un zilacaini džeki, kuri nepavisam nelīdzinājās Geiba lunkanajam augumam, tumšajām acīm un mūžīgajiem piecu dienu rugājiem, kas bieži vien sāka izskatīties pēc īstas bārdas (un tas man galīgi nepatika).
– Nepārproti mani, – Geibs saka, pamādams bārmenim, lai viņš atnestu otru alu. Pēc sejas izteiksmes redzu, ka viņš vēl aizvien runā par Vilu. Skaidrs, ka viņš beigās nosaka: – Man prieks, ka jūs abi izšķīrāties.
– Liels paldies, – es nosaku. – Tu priecājies par to, ka man ir trīsdesmit septiņi gadi un es esmu vientuļa un izmisusi?
Viņš pasmaida un nosaka: – Apmēram.
Uzsmaidu Geibam, tāpēc ka zinu, ko viņš ar to gribējis teikt, un jūtu to pašu. Es allaž jūtos mazliet priecīgāka, kad Geibs ir viens, un jutu absolūtu atvieglojumu, kad viņš sarāva attiecības ar pēdējo draudzeni, neizturami snobisku meiteni no galerijas, kura visu laiku mētājās ar slavenību vārdiem. Nevarētu teikt, ka mēs nevēlētu viens otram labu, tāpēc ka mēs to vēlam. Es gribētu, lai Geibs iemīlētos un apprecētos, un nodibinātu ģimeni (lai arī viņš nav pārliecināts, ka ir tam radīts), un es zinu, ka viņš novēl man to pašu. Taču ir grūti noliegt klasisko nelaimīgas personiskās dzīves vienojošo momentu, kas nav nekas neparasts divu tuvu un vientuļu draugu starpā. Turklāt mēs vienmēr esam zvērējuši, ka nekad nesatiksimies ar kādu, kurš neiederēsies mūsu draudzībā. Patiesībā Geibs reiz to nodēvēja par atlases mehānismu – veidu, kā atsijāt nestabilas, greizsirdīgas meitenes, kuras viņš pie reizes dēvē arī par “psihopātu komplektu”.
Interesanti, ka vienīgais cilvēks, kuram jebkad ir bijušas problēmas ar Geibu, izrādījās Vils, kurš viņu nodēvēja par “depresīvo ākstu”. Tā bija negodīga apsūdzība, jo Geibs nekad necenšas ne uz vienu atstāt iespaidu. Turklāt viņš nav arī depresīvs, tikai mazliet svaidīgs un indīgs, un tas dažreiz spēj cilvēkus nogurdināt. Taču viņš var būt arī patiesi asprātīgs, ar tik lielu augstsirdību un jūtīgumu, ka šīs īpašības atsver jebkādus trūkumus. Es nebūt nešaubos par to, ka Geibs manā labā būtu ar mieru izdarīt jebko.
– Tad kas lēcies Mereditai? – viņš apjautājas, mainīdams tematu.
Es nopūšos un izstāstu viņam par pēdējiem jaunumiem – ka viņas ar mammu ir iecerējušas grandiozu plānu, ko īstenot decembrī. – Zini, aprit piecpadsmit gadi…
Būdams patiesi uzmanīgs klausītājs, viņš uzlūko mani un gaida.
– Viņas grib apciemot Sofiju. Ņujorkā, – es turpinu.
– Sofiju? – Geibs apjautājas, un es aptveru, ka neesmu pieminējusi viņas vārdu gadiem ilgi. Atšķirībā no Mereditas un mammas es neredzu iemeslu, kāpēc vajadzētu ar viņu kontaktēties.
– Nu, to meiteni, ar kuru viņš satikās.
– Ak jā… – Geibs pašūpo galvu un iesvilpjas.
– Tieši tā, – es saku. – Briesmīgi neveselīgi, vai ne?
– Tas ir mazliet savādi… to nevar noliegt. – Redzu, ka viņš cenšas izturēties piesardzīgi, tāpat kā vienmēr, kad tiek pieminēts Daniels.
– Tas ir ļoti savādi. Ērmoti. Viņām visām vajadzēja atstāt to visu pagātnē.
Geibs sarauc uzacis un palūkojas manī, un es redzu, ka viņš atkal domā par Vilu. Gandrīz spēju to izlasīt aplītī virs viņa galvas: “Vai tā nav jūsu kopīgā nelaime?”
