Viņš vienmēr jautā, ko es domāju, pirms pavēstīt man, ko domā viņš – gluži pretēji Mereditas un patiesībā ļaužu vairuma pieejai.
– Īsti nezinu, – es saku. – Varbūt tas ir no sērijas “turi draugus savā tuvumā un ienaidniekus vēl tuvāk”?
– Varbūt, – Geibs nosaka. – Taču es te nesaskatu norādes par kādu tālejošāku motīvu. Protams, izņemot acīmredzamo pielabināšanos skolotājai.
– Un kādas norādes tu te saskati? – es jautāju, alkdama pēc Geiba bezkaislīgās analīzes.
– Patiesībā tikai pieklājību.
Es negribīgi pamāju. Būtu daudz vieglāk ienīst Vila sievu, nekā tikt galā ar iespēju, ka patiesībā viņa varētu būt patīkams cilvēks.
– Vai tu esi viņai atbildējusi? – viņš apjautājas, malkodams SweetWater 420 šķirnes alu, kuru es arī biju viņam pasūtījusi.
– Vēl ne.
– Bet atbildēsi?
– Jā, nāksies, – es saku. – Noteikumi paredz, ka mums jāatbild uz vecāku elektroniskā pasta vēstulēm.
– Un tu vienmēr ievēro noteikumus, – viņš paironizē.
– Patiesībā jā. Vismaz skolā… Domā, es varētu viņu izvēlēties par klases vecāku komitejas pārstāvi?
– Ko tas īsti nozīmē?
– Kā jau Andrea tik daiļrunīgi norāda, tas nozīmē komunicēšanu ar citām mātēm, – es saku, palielinot sarkasma devu un pārspīlējot franču akcentu, lai gan pati nezinu, ko gribu ar to pateikt, atskaitot pārmetumu par tik pretenciozu vārdu izvēli.
– Nu tad pamet viņai kaulu, – Geibs saka. – Tas būs labas gribas žests.
Es savelku seju grimasē.
– Jēzīt, Džo. Tev patiešām vajadzētu nomierināties jautājumā par Vilu. Tā ir seno laiku vēsture.
– Es zinu, – nosaku, domādama, ka man kopš Vila ir bijusi vismaz viena liela šķiršanās un vēl kāds pusducis vilšanos.
– Patiesībā es pat nedomāju, ka tu jebkad būtu viņu patiesi mīlējusi, – Geibs saka.
Esmu dzirdējusi viņa teoriju šajā jautājumā jau agrāk un gribu tai ticēt, taču man tas nekad nav īsti izdevies, it īpaši tagad, kad esmu iepazinusies ar Vila mazo meitiņu. Iedomājos par spraugu viņas zobos un sajūtu ilgas, kas robežojas ar patiesām sāpēm.
– Tas ir smieklīgi, – es saku. – Skaidrs, ka es viņu mīlēju.
Geibs parausta plecus. – Tava rīcība norāda uz pretējo. Tu pati izjauci tās attiecības.
– Nemaz, – es nosaku, domājot, ka tieši viņš jau nu labi zināja, cik sarežģīti tas patiesībā bija.
– Jā, – viņš saka. – Un tagad paskaties tik uz tevi.
– Ko tu ar to gribi teikt?
– Tu esi nonākusi tik tālu, ka ēd cūkgaļas burgerus kopā ar mani, – viņš nosaka, būdams īsts pašnoniecināšanās karalis.
– Kas vainas cūkgaļas burgeriem? – es smaidot nosaku, jau tagad juzdamās labāk.
