vienaldzība. Un klašu samainīšana nebūtu vienaldzīgs gājiens.
– Nu, izsekošana arī ne, – es riskēju piezīmēt. – Un tas tevi nekad nav atturējis.
Džozija nosmaida, acīmredzami uzskatīdama, ka izsekošana ir kaut kas līdzīgs goda zīmei. – Es neesmu izsekojusi Vilu gadiem ilgi. Līdz jaunākajiem notikumiem. Turklāt nevainīgu pabraukāšanos nevar dēvēt par izsekošanu. Es taču neapmētāju ar olām viņa māju. Es tikai gribēju redzēt, kur viņš dzīvo.
– Pareizi, – es piezīmēju, domājot, ka Vils un viņa sieva droši vien neuzskatītu šādu braukāšanu gar viņu māju par gluži nevainīgu. Droši vien pareizāks apzīmējums būtu “spokaini satraucošs”.
– Vai esmu tev teikusi, ar ko viņa brauc? – Džozija apjautājas ar ļauna prieka pieskaņu balsij.
– Tu pieminēji minifurgonu, – es nosaku, domājot, ka viņas uzvara ir visai sekla. – Varbūt tā ir viņa automašīna, – es piebilstu.
– Nekā. Tai uz bufera bija Čārlstonas koledžas uzlīme, – viņa saka. – Tā ir viņas skola. Viņas automašīna. Lūdzu, nošauj mani, ja es kādreiz sākšu braukt ar minifurgonu.
– Vai tu aizmirsti, ka es braucu ar minifurgonu? – es apjautājos, prātodama, vai Džozija tīšām cenšas mani apvainot, vai arī tas viņai izdodas gluži dabiski.
– Kā es varētu kaut ko tādu aizmirst? – viņa jautā. – Negribu tevi apvainot. Galu galā mēs ar tevi acīmredzot esam ļoti dažādas.
– Acīmredzot, – es nosaku, brīnīdamās par to, ka mums ir vieni un tie paši vecāki un audzināšana. Nākamajā mirklī es iedomājos par vienīgo cilvēku pasaulē, kuram bija tādi paši gēni un bērnība. Es paraugos pulkstenī – tas rāda bez desmit seši. Tas ir stabils ieradums katru reizi, kad atceros savu brāli. Ilgu laiku Daniels bija pirmais, par ko es domāju, no rīta pamostoties, vēl pirms atvēru acis vai pacēlu galvu no spilvena. Nu, pēc visiem šiem gadiem man dažkārt izdodas attālināt šo mirkli līdz rīta cēliena vidum vai pat vēlākam laikam, lai gan īsti nezinu, vai to uzskatīt par panākumu zīmi vai par vainas apziņas avotu. Lai mazinātu pēdējo, es nokremšļojos un skaļi nosaku: – Varu derēt, ka Daniels būtu braucis ar minifurgonu.
Džozijas seja apmācas tāpat kā vienmēr, kad es pieminu Danielu. Tad viņa papurina galvu un nosaka: – Pie joda, nē. Ķirurgi nebrauc ar minifurgoniem.
– Praktiskie ar maziem bērniem brauc, – es atbildu, domādama, ka dzīvē nav nekā labāka par mazo podziņu, kas automātiski atver slīdošās durvis pirms bezpalīdzīgās atvases piesprādzēšanas vai atsprādzēšanas.
– Praktiskie ar maziem bērniem un gaumes izjūtu… nebrauc, – Džozija nosaka.
– Ļoti mazs paldies, – es nosaku, nikni pablenzdama uz viņu.
– Nav par ko, – māsa smaidot atteic, apstiprinādama manas aizdomas par to, ka zināmā mērā viņai patīk konfliktēt, it īpaši ar mani.
Es izmēģinu veiksmi. – Runājot par Danielu, vakar zvanīja mamma…
– Vai Daniels ar mammu tagad aizstāj viens otru?
– Vai varu pateikt līdz galam?
Džozija parausta plecus un tad izlabo manis teikto, tāpat kā mēdz labot savu skolēnu kļūdas. – Jā, tu drīksti pateikt līdz galam.
