grēks laiku pa laikam pakļauties nelabā pavēlēm, tas tikai pierādīja Dieva eksistenci, ka reizēm Dievs runāja ar nelabā muti, lai tevi pārbaudītu, tas bija pārbaudījums.Tomēr Lūkass ļoti priecājās, ka balsis, un jo īpaši bļāvēji, bija pierimuši.
Deo sic per diabolum.
Ceļš pie Dieva iet caur nelabo.
Lūkass lieliski apzinājās, ka tā nebija baznīcas oficiālā nostāja. Iesācēji to atteiktos pieņemt. Lai to saprastu, bija jākļūst par vienu no iesvaidītajiem. Iesācēji eksistēja vien tāpēc, ka viņus varēja izmantot gluži kā šos cilvēkus, kas godbijīgā klusumā sēdēja viņa priekšā. Svarīgi bija tikai iesvaidītie. Tie, kas saprata, ko mācītājs Simons patiesībā domāja ar ceļu pretī gaismai. Un Lūkass bija viens no viņiem.
Šovakar bija iesācēju vakars. Lūkass juta, cik ļoti viņš gaida nedēļas nogali, kad viņi atgriezīsies mežā un satiksies ar citiem iesvaidītajiem. Dziļi sirdī Lūkass nespēja saprast, kāpēc mācītājs Simons joprojām uzstāja uz iesācēju sanāksmēm – galu galā viņiem bija daudz svarīgākas lietas darāmas – taču saprotams, ka viņš nekad nerunātu mācītajam Simonam pretī. Mācītājs bija tiešā saikne ar Dievu un ļoti labi zināja, kas ir jādara. Lux domus. Jāgaida nedēļas nogale. Kad siltums un gaisma atkal ieplūda viņa ķermenī, Lūkasam nācās cieši saspiest lūpas kopā, lai aizturētu baudpilnu nopūtu. Beidzot mācītājs Simons atvēra muti, un telpā ienāca Dievs. Draudzes locekļi sēdēja gluži kā pielīmēti pie saviem krēsliem un ļāvās svētlaimes varai. Lūkass šo sprediķi jau bija dzirdējis, tas bija rakstīts iesācēju vajadzībām; tam nebija ne vainas, tikai tas bija vienkāršs, un viņa prāts tik un tā bija nodevies domām par drīzo nedēļas nogali. Lux domus. Vēl viens solis tuvāk debesīm. Viņš aizvēra acis un ļāva mācītāja vārdiem piepildīt viņu, un drīz pēc tam dievkalpojums jau bija beidzies un mācītājs stāvēja pie izejas. Pateicīgas rokas un pieliektas galvas gāja viņam garām, lai dotos ārā no zāles, un tad viņi atkal bija vieni paši, tikai divi vien lielā, baltā telpā.
Lūkass sekoja mācītājam viņa birojā un palīdzēja novilkt sutanu. Viņš aizgriezās, lai neredzētu mācītāju apakšveļā, un tad palīdzēja uzvilkt viņam ierasto uzvalku. Ielēja krūzē svaigi pagatavotu kafiju. Viņš neko neteica līdz brīdim, kad mācītājs apsēdās aiz sava lielā rakstāmgalda un norādīja, ka Dievs ir pametis telpu un ka viņiem ir atkal ļauts runāt.
“Ir parādījies vēl viens vārds.” Lūkass ieklepojās un izvilka no savas žaketes iekšējās kabatas aploksni, ko viņš bija glabājis visu dievkalpojuma laiku.
“Ak tā?”
Mācītājs uzlūkoja viņu un paņēma aploksni. Tajā bija viena balta papīra loksne. Lūkass vien zināja, ka uz tās ir rakstīts vārds, neko vairāk. Viņš nezināja, kas tas bija par vārdu; tas bija paredzēts tikai mācītāja acīm. Viņa uzdevums bija saņemt aploksni un nodot to mācītājam. Netaisīt vaļā; viņš bija tikai ziņnesis, gluži kā eņģelis. Mācītājs kā parasti neko neteica. Viņš izlasīja vārdu, salocīja lapu un ieslēdza aploksni seifā, kas atradās zem maza galdiņa pie loga.
