style="font-size:15px;"> Toms Laurics Larsens, cūku audzētājs no Tangenas, sākumā bija ļoti iebildis pret internetu. Taču, kad brīvajā guļamistabā bija ievācies jaunais palīgstrādnieks Jūnass, viņš bija uzstājis, ka sešdesmit sešus gadus vecajam lauksaimniekam jāierīko platjoslas internets, citādi viņš nestrādāšot. Toms Laurics Larsens bija nikns, kas bija pats par sevi saprotams: nīgrums bija viņa normālais stāvoklis, dzīvē nebija nekā, par ko smaidīt. Un tagad viņam plaušās bija slimība. Iet slimības atvaļinājumā? Kas tās par blēņām? Viņa ģimenē neviens nekad nebija devies slimības atvaļinājumā. Ko tas ārsts-šarlatāns viņam gvelž? Vai viņš gribēja teikt, ka Toms Laurics Larsens netiek galā pats ar savu fermu? Tangenā bija dzīvojuši cūku audzētāji trīs paaudzēs, un neviens no viņiem nekad nebija devies slimības atvaļinājumā vai saņēmis sociālo pabalstu. Tas nebeigsies labi. Bet tad viņam sāka uznākt ģīboņi. Ļoti bieži un kur pagadās. Pēdējo reizi viņš noģība cūkkūtī pie vaļējām durvīm. Nācis pie samaņas, viņš attapās, ka visapkārt ir kaimiņi, cūkas bija izklīdušas pa visu ciematu, un Toms Laurics Larsens tā nokaunējās, ka paklausīja ārsta padomam jau nākamajā dienā. Apmeklēja ārsta vizītes slimnīcā Hamārā. Paņēma slimības lapu. Un ar nodarbinātības aģentūras palīdzību atrada palīgstrādnieku.
Deviņpadsmitgadīgais Jūnass no Stanges bija izcils strādnieks. Tomam Lauricam Larsenam puisis bija uzreiz paticis. Viņš nebija nekāds tur lauksaimnieks-baltrocītis, kas nezina, kas ir smags darbs; nē, šim puisim viss lieliski padevās. Vienīgi tā aizraušanās ar internetu, kura dēļ Tomam Lauricam Larsenam nācās atteikties no kravas mašīnas iegādes. Bet viņš tik un tā bija to ievilcis. Tā deviņpadsmitgadīgā zeļļa dēļ, kas mitinājās brīvajā guļamistabā. Kaut kas par draudzeni Vestlandetā un milzīgiem telefona rēķiniem, un izrādās, ka runāšana internetā esot par velti, viņi varot pat viens otru redzēt, un Dievs vien zina, ko vēl. Ko tad viņš par to visu varēja teikt? Tad nu Telenor bija nosūtījis meistaru no Hamāras, un, nu, jau vairākus mēnešus mazajā fermā bija pieejams internets.
Toms Laurics Larsens vēlreiz piepildīja savu brokastu kafijas krūzi un meklēja Norvēģijas Laukstrādnieku biedrības mājas lapu. Iepriekšējā vakarā viņš bija ātri pārskrējis pāri ļoti interesantam rakstam, bet viņš gribēja to izlasīt kārtīgāk. Pēc Norsvin sanāk, ka kopš 2007. gada Hedmarkā no katriem četriem audzētājiem viens ir pārtraucis nodarboties ar cūku audzēšanu, jo tas vairs neesot ienesīgi. Atlikušajiem cūku audzētājiem piederēja vidēji 53,2 cūkas, lai gan iepriekšējā gadā šis skaitlis bija 51,1. Nebija jābūt ģēnijam, lai saprastu, kas par lietu: lielās fermas palika lielākas, un mazās – izputēja.
Toms Laurics Larsens piecēlās, lai ielietu sev vēl kafiju, bet tad ar krūzi rokās apstājās pie virtuves loga un skatījās, kā no cūku kūts izskrien Jūnass tā, it kā viņam pakaļ dzītos pats nelabais. Kas tad šoreiz puikam atgadījies? Larsens skrēja uz durvju pusi un bija tikko izgājis ārā, kad pagalam nosvīdušais jaunais vīrietis pieskrēja viņam klāt ar slimīgi bālu seju un baiļu pilnām acīm, izskatījās, ka viņš tikko būtu ieraudzījis spoku.
“Kas, pie velna, notiek?” Larsens jautāja.
“Tttttttu, tā irrrrrrrrrr… Kristi- … Kristi- …”
Puisis nevarēja parunāt. Viņš bakstījās un plivinājās rokām kā tāds vājprātīgais. Viņš vilka Larsenu pāri pagalmam ar visām viņa rīta kurpēm kājās un kafijas krūzi rokās. Viņš palaida fermeri vaļā tikai tad, kad abi bija tikuši kūtī un nostājušies pie viena no cūku laidariem. Skats, kas pavērās cūku fermerim, bija tik drausmīgs, ka vēl vairākus mēnešus pēc notikušā viņam bija grūti cilvēkiem pastāstīt, ko tieši viņš redzējis. Viņš nometa krūzi zemē, nemaz nejuzdams kā karstā kafija applaucē augšstilbu.