– Viņa pieminēja piecpadsmito gadadienu, – es iesāku, uzmanīgi izvēlēdamās vārdus un juzdamās aizvainota par to, ka man tas ir jādara. Ja manos spēkos būtu mainīt Džozijā kaut ko vienu – un es vēlētos mainīt viņā daudz ko –, tad es mainītu to, kā viņa ir tikusi galā ar Daniela zaudējumu. To necaursitamo sienu, kuru viņa ir uzcēlusi ap brāli un viņa piemiņu. Tieši tāpat, kā to izdarīja arī mūsu tēvs.
– Gadadiena? – viņa iejautājas, satverdama alus skārdeni un tad nolikdama to atpakaļ plauktā, neiedzērusi ne malka. – Es to nesauktu par gadadienu.
– Patiesībā tā ir gadadiena.
Viņa papurina galvu. – Gadadienas saistās ar svinībām. Laulības dzīves gadi… dažādi pozitīvi notikumi… nevis nelaimes gadījumi un nāve.
Tas ir vairāk, nekā viņa ir pateikusi par Danielu vairāku gadu laikā, un nezin kādā perversā veidā vārdi “nelaimes gadījumi” un “nāve”, kas ir izrunāti skaļi, man atgādina nelielu uzvaru. – Gadadiena ir datums, kurā kaut kas ir noticis. Vienalga, labs vai slikts, – es saku, turpinādama runāt mierīgi. Gandrīz pieceļos, lai apliktu roku Džozijai ap pleciem, taču mēs neesam tāda ģimene, kas apskaujas. Vismaz neesam to darījuši gadiem ilgi. Tāpēc es palieku sēžam pie rakstāmgalda un vēroju viņu no droša attāluma.
Džozija norij siekalas, nolūkodamās uz kāju nagiem, kas ir nokrāsoti koši oranžā tonī. Atceros, kā reiz es viņai teicu, ka cilvēkiem ar apaļīgiem kāju pirkstiem vajadzētu tos lakot neitrālos toņos. Jādomā, ka izturējos mazliet rupji, taču tas bija tikai joks. Viņa tik un tā satrakojās un tad pavēstīja man, ka apaļīgi kāju pirksti esot labāki par strupām kājām, un varu apzvērēt, ka viņas nagi kopš tā laika vienmēr ir neciešami koši.
Kad viņa nepaceļ skatienu, es nosaucu viņu vārdā:
– Džozij? Vai tu dzirdēji, ko es teicu?
Viņa atbild, ka jā, esot mani dzirdējusi.
– Tāpēc mamma grib, lai mēs kaut ko darītu. Mēs visas trīs. Varbūt pat pieaicinot tēti.
– Viņai vajadzētu vispirms parunāt ar tēti, – Džozija nošņācas. – Turklāt viņam ir jauna draudzene.
– Tiešām? – es apjautājos, sajuzdama sašutuma vilni, bet reizē arī greizsirdību par to, ka māsai ir tuvākas attiecības ar mūsu tēvu. – Kopš kura laika?
– Kopš… es nezinu… jau vairākus mēnešus.
– Vai es viņu pazīstu? – es apjautājos, domājot, ka tas nevarētu būt nekas pārāk nopietns – tēva Facebook profilā nebija ne miņas no kā tāda, un viņa draudzenes allaž to ir darījušas: ievietojušas fotogrāfijas, bieži vien no ceļojumiem vai no viņa mājas pie Bērtona ezera, un tad pievienojušās viņam, lai parādītos viņa draugu sarakstā.
Viņa parausta plecus un nosaka: – Viņu sauc Mārsija… Viņa ir reportiere no tiesas zāles. – Tad Džozija turpina drukāt uz iedomātas klaviatūras, kamēr es iztēlojos meiču ar pamatīgu dekoltē un sarkaniem akrila nagiem.
– Cik viņai gadu?
– Kāpēc tu vienmēr to prasi?
– Kāpēc ne?
– Es nezinu… ap četrdesmit pieciem… šķīrusies… divi dēli… Tad ko mamma ir iecerējusi darīt šajā dīvainajā “gadadienā”? Paēst pusdienas greznā restorānā? Ķerties pie šķīvīša dancināšanas?
– Džozij! – Es
