un te nu viņš stāvēja ar savu datoru zem rokas, gaidīja tikšanos ar svešinieku pirms nezināma darba sākšanas. Darbs policijā.
“Gabriels Merks?”
Gabriels gandrīz salēcās un apgriezās riņķī.
“Jā?”
“Sveiki, mani sauc Kims.”
Vīrietis, kas viņu uzrunāja, pasniedza roku. Gabrielam nebija ne jausmas, no kurienes viņš bija uzradies; viņš izskatījās pavisam parasts, varbūt tāpēc. Viņš bija gaidījis zilas bākugunis un sirēnas vai formas tērpu, nu, vai vismaz skarbu balss toni, bet šis vīrietis viņa priekšā varēja būt jebkurš. Viņš bija teju neredzams. Parastas bikses, parastas kurpes un parasts džemperis, kura krāsas nekādā veidā neizcēlās pūlī, un tad pār Gabrielu nāca apjausma, ka tieši tā arī bija domāts. Viņš bija policists civildrēbēs. Viņš bija apmācīts iejukt pūlī. Neizcelties. Pēkšņi parādīties no zila gaisa.
“Lūdzu, sekojiet man. Šajā virzienā,” teica vīrs vārdā Kims un pārveda Gabrielu pāri ielai uz dzeltenu biroja ēku.
Pie ārdurvīm policists izņēma karti un ievadīja kodu. Durvis atvērās. Gabriels sekoja vīrietim liftā: tā pati kārtība, arī lai izmantotu liftu bija nepieciešama karte. Gabriels paslepus vēroja vīrieti ievadām liftā kodu. Viņš nezināja, ko teikt un vai vispār vajag kaut ko teikt. Viņam nekad nav bijusi nekāda darīšana ar policiju. Un viņš nebija braucis liftā, kam vajadzīgs kods. Policists vārdā Kims izskatījās pilnīgi mierīgs, it kā viņš to darītu visu laiku. Satiktu jaunus, nepazīstamus kolēģus uz ielas. Ievadītu liftos kodu. Abi vīrieši bija vienāda auguma, taču policists bija slaidākas uzbūves un, par spīti savai neredzamībai, lieliskā formā. Viņam bija īsi, tumši mati, un viņš nebija kādu laiku skuvies. Gabriels nemācēja teikt, vai tas bija darīts ar nodomu vai vīrietim vienkārši nebija tam laika. Viņš negribēja blenzt, tomēr ar acs kaktiņu pamanīja, kā policists apspiež nelielas žāvas, tad jau laikam tiešām laika trūkums. Garas dienas. Droši vien, ka liela darba slodze.
Lifts apstājās trešajā stāvā, un policists izkāpa ārā pirmais. Gabriels sekoja viņam pa garu koridoru līdz viņi nonāca pie kārtējām ar tastatūras paneli aprīkotām durvīm, kurām bija nepieciešama karte. Nekur nebija nekādu izskaidrojošu norāžu. Nekur nebija uzraksta “Policija” vai saraksti ar jebkādu citu organizāciju nosaukumiem. Pilnīga anonimitāte. Vīrietis atvēra pēdējās durvis, un viņi bija klāt. Biroja telpas nebija lielas, bet tās bija plašas un gaišas. Pāris rakstāmgaldu, kas bija sabīdīti kopā atvērtā plānojuma birojā, šur un tur dažas mazākas atsevišķas telpas, lielākā daļa bija ar stikla sienām, citas bija ar aizvilktām žalūzijām. Neviens īsti nepievērsa uzmanību abiem tikko ienākušajiem vīriešiem: katrs bija iegrimis savā darbā.
Gabriels sekoja policistam cauri atvērtā plānojuma birojam uz mazāku telpu. Viena no tām ar stikla sienām. Viņš būs labi redzams, bet viņam vismaz būs pašam savs kabinets.
“Šis būs tavs kabinets,” Kims teica, palaizdams Gabrielu pa durvīm iekšā pa priekšu.
Kabinets bija pieticīgi mēbelēts. Rakstāmgalds, lampa, krēsls. Viss izskatījās pilnīgi jauns.
“Tu iesniedzi nepieciešamā aprīkojuma sarakstu?”