Geibs ir bijis mans labākais vīrieškārtas draugs jau ilgu laiku. Tā es viņu vienmēr saucu, lai arī nezinu, kāpēc pieminu dzimumu, ja viņš gluži vienkārši ir mans labākais draugs. Viņš būtu mācījies manā klasē un arī ir audzis Atlantā, taču pārgāja uz Ziemeļatlantas vidusskolu pēc tam, kad viņu izmeta no Loveta skolas par ielaušanos datorsistēmā un savu draugu atzīmju izlabošanu (lai arī viņam nebija nekādas vajadzības labot pašam savas atzīmes). Tāpēc, ja neņem vērā kopīgu paziņu esamību, mēs viens otru nepazinām līdz pēdējam kursam Džordžijas Universitātē īsi pēc Daniela nāves. Geibs ieradās uz viņa bērēm līdz ar visu savu ģimeni, taču tas vien nebija nekas neparasts, tāpēc ka burtiski simtiem cilvēku ieradās atvadīties un visa ceremonija manās atmiņās ir galīgi izplūdusi. Ievēroju viņu pēc tam, kad Geibs man vēlāk atsūtīja ar roku rakstītu zīmīti. Tur nebija teikts nekas briesmīgi dziļš, tikai tas, ka viņam esot ļoti žēl un ka viņš allaž esot uzskatījis manu brāli par savu paraugu “praktiski visādā ziņā”. To darīja daudzi cilvēki – Daniels bija visnotaļ lielisks puisis, taču tas, ka Geibs bija papūlējies, lai izteiktu savu apbrīnu, daudz ko nozīmēja. Tāpēc tad, kad pēc dažām nedēļām ieraudzīju viņu East West Bistro Atēnās, es piegāju klāt un pateicos.
Viņš pamāja, un es jau gaidīju, ka sekos neveiklā iztaujāšana par to, kā man klājas. Taču viņš to nejautāja, tikai vēlreiz atkārtoja, ka viņam ļoti žēl, un tad mainīja tematu, par ko es biju tikpat pateicīga kā par jebkādu līdzjūtības vēstuli. Mēs norunājām visu atlikušo vakaru, un, kad kafejnīcu slēdza, viņš pavadīja mani līdz dzīvoklim un nevērīgi palūdza manu telefona numuru. Es Geibam pateicu, ka man ir draugs – tas bija zināmā mērā pārspīlējums, es tikai biju sametusies kopā ar kādu beisbola spēlētāju, – taču man gribējās skaidri likt manīt, ka Geibs man nepatīk tādā ziņā. Viņš paraustīja plecus un noteica, ka tas nekas, viņš tikai gribot satikties ar mani pa draugam. – Vienmēr esmu uzskatījis tevi par ašo meiteni.
Tā kā es viņam noticēju, un tāpēc, ka vairāk par visu biju ašā meitene, es Geibam iedevu savu telefona numuru, un mēs uzreiz sadraudzējāmies. Lielākoties mēs sēdējām bāros un dzērām – vai arī sēdējām dzīvoklī pie kāda no mums un dzērām. Taču vēl mēs staigājām ar viņa suni, mūžvecu melnu labradoru vārdā Vudijs, un mācījāmies antropoloģiju, nezinot, ka otrs arī ir to izvēlējies, un gājām uz koncertiem, un pa reizei uzsmēķējām pa kādam kāsītim.
Mūsu draudzība likās neparasta, tāpēc ka tā tāda bija. Ne tikai tāpēc, ka mēs bijām puisis un meitene, bet tāpēc, ka patiesībā mums bija maz kopīga, pat koledžas laikos, kad visiem bija daudz kopīga. Geibs nepiederēja pie vairākuma un bija mazliet hipsteris, atšķirībā no manām draudzenēm vai puišiem, ar kuriem es parasti satikos. Man viņš likās atsvaidzinošs, lai arī viņam piemita tendence mani rotaļīgi atsēdināt. Es drīz vien vairs nespēju saskaitīt tās reizes, kad viņš neticīgi bija paskatījies uz mani un sacījis: “Kā tu vari to nezināt?” vai arī: “Tev patiešām vajadzētu izlasīt to/ noskatīties šo/ noklausīties vēl kaut ko”. Taču es redzēju, ka viņš novērtē manu neliekuļoto vienkāršību, tāpat kā man patika viņa daudzie slāņi, un kaut kādā veidā mēs sapratāmies.
Gadu gaitā Meredita un mana māte bija apšaubījušas mūsu platoniskās attiecības, pārmetot mums slepenas attiecības. Viņas uzskatīja, ka Geibs ir manī ieķēries (ja ne vairāk) – vai arī es esmu ieķērusies viņā. Es allaž strikti apgalvoju, ka tā nav. Jā, ļoti iespējams, ka starp labiem pretējā dzimuma draugiem allaž pa brīdim pazibēja pa kādai valdzinājuma druskai, it īpaši tad, ja abi bija pavairāk iedzēruši. Taču Geiba un manā gadījumā ar to nekad nepietika, lai liktu mums zaudēt spriešanas spējas vai, vēl ļaunāk, mudinātu mūs patiešām uzsākt attiecības.
