atvēra mapi un lapoja cauri nozieguma vietas ziņojumam, lai atrastu atbildi. Protams, ka viņa nebija to lasījusi. Viņa, kā ierasts, bija skatījusies tikai uz fotogrāfijām.
“To tirgo ar nosaukumu Brevital. Tas ir barbiturāta atvasinājums. To izmanto anesteziologi.”
“Anestēzijas līdzeklis,” Mīa teica un atkal pazuda sevī.
Munks ļoti vēlējās uzsmēķēt, bet viņš nekustējās no vietas. Viņš negribēja smēķēt iekštelpās, un viņš ne par kādu naudu negribēja atstāt viņu vienu, jo īpaši tagad.
“Viņš negribēja nodarīt viņai pāri,” Mīa piepeši sacīja.
“Kā tu to domā?”
“Slepkava negribēja viņai nodarīt sāpes. Viņš saģērba viņu, nomazgāja. Iemidzināja viņu. Viņš negribēja, lai viņa cieš. Viņam viņa patika.”
“Viņam viņa patika?”
Mīa Krīgere viegli pamāja ar galvu.
“Tad kāpēc viņš viņu pakāra ar lecamauklu?”
“Viņa drīz sāktu iet skolā.”
“Un kas ir ar skolas somu un grāmatām?”
Viņa paskatījās uz Munku kā uz pilnīgu idiotu.
“Tieši tāpēc.”
“Kāpēc uz grāmatām ir rakstīts Toni J. W. Smith, nevis Paulīne Olsena?”
“Es nezinu.” Mīa nopūtās. “Tas nekādi neiederas. Viss pārējais sakrīt, izņemot šo, vai ne?”
Munks neko neatbildēja.
“Izšūtā etiķete kleitas aizmugurē. “M10:14”. Tas iederas,” viņa turpināja runāt.
“Marka evaņģēlijs 10:14. No Bībeles? “Laidiet bērniņus pie manis”?”
Munks atcerējās šo detaļu no ziņojuma, kas patiesībā bija ļoti izsmeļošs, tomēr neviens nebija pamanījis, cik būtisks bija skrāpējums uz naga.
Mīa pamāja.
“Bet tas nav svarīgi, tas M10:14. Viņš tikai ar mums spēlējas.
Te ir daudz būtiskākas lietas.”
“Svarīgāk par vārdu uz grāmatām?”
“Es nezinu,” Mīa noteica.
“Mikelsons grib, lai tu nāc atpakaļ.”
“Lai strādātu pie šīs lietas?”
“Lai tu vispār nāktu atpakaļ.”
“Pilnīgi izslēgts. Es neiešu atpakaļ.”
“Tu esi pārliecināta?”
“Es neiešu atpakaļ!” viņa uzsprāga. “Vai tu nedzirdi mani? Es neatgriezīšos.”
Munks viņu tādu redzēja pirmo reizi. Viņa trīcēja; likās, ka viņa tūlīt sāks raudāt. Viņš piecēlās un apgāja riņķī galdam, kas bija novietots pie dīvāna. Viņš apsēdās viņai blakus un aplika viņai ap pleciem roku. Viņš pievilka viņas galvu pie paduses un noglāstīja matus.
“Kuš, kuš, Mīa. Metam mieru. Liels paldies tev.”
Mīa klusēja; Holgers juta, kā viņas izkāmējušais augums trīs viņam blakus. Viņa bija nopietni slima. Tas bija kas jauns. Viņš palīdzēja viņai piecelties un uzkāpt augšā pa kāpnēm. Ieveda viņu istabā, ielika gultā un apklāja ar dūnu segu.
“Vai tu gribi, lai palieku šeit pa nakti? Pasēžu tev blakus? Vai labāk gulēt lejā uz dīvāna? Vai tu gribētu, lai pagatavoju tev brokastis? Es pamēģināšu iedarbināt tavu kosmosa kuģi. Kafija gultā?”
Mīa Krīgere neteica ne vārda. Pievilcīgā meitene, kas viņam tik ļoti patika, gulēja zem segas gluži kā mirusi, absolūti nekustīgi. Holgers Munks apsēdās uz krēsla blakus gultai un pāris minūšu vēlāk dzirdēja, kā viņas smagā elpošana nomierinās un izlīdzinās.
Viņa bija aizmigusi.
Mīa? Šādā stāvoklī?
Viņš arī kādreiz bija redzējis viņu nogurušu un izmocītu, tomēr ne šādu. Šī reize bija pilnīgi citāda. Viņš vērās viņā ar maigumu, tad, pārliecinājies, ka viņa ir kārtīgi apsegta, nogāja lejup. Viņš atrada taku, kas veda uz molu, un izņēma no jakas kabatas savu mobilo telefonu.
“Mikelsons, runājiet?”
“Šeit Munks.”
“Tātad?”
“Viņa nebrauks.”
Brīdi iestājās klusums.
“Sasodīts,” viņš izdzirdēja pēc kāda laika. “Vai viņa pateica kaut ko noderīgu? Kaut ko, ko mēs esam palaiduši garām?”
“Ka būs vēl citas.”
“Ko tu ar to gribi teikt?”
“To, ko es tikko teicu: būs vēl citas meitenes. Uz viņas mazā pirkstiņa naga ir ieskrāpēts cipars. Tavi darbinieki to nebija pamanījuši.”
“Sasodīts,” Mikelsons nolamājās un atkal apklusa.
“Vai ir kaut kas, ko tu man vēl neesi pateicis?” Munks visbeidzot jautāja.
“Gatavojies braukt atpakaļ,” Mikelsons teica.
“Es šeit palieku līdz rītdienai. Esmu viņai vajadzīgs.”
“Tas nav tas, par ko runāju. Es gribu, lai tu atgriezies.”
“Īpašā vienība atsāk darbu?”
“Jā. Tu ziņosi un atskaitīsies pa taisno man. Man vēl rītdien šur un tur jāpiezvana.”
“Sarunājuši, tad līdz rītvakaram,” Munks teica.
“Labi,” Mikelsons atņēma, un atkal iestājās klusums.
“Nē, Mīa nebrauks,” Munks atbildēja uz vārdos neizteikto jautājumu.
“Tu esi drošs?”
“Esmu pilnīgi drošs,” viņš atbildēja. “Mariboesgātes iela, tie paši biroji?”
“Tas jau ir nokārtots,” Mikelsons paskaidroja. “Īpašā vienība neoficiāli atsāk darbu. Vari sākt veidot komandu, kad atgriezīsies Oslo.”
“Labi,” Munks teica un ātri nospieda sarunas pārtraukšanas pogu.
Viņš juta, ka paliek aizvien priecīgāks, taču nevēlējās, ka Mikelsons par to uzzina. Viņš atgriezīsies
