style="font-size:15px;"> Nils pacēla acis uz mācītāju, savu lielo brāli. Lai gan Nilam bija jau pāri piecdesmit, viņš izskatījās gluži kā tēva norāts puika.
“Tu teici, lai tevi informē par notiekošo.”
“Ja viss ir kārtībā, tad viss ir kārtībā, vai tad ne?”
Nils paklausīgi māja ar galvu.
“Būtu vieglāk, ja mums būtu telefons,” viņš pēc īsa brīža uzmanīgi noteica.
Mācītājs atgāzās krēslā un salika abu roku pirkstgalus kopā.
“Vai tev ir vēl kādi ieteikumi? Vēl citi viedokļi? Vai tevi neapmierina tas, ko Dievs tev ir devis?”
“Nē, nē… Tas nav tas, ko… Es tikai gribēju…”
Nils nezināja, ko teikt, un viņa seja kļuva sarkana. Mācītājs viegli pašūpoja galvu, un telpā izpletās dīvains klusums. Lūkasam tas nesagādāja nekādas problēmas – viņš vienmēr bija mācītāja pusē – taču mācītāja brālis jutās neveikli, un viņš to bija pelnījis. Kā viņš uzdrošinās apstrīdēt mācītāja pavēles? Brālis piecēlās kājās, viņa skatiens joprojām bija vērsts uz grīdu.
“Vai jūs sestdien atbrauksiet?”
“Mēs sestdien būsim klāt.”
“Labi. Tad līdz sestdienai.” Brālis pamāja un izgāja ārā.
“Lux domus,” Lūkass noteica, kad telpā bija palicis tikai viņš un mācītājs. Tas viņam patika visvairāk: tikai viņi abi divi.
Mācītājs pasmaidīja un paskatījās uz viņu.
“Vai, tavuprāt, mēs izdarījām pareizi?”
“Pilnīgi noteikti,” Lūkass sacīja.
“Reizēm es neesmu tik drošs,” mācītājs teica un atkal salika pirkstu galus kopā.
“Man ir kas sakāms,” Lūkass sacīja.
“Kas par lietu?”
“Jūs taču zināt, ka mans darbs ir rūpēties par jums.”
“Vai tā, Lūkas? Vai tā ir?” Mācītājs smaidīja.
Lūkass viegli nosarka. Viņš ļoti labi pazina mācītāju. Viņš pazina viņa balsi. Viņš zināja, ka mācītājs viņu tikko uzslavēja.
“Es nezinu, vai jūs esat informēts, taču mums varētu būt problēma saistībā ar baznīcēniem.”
“Tu domā šo draudzi?”
“ Jā, ar iesācējiem.”
“Un, kas tā ir par problēmu?”
“Tas, saprotams, ir jūsu lēmums, jo es esmu šeit tikai, lai ziņotu, ko redzu, un rūpētos par jums.”
“Jā, tieši tā, Lūkas, un es to augsti novērtēju.”
Pirms turpināt tālāk Lūkass viegli ieklepojās.
“Vienai no mūsu regulārajām atbalstītājām ir diezgan nevēlami radu raksti.”
Mācītājs pakratīja galvu.
“Nu, tu runā mēlēs, Lūkas. Saki, kas tev uz sirds. Saki visu, kā ir.”
“Pavecāka dāma ratiņkrēslā, ar brillēm… viņa parasti sēž aizmugurē.”
“Hildura?”
Lūkass pamāja. “Kas ir ar viņu?”
“Viņa ir Holgera Munka māte.”
“Kā māte?”
“Holgera Munka. Viņš ir policists.”
“Ak tā? Es nezināju.”
Lūkass nedaudz samulsa, jo viņš zināja, ka mācītājs ir dzirdējis par Holgeru Munku, taču viņš cieta klusu.
“Hildura ir viņa māte,” viņš turpināja.
“Un kā gan tas varētu mums radīt problēmas?”
“Es tikai gribēju, lai jūs to zinātu.”
“Vai tu tagad domā par aploksnes saturu?”
Lūkass uzmanīgi pamāja ar galvu.
“Liels paldies, Lūkas, taču, manuprāt, mums nav nekāda iemesla satraukties par Holgeru Munku. Mums pašlaik ir daudz svarīgākas lietas darāmas, vai ne?”
“Tā gan.” Lūkass piecēlās.
“Lux domus, mans draugs.” Mācītājs viņam draudzīgi uzsmaidīja.
“Lux domus,” Lūkass atbildēja viņam ar smaidu.
Viņš zemu paklanījās un, nesakot ne vārda, izgāja no mācītāja kabineta.
21. nodaļa
Mīa Krīgere sēdēja savā kabinetā un knibinājās ap tabletēm, ko glabāja bikšu kabatā. Viņa bija sev apsolījusi, ka neņems nevienu sev līdzi, atstās visas mājā uz salas līdz brīdim, kad atgriezīsies pēc lietas atrisināšanas, kad viņai tās atkal vajadzēs, taču tas nebija izdevies. Katram gadījumam viņa bija iebāzusi pāris tablešu kabatā. Tagad viņa no visas sirds gribēja vienu iedzert. Viss ķermenis niezēja. Viņa bija aizmirsusi, kā tas ir, kad tieši jāsaskaras ar reālo pasauli. Viņa bija to aizstūmusi tālu prom no apziņas. Galu galā viņa nebija domājusi, ka vēl ilgāku laiku nāksies ar to sadzīvot, taču tad bija ieradies Holgers Munks un izjaucis viņas plānus.
Jau četras dienas kopš ierašanās Oslo Mīa nebija dzērusi neko alkoholisku. Vairākas reizes viņa bija izjutusi kārdinājumu iztukšot viesnīcas numuriņa minibāru, bet viņai izdevās sevi apturēt. Holgers bija piedāvājis valdības dzīvokli, bet viņa bija uzstājusi, ka apmetīsies viesnīcā un labprāt maksās par to no savas kabatas. Viņa negribēja atgriezties. Viņa neatgriezīsies. Viņai pietika ar bezpersonisku viesnīcas numuriņu. Tā bija pagaidu vieta. Uzgaidāmā telpa. Viņa negribēja pārāk pietuvoties ikdienas dzīvei. Tik vien kā atrisināt šo lietu. Un tad viņa brauktu atpakaļ. Uz Hitru. Pie Sigrīdas. Viņa tagad meklēja jaunu, simbolisku datumu. Astoņpadsmitais aprīlis, desmitā gadadiena bija pagājusi. Nākamais bija viņu dzimšanas diena: 11. novembris. Kad viņām abām apritēs trīsdesmit trīs gadi. Būtu apritējuši trīsdesmit trīs. Novembris likās tik neticami tālu. Pārāk tālu. Vajadzēja atrast tuvāku datumu. Varbūt viņai nemaz to nevajadzēja darīt. Derēja jebkura diena. Pats svarīgākais bija, ka tas notiks. Ka viņai aiztaupīs šo visu. Šos cilvēkus. Viņa iebāza roku kabatā un uzlika tableti uz mēles. Pārdomāja. Izspļāva to ārā un ielika atpakaļ kabatā.
“Mums ir piezvanījuši par drēbēm.”
Viņas kabinetā