“Paldies, Lūkas. Vai vēl kas?” Mācītājs paskatījās uz viņu. Lūkass atbildēja uz viņa laipno, gaismas pilno skatienu ar smaidu.
“Nē, tas bija viss. Ak jā, ir ieradies jūsu brālis.”
“Nils? Viņš ir šeit?”
Lūkass pamāja ar galvu.
“Viņš ieradās īsi pirms dievkalpojuma. Es palūdzu, lai viņš uzgaida dārzā aiz mājas.”
“Labi, Lūkas, labi. Saki, lai viņš nāk iekšā.”
Lūkass paklanījās un izgāja pasaukt viesi.
“Kāpēc tu man liki tik ilgi gaidīt? Es taču teicu, ka šī ir svarīga lieta.”
Arī Simona brālis Nils bija augsti stāvoša persona Baznīcas biedru starpā. Lūkass ar viņu iepazinās Sorlandetas teltī, tomēr par spīti tam, ka viņš bija Baznīcas rindās tikpat ilgi, cik Lūkass, Nils nebija spējis kļūt par mācītāja labo roku. Lūkass zināja, ka viņa iecelšana par mācītāja palīgu izsauca ķildīgas un neapmierinātas balsis; daudziem likās, ka šis amats bija lemts Nilam, taču, kā jau ierasts, neviens neapstrīdēja mācītāja lēmumu. Galu galā, viņam bija uzticēta debesu atslēga.
“Tu zini, ka mācītājam ir jāpalīdz iesācējiem. Viņš tevi tagad var pieņemt.”
“Lux domus,” nomurmināja brālis ar īsajiem matiem.
“Lux domus.” Lūkass pasmaidīja un aicināja viņu sev līdzi.
Viņiem ieejot telpā, mācītājs piecēlās kājās. Viņa viesis paklanījās un piegāja tuvāk vecākajam brālim. Noskūpstīja viņa roku un abus vaigus.
“Apsēdies, apsēdies, manu brāli,” mācītājs teica un apsēdās savā krēslā aiz rakstāmgalda.
Nils uzmeta ātru skatienu Lūkasam.
“Vai man iziet?” Lūkass nekavējoties apvaicājās.
“Nē, nē, paliec.”
Mācītājs ar paviršu žestu lika Lūkasam apsēsties; viņš bija viens no iniciētajiem, nav nekāda iemesla likt viņam iet prom.
Lūkasam likās, ka mācītāja lēmums izsauc Nilā zināmu devu aizkaitinājuma, bet viņš neko neteica.
“Kā jums visiem tur augšā klājas?” mācītājs jautāja, kad viņi bija apsēdušies.
“Viss ir kārtībā.” Brālis pamāja ar galvu.
“Un žogs?”
“Lielākā daļa jau ir pabeigta.”
“Vai tas būs tik augsts, cik runājām?”
“Jā.” Brālis atkal piekrītoši pamāja ar galvu.
“Tad, kāpēc tu esi šeit?”
“Kā tu to domā?”
“Kāpēc tu esi šeit, ja tur ir darbs darāms?”
Nils atkal uzmeta ātru skatienu Lūkasam. Šķita, ka viņam ir kas sakāms, bet viņš to neuzdrīkstējās darīt Lūkasa klātbūtnē.
“Draudze gandrīz zaudēja vienu biedru,” galvu pieliecis, viņš visbeidzot nomurmināja: viņš izskatījās nokaunējies.
“Kā to saprast: “zaudēja biedru”?”
“Mums bija nelaimes gadījums ar vienu no jaunākajiem biedriem.”
“Kas tas par “nelaimes gadījumu”?”
“Vienkārši nelaimes gadījums. Kļūda. Tagad viss ir kārtībā.”
“Kurš tas bija?”
“Rakele.”
“Labā
