkarīgs no tā, kura māte ieskatīsies manis nosūtītajā zīmītē. Un ja viņa būs vienīgā brīvprātīgā… – Džozija nopūšas, atstājot teikumu nepabeigtu.
– Pirmkārt, tev būs vismaz pieci brīvprātīgie, – es nosaku, domādama par visām tām enerģiskajām mātēm Hārperas pirmsskolas grupiņā. – Un pat ja nē, tu varēsi izvēlēties kādu citu māti un cerēt, ka viņa par to neuzzinās.
Par spīti Džozijas apgalvojumiem, ka skolotāja darbs ir profesija, kas iztukšo cilvēku emocionāli, fiziski un garīgi, man allaž šķiet, ka tas nav īsti pārliecinoši. Man viņas darbs nemaz neliekas tik sarežģīts, katrā ziņā ne salīdzinājumā ar mana juridiskā kantora politikām un spiedienu, un it īpaši ņemot vērā viņas ikgadējo desmit nedēļas ilgo atvaļinājumu.
– Ak, viņa to uzzinās, – Džozija nosaka. – Tādas lietas vienmēr nāk gaismā.
Es pamāju, ļaudama viņai šajā ziņā paturēt virsroku. Mātes vienmēr runā. Patiesībā, ja vien Vila sieva nav pārsteidzoši taktiska vai neatrodas neiedomājamā neziņā par vīra pagātni, visticamāk, puse māšu jau ir dzirdējušas baumas par viņu bērnu pirmās klases skolotāju. – Nu, es jau tev teicu, ka tev vajadzēja iejaukties, – es saku, atcerēdamās, kā biju viņai ieteikusi aprunāties ar direktoru jau
