tālāk iegāja virtuvē un atviegloti nopūtās.Tur zem viena no logiem uz virtuves letes atradās kafijas automāts, viens no tiem lielajiem un sarežģītajiem aparātiem, kas vairāk iederējās kafejnīcās nekā virtuvēs. Munka sejā parādījās smaids. Tagad viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka ieradies pareizajā vietā. Mīai Krīgerei nebija daudz trūkumu, tomēr viņa nekādi nevarēja pretoties labai kafijai. Viņš pat vairs nespēja atcerēties visas tās reizes, kad, iedzērusi viņa biroja kafiju, viņa riebumā savilka degunu. “Kā tu vari iedzert šīs samazgas? Vai tev nenāk vēmiens?”
Munks piegāja pie letes un pieskārās spīdīgajam aparātam. Tas bija auksts. Tas jau kādu laiku nebija lietots. Tas gan neko nenozīmēja. Viņa joprojām varēja būt kaut kur tepat. Tomēr viņam uznāca ļoti nelāga sajūta. Viņš nevarēja saprast, kas īsti nebija kārtībā, tomēr nelāgā sajūta neizgaisa. Viņš ļāvās kārdinājumam un sāka vērt vaļā virtuves skapīšus un atvilktnes.
“Mīa? Kur tu esi?”
10. nodaļa
Mīa Krīgere piepeši pamodās un piecēlās gultā sēdus.
Kāds bija ienācis viņas mājā.
Viņai nebija ne jausmas, kā viņa bija nonākusi otrajā stāvā – viņa neatcerējās, ne kā noģērbusies, ne kā iekāpusi gultā, taču tagad tam nebija nozīmes. Kāds bija ienācis viņas mājā. Viņa dzirdēja trokšņus virtuvē. Viņa izslīdēja no gultas, uzvilka džinsu bikses un T kreklu, iebāza roku apakšveļas atvilktnē un izvilka savu mazo Glock 17. Mīai Krīgerei nepatika ieroči, taču viņa nebija nekāda idiote. Basām kājām uz pirkstgaliem viņa izslīdēja no guļamistabas, atvēra koridorā logu un uzrāpās uz mazā jumta. Aukstais vējš uz kailajiem pleciem lika pēkšņi apzināties, ka viņa ir pilnīgi pamodusies. Ka pirms tam viņa bija cieši aizmigusi. Sapņojusi par Sigrīdu. Par dzeltenu kviešu lauku. Sapnī viņas abas bija skrējušas pāri laukam. Sigrīda pa priekšu, viņas mati viļņojušies gluži kā palēninātā filmā.
Nāc, Mīa, nāc pie manis!
Mīa nokratīja pēdējās miega paliekas, aizbāza ieroci aiz džinsu bikšu jostas un nolēca no jumta; viņa piezemējās zālē tikpat nadzīgi kā kaķis. Kas, pie velna, tas varēja būt? Šeit? Viņas mājā? Vai kāds vispār dzīvoja vēl tālāk no civilizācijas par viņu? Viņa uzmanīgi apgāja ap mājas stūri un veikli ielūkojās dzīvojamās istabas logā. Tur neviena nebija. Viņa neatlaidīgi turpināja ceļu uz sētas durvīm, kurām bija mazs lodziņš: arī šeit neviena nebija. Viņa piesardzīgi atvēra durvis, nogaidīja pāris sekunžu un uz pirkstgaliem ieslīdēja koridorā. Viņa nostājās pie dzīvojamās istabas ieejas tā, lai mugura atrastos pret sienu, ievilka dziļu elpu, tad, izstieptajās rokās turēdama ieroci, viņa devās iekšā.
“Nu, vai tad tā sasveicinās ar sen neredzētu draugu?”
Salicis kājas uz galda, Holgers Munks sēdēja dīvānā un smaidīja.
“Tu, nolāpītais idiot,” Mīa nopūtās. “Es varēju tevi nošaut.”
“Man gan tā neliekas,” Munks nosmīnēja un piecēlās. “No manis nesanāktu nekāds dižais šaujammērķis.”