Gabriels piekrītoši pamāja.
“Tev vajadzēja rakstāmgaldu un lampu no IKEA?”
Tā bija pirmā reize, kad policists vārdā Kims izrādīja kādas emocijas. Viņš piemiedza ar aci un uzsita Gabrielam pa muguru.
“Ē, nē, tur bija vēl daudz citu lietu,” teica Gabriels.
“Es tikai jokojos. Drīz ieradīsies IT puiši. Viņi te visu šodien uzstādīs, lai tu varētu sākt strādāt. Es tev te visu izrādītu un ar visiem iepazīstinātu, bet tā kā mums pēc piecām minūtēm ir sanāksme, tad mums tam nav laika. Vai tu smēķē?”
“Smēķē?”
“Jā, smēķē? Cigaretes?
“Ēm, nē.”
“Lieliski. Mums te nav daudz noteikumu, bet vienu lietu gan vajag ievērot. Kad Holgers Munks iziet ārā uz smēķēšanas terasi, viņam nedrīkst iet līdzi. Holgers Munks tur domā. Tādos brīžos Holgers Munks negrib, ka viņu traucē, vai skaidrs?”
Policists izvilka Gabrielu no viņa jaunā kabineta un norādīja uz terasi. Gabriels ieraudzīja vīrieti, kas, jādomā, bija Holgers Munks, viņa jaunais priekšnieks. Tas pats vīrietis, kas viņam bija piezvanījis un pilnīgi negaidīti piedāvājis darbu. Strādāt policijas labā. Netraucēt priekšnieku, kad viņš smēķē. Nekādu problēmu. Gabrielam nebija ne mazākās vēlmes kādu traucēt vai darīt jebko, kas no viņa nebija prasīts. Piepeši viņš pamanīja Holgeram blakus stāvošo sievieti.
“Oho!” viņš iesaucās.
Viņš bija domājis, ka bija to klusi pateicis pie sevis, taču Kims pagriezās pret viņu.
“Ko?”
“Vai tā ir Mīa Krīgere?”
“Vai tu viņu pazīsti?”
“Ko? Nē, ne jau tā, taču saprotams, ka esmu… Kā lai saka…
Esmu dzirdējis par viņu.”
“Jā, kurš tad nav,” Kims klusi iesmējās. “Mīa ir nepārspējama, par to nav nekādu šaubu. Viņa ir unikāla.”
“Vai tā ir taisnība, ka viņa ģērbjas tikai melnā un baltā?”
Gabriels bija uzdevis jautājumu pavisam negaidīti – viņa ziņkārība bija ņēmusi virsroku – un viņš to uzreiz nožēloja. Tik neprofesionāli. Kā tāds amatieris. Viņš aizmirsa, ka jau bija pieņemts darbā. Kims droši vien domāja, ka viņš ir kaut kāds fans, kas daļēji arī bija taisnība, bet tas nepavisam nebija tāds iespaids, kādu Gabriels Merks gribēja atstāt uz kolēģi pirmajā darba dienā.
Kims viņu īsi nopētīja un tikai tad atbildēja.
“Laikam, es neatceros, ka būtu kādreiz viņu redzējis jebkādas citas krāsas apģērbā. Kāpēc prasi?”
Gabriels viegli pietvīka un uz īsu brīdi blenza grīdā.
“Tāpat vien, es vienkārši lasīju par to internetā.”
“Netici visam, ko lasi,” Kims pasmaidīja un no savas žaketes kabatas izņēma aploksni. “Lūk, tā ir tava karte. Kods ir tava dzimšanas diena, sanāksmju telpa atrodas koridora galā. Mēs sāksim pēc piecām vai desmit minūtēm. Esi laikā.”
Kims piemiedza ar aci, vēlreiz uzsita Gabrielam pa plecu un atstāja viņu vienu pašu mazajā kabinetā.
Gabriels nezināja, ko lai dara. Vai palikt uz vietas vai apsēsties, vai varbūt vienkārši skriet mājās un aizmirst visu, kas noticis? Atrast citu darbu, darīt ko citu. Viņš galīgi nejutās savā ādā. Un kā lai vispār ierodas laikā uz sanāksmi, kas sākas pēc piecām vai desmit minūtēm?
Viņš