Viena no cūku mātēm, Kristīne, gulēja aizgaldā beigta. Bet ne visa cūka. Tur bija tikai viņas ķermenis. Kāds bija nozāģējis viņai galvu. Ar motorzāģi. Pilnībā pārzāģējis kaklu pušu. Bezgalvaina cūka. Aizgaldā atradās tikai ķermenis.
“Zvani policijai,” Toms Laurics Larsens vēl paspēja puisim pateikt, un tā bija pēdēja lieta, ko viņš atcerējās pirms samaņas zaudēšanas.
Šoreiz tas nebija viņa plaušu vainas dēļ.
16. nodaļa
Sāra Kīse sēdēja advokāta biroja pieņemšanas telpā Tojenā un ar katru mirkli kļuva aizvien nepacietīgāka. Viņa advokātam bija skaidri pateikusi, ka negrib neko dzirdēt par sava mirušā vīra īpašumu. Kas tas vispār bija par mantojumu? Vēl kāds bērns no citām sievietēm? Vēl vairāk parādu piedzinēju vēstuļu, kurās tie pieprasa naudu un draud ar viņas īpašuma atsavināšanu? Sāra Kīse nebija perfekts cilvēks, absolūti nē, taču salīdzinājumā ar savu mirušo vīru viņa bija svētā. Dzemdēt bērnu no tā neveiksminieka bija nepiedodama kļūda. Viņa par to kaunējās gan tolaik, gan tagad. Viņai nebija gana ar to, ka viņa dāvāja viņam bērnu, viņa arī apprecēja viņu. Dievs, žēlīgais, kāda viņa gan bija muļķe! Viņš bija viņu apbūris; viņa atcerējās, kā pirmo reizi ieraugot viņu bārā Grenlannē, viņš nebija viņai uzreiz iepaticies, bet viņa bija tik kusla. Viņš pirka viņai alu, dzērienus… jā, viņa toreiz bija muļķe, bet kas par to? Tagad tas viss bija beidzies. Meitu viņa mīlēs vienmēr, bet negribēja ne dzirdēt par to stulbeni. Kad viņš vispār bija braucis pie viņas? Kad viņam vajadzēja naudu. Aizņēmumu kārtējam projektam. Viņš bija teicis, ka ir celtnieks, taču nekad nebija strādājis stabilā darbavietā vai uzsācis pats savu biznesu. Nē, nekā tamlīdzīga: bez jebkādiem konkrētiem plāniem, nekādu ambīciju, tikai gadījuma darbi šeit un tur, tā bija nožēlojama iztikšana. Un viņš vienmēr nāca mājās, smaržodams pēc citām sievietēm. Pat nepapūlējās ieiet dušā, pirms ieslīdēja viņas svaigi mazgātajos palagos. Sārai Kīsei metās nelabi par to tikai iedomājoties vien, bet nu tas bija beidzies. Viņš bija nokritis no desmitā stāva vienā no tām jaunajām augstceltnēm pie Operas. Viņa pieņēma, ka viņš tur bija pieņemts kādā darbā, kur, bez šaubām, maksā skaidrā naudā, kā jau viņam tas ierasts, kārtējais gadījuma rakstura nakts darbs.
Sāra Kīse smīnēja, kad iedomājās, cik tas noteikti bija briesmīgi, krist desmit stāvus lejup būvlaukumā; izdzirdējusi jaunumus, viņa bija līksmi ieķiķinājusies. Piecdesmit metru kritiens pretī nāvei? Tā viņam arī vajadzēja; viņš droši vien kritiena laikā bija ārkārtīgi pārbijies. Nez, cik ilgs ir tāds kritiens? Astoņas, desmit sekundes? Lieliski.
Aizkaitināta viņa pavērās pieņemšanas telpas sienas pulkstenī un tad uz advokāta kabineta durvīm. “Nē, nē, nē,” viņa bija teikusi, kad viņš bija piezvanījis, “Es neko negribu dzirdēt par to idiotu,” bet glumais advokāts bija uzstājis. Visi viņi ir krāpnieki, visi bez izņēmuma. Viņas dzīvē vīriešu vairs nebūs, ja nu vienīgi kāds no viņiem ir kroņprincis, bet, iespējams, arī tad nē. Viņai vīriešu vairs nevajadzēja. Tikai viņa pati un meita, nu jau viņu mazajā, jaunajā dzīvoklī Karlā Bernerā. Perfekti. Zem dūnu segas vienīgi viņas pašas smarža, nevis piecdesmit citi lēti parfīmi, kas sajaukušies ar sliktu elpu. Kāpēc viņa vispār bija piekritusi atnākt? Viņa taču teica nē, vai tad nē? Vai tad tas nebija tas, ko viņi mācīja Sociālā dienesta piedāvātajos kursos? “Saki nē, saki nē, uzcel ap sevi apli, tu esi pati sev vislabākais draugs, tev neviena cita nevajag. Nē, nē, nē, nē.”
“Sāra? Sveicināti. Paldies, ka atnācāt.”
Izmanīgais advokāts ar pāri plikajam galvvidum pārķemmētajiem