Viņš uzsita sev pa vēderu un īsi nosmējās. Mīa nolika ieroci uz palodzes un gāja apskaut savu veco kolēģi. Un tikai tad viņa apjauta, ka viņai ir auksti, ka viņai kājās nav kurpju un viņa nav pienācīgi apģērbusies un ka vakardienas tabletes joprojām atradās viņas organismā. Viņa bija ļāvusies instinktam. Tas deva spēku, kura viņai nebija. Viņa sabruka dīvānā un satinās pledā.
“Viss kārtībā?”
Mīa piekrītoši pamāja.
“Es negribēju tevi nobiedēt. Vai es tevi nobiedēju?”
“Jā, mazliet,” Mīa atzina.
“Piedod,” Munks atvainojās. “Es uzvārīju tēju. Gribēsi? Es būtu taisījis kafiju, bet es tā arī nesapratu, kā iedarbināt to tavu kosmosa kuģi.”
Mīa pasmaidīja. Par spīti tam, ka viņa kolēģi nebija satikusi ilgu laiku, savstarpējā ķircināšanās nebija nekur pazudusi.
“Es dzeršu tēju, paldies,” Viņa atkal pasmaidīja.
“Būšu atpakaļ pēc divām sekundēm,” Munks atsmaidīja pretī un nozuda virtuvē.
Mīa ieslīpi uzmeta skatienu biezajai mapei, kas bija uzlikta uz galda. Šeit nebija ne telefona, ne interneta, nedz pieejas laikrakstiem, bet noprast, ka ārpasaulē ir kas atgadījies, nebija grūti. Tas bija kas svarīgs. Tik svarīgs, ka Holgers Munks bija lidojis ar lidmašīnu, braucis ar mašīnu un pēc tam iekāpis arī laivā, lai tikai ar viņu parunātu.
“Ķeramies vērsim pie ragiem, vai tu vispirms gribētu saviesīgi patērzēt?” Munks jau atkal smaidīja un nolika viņai priekšā uz galda tējas krūzi.
“Holger, es vairs nestrādāju.”
Mīa noraidoši pašūpoja galvu un iemalkoja tēju.
“Jā, es saprotu, saprotu,” Munks nopūtās, iezveldamies vienā no krēsliem. “Tieši tāpēc tu arī šeit slēpies – es saprotu. Pat bez mobilā? Tu esi ļoti grūti atrodama.”
“Tā arī bija domāts,” Mīa sausi noteica.
“Skaidrs, skaidrs,” Munks vēlreiz nopūtās. “Vai man tūlīt iet prom?”
“Nē, tu vari nedaudz uzkavēties.”
Pēkšņi Mīu pārņēma neizlēmība. Viņa nespēja izšķirties. Līdz pat šim brīdim viņa bija apņēmīga un mērķtiecīga. Viņa parakņājās kabatā, taču neatrada nevienu tableti. Tagad arī negribējās, ņemot vērā, ka šeit bija Holgers Munks, bet viņa labprāt iedzertu ko alkoholisku.
“Tātad, ko tu domā?” Munks jautāja, nedaudz pieliekdams galvu.
“Ko es domāju par ko?”
“Vai tu uzmetīsi tai aci?”
Viņš pamāja, norādīdams uz mapi uz galda, kas atradās viņiem pa vidu.
“Es laikam teikšu nē,” viņa noteica un savilka pledu ciešāk sev ap pleciem.
“Labi,” Munks noteica un izņēma savu mobilo telefonu.
Viņš ievadīja jaunā, izspūrušā vīrieša telefona numuru.
“Šeit Munks. Varēsiet man tagad atbraukt pakaļ? Esmu savu izdarījis.”
Mīa Krīgere pašūpoja galvu. Viņš nebija mainījies. Viņš precīzi zināja, kā panākt savu.
“Tu esi idiots.”
Munks aizklāja telefona mikrofonu ar roku.
“Ko tu teici?”
“Labi, labi. Es uzmetīšu tai aci, bet neko vairāk. Saprati?”
“Aizmirstiet par laivu.