– Kas ir? – es apjautājos, nostādamās aizsardzības pozīcijā.
– Nekas, – viņš atbild ar tik uzsvērti nevainīgi ieplestām acīm, ka esmu spiesta rīkoties strauji. Paņemu savu telefonu un uzrakstu elektroniskā pasta vēstuli, ar abiem īkšķiem veikli bungojot pa ekrānu.
No kā: Džozija
Datums: 18. augusts
Kam: Andreai Kārlailai
Temats: Klases vecāku komiteja
Cienītā Andrea!
Liels paldies par laipno vēstuli. Edija ir burvīga, un es ar nepacietību gaidu, kad varēšu viņu labāk iepazīt šī gada laikā. Ceru, ka Zobu feja šovakar būs pret viņu dāsna! Paldies par pieteikšanos – labprāt pieņemšu šo laipno piedāvājumu. Ar nepacietību gaidu tikšanos atvērto durvju dienā. Un jā, pasaule ir maza!
Aši pārskatu tekstu, meklējot kļūdas, un tad nosūtu to, klausīdamās nelabumu uzdzenošajā skaņā, kas liecina par šī soļa neatgriezeniskumu.
– Te būs, – es nosaku, parādīdama Geibam nosūtīto ziņu.
Viņš veikli to izlasa, tad pasniedz man atpakaļ telefonu un nosmīn. – Oho. Paskatieties tikai uz šo mazo jaunkundzīti, kas viegli piemērojas visām situācijām.
– Es viegli piemērojos, – nosaku un uz kādu mirkli patiešām tam noticu.
Tonakt es pamostos ap pulksten diviem un vairs nespēju iemigt. Cenšos sev iestāstīt, ka tā ir tikai pirmās skolas nedēļas nervozitāte vai pielāgošanās agrākam celšanās laikam, taču, pienākot rītam, apzinos, ka saknes ir dziļākas. Zinu, ka tam ir kāds sakars ar Danielu un Sofiju, mammu un Mereditu, Vilu un Andreu. Un visvairāk ar Ediju, kura šobrīd ir cieši aizmigusi. Iztēlojos viņas gaišās cirtas izrisušas pār spilvenu, spīdīgo monētu zem tā, kamēr viņa redz savus brīnumainos sapnīšus. Domāju par savu sarunu ar Geibu, cilvēku, kurš mani pazīst vislabāk, un vienīgo, kurš zina manu noslēpumu, un mana sirds iesmeldzas nožēlā par tik daudziem nodarījumiem, lieliem un maziem. Līdz pat kļūdām, kas man likušas izgudrot neesošus draugus citos kontinentos – draugus, kuri ir tikpat iedomāti kā pati Zobu feja.
CETURTĀ NODAĻA
Piektdienas vakarā, četrdesmit piecas minūtes pirms tam, kad mums ar Nolanu ir jādodas vakariņās ar draugiem, mūsu bērnaukle atceļ savu ierašanos, atsūtot īsziņu. “Piedošanu, esmu slima un šovakar nevarēšu pieskatīt Hārperu. Saindēšanās ar pārtiku. :( :( :(”
– Mele, – es nosaku un tad nometu telefonu uz vannas istabas plaukta ar tādu spēku, ka nākas pārbaudīt, vai nebūšu sadauzījusi ekrānu. Pat ja es noticētu, ka viņa ir saslimusi – un es tam neticu –, viņas nevērīgais “piedošanu” kopā ar tiem trim emotikoniem vienalga būtu mani aizkaitinājis.
– Kuru tu nodēvēji par meli? – Nolans uzsauc no drēbju skapja, kur viņš šobrīd ģērbjas.
– Aukli, – es atbildu. – Viņa nupat pavēstīja, ka neieradīsies.
– Kas viņa tāda ir? – Nolans apjautājas, iznākdams ārā bokseršortos, zeķēs un jaunā, gaišzilā lina kreklā. Viens no daudzajiem plusiem, ko nodrošina vīra statuss, vismaz mūsu mājā, ir tāds, ka Nolans neapgrūtina sevi ar tādiem sīkumiem kā aukļu algošana. Viņa vienīgais uzdevums ir pašam izvēlēties savus kreklus.
