un viena – viņai. Rokassprādze ar sirds, enkura un iniciāļa piekariņiem. Uz viņas rokassprādzes bija burts M. Sigrīdai bija burts S. Tonakt, kad ballīte bija beigusies un viesi devušies mājās, viņas sēdēja kopīgajā guļamistabā savās mājās Osgordstrannā, kad Sigrīda bija piepeši ierosinājusi samainīties ar rokassprādzēm.
Tu ņem manu, un es – tavējo?
Kopš tās dienas Mīa nekad nebija rokassprādzi ņēmusi nost.
Tabletes viņu bija apdullinājušas vēl vairāk; viņa gandrīz vairs nespēja sevi spogulī saskatīt. Viņas ķermenis bija kā rēgs; likās, ka tas ir kaut kur tālu prom. Rēta pie kreisās acs. Mazais pirkstiņš, kam trūka divu augšējo locītavu. Čehu taurenis tieši virs apakšveļas maliņas. Kaulainas rokas un kājas. Indiāniete ar skumjām, zilām, gandrīz nedzīvām acīm… un tad viņa vairs nespēja skatīties savā atspulgā, viņa novērsa acis no spoguļa, ļodzīgām kājām iegāja dušā un stāvēja zem siltā ūdens tik ilgi, kamēr tas sāka tecēt ledaini auksts.
Kāpjot ārā no dušas, viņa vairījās ieskatīties spogulī. Kaila viņa nogāja lejā uz dzīvojamo istabu un noslaucījās kamīna priekšā, kuru neviens nebija aizkūris. Iegāja virtuvē un ielēja sev vēl dzeramo. Atrada atvilktnē vēl tabletes. Viņa tās sakošļāja, kamēr saģērbās. Tagad viņa bija vēl vairāk apdullusi. Tīra gan no ārpuses, gan pavisam drīz arī no iekšpuses.
Mīa uzlika galvā adītu cepuri, uzvilka vējjaku un izgāja ārā. Viņa gāja lejā uz jūru. Apsēdās uz akmens un ļāva acīm veldzēties pie horizonta. Apcere pie jūras. Kur viņa bija šo izteicienu dzirdējusi? Tas bija festivālā, jā, festivālā, jaunajā norvēģu filmu festivālā, ko bija aizsākušas slavenības, kas uzskatīja, ka norvēģu filmās vajadzētu vairāk darbības. Mīai Krīgerei ļoti patika skatīties filmas, taču viņa neuzskatīja, ka norvēģu filmas būtu palikušas labākas, ja tajās izvairītos no apcerīgiem skatiem pie jūras. Viņa ievaidējās šausmās ik reizi, kad kāds nabaga aktieris mēģināja filmā spēlēt policistu: visbiežāk viņa vienkārši pameta kinoteātri, jo jutās neērti aktiera vietā, kas spēlēja šo lomu un sekoja režisora norādījumiem darīt tā vai citādi; tas bija vienkārši neizturami. Nost ar apcerēšanu pie jūras. Mīa Krīgere tik tikko manāmi pasmaidīja pie sevis un iedzēra malku no pudeles, ko bija paķērusi līdzi. Ja viņa nebūtu atbraukusi uz Hitru nomirt, tad šī būtu lieliska vieta, kur dzīvot.
Astoņpadsmitais aprīlis.
Tas bija noticis pēkšņi, gluži kā tāda vīzija, un tas bija kā pirmais domino kauliņš, kas krīt un parauj līdzi pārējos kauliņus. Sigrīdas mirstīgās atliekas tika atrastas 2002. gada 18. aprīlī. Kādā Tojenas pagrabā Oslo, uz sapuvuša matrača, ar adatu turpat rokā. Viņa pat nebija paspējusi atraisīt žņaugu. Pārāk lielā narkotiku deva bija viņu nogalinājusi acumirklī. Pēc desmit dienām būs viņas nāves desmitā gadadiena. Mīļā, mazā, jaukā, skaistā Sigrīda bija mirusi netīrā pagrabā no heroīna pārdozēšanas. Tieši vienu nedēļu pirms tam Mīa bija aizbraukusi viņai pakaļ uz rehabilitācijas klīniku Valdresā.
Un viņa, Sigrīda, bija izskatījusies tik burvīgi, četras nedēļas klīnikā bija nākušas par labu. Viņas vaigi atkal sārtojās, lūpās bija atgriezies smaids. Brauciens atpakaļ uz Oslo bija gluži kā vecajos, labajos laikos, viņas abas smējās un jokojās kā kādreiz dārzā savās mājās Osgordstrannā.
“Tu esi Sniegbaltīte, un es – Ērkšķrozīte.”
“Bet es gribēju būt Ērkšķrozīte! Kāpēc man vienmēr jābūt Sniegbaltītei?”
“Tāpēc, ka tev ir tumši mati, Mīa.”
“Ak tad tāpēc, ja?”
“Nu – ja. Vai tad tev pašai tas neienāca prātā?”
“Nē.”
“Tu esi dumja.”
“Neesmu gan.”
“Nē, tu neesi.”
“Vai mums obligāti ir jābūt Sniegbaltītei un Ērkšķrozītei? Tad mums abām būs jāguļ simts gadu un jāgaida, kad princis mūs pamodinās. Tas nav interesanti, labāk izdomājam pašas savu spēli.”
“Bet viņš atnāks, tu tikai pagaidi, Mīa. Viņš atnāks.”
Sigrīdas princis bija kāds idiots no Hortenas. Viņš domāja, ka ir mūziķis, viņš pat spēlēja kaut kādā grupā, kura nespēlēja nevienā koncertā; viņi tikai slaistījās parkā, kur smēķēja zālīti vai lietoja spīdu, vai apdullinājās līdz nemaņai. Viņš bija tikai kārtējais kaulainais, pašpārliecinātais neveiksminieks. Mīa Krīgere pat nevarēja piespiesties izteikt viņa vārdu, pietika vien par viņu iedomāt, un palika tik nelabi, ka nācās iztaisnoties un pāris reižu dziļi ievilkt elpu. Pa taciņu viņa devās gar akmeņiem, garām laivu mājai un apsēdās uz mola. Viņa redzēja, ka uz attālā krasta bija rosība. Cilvēki, kas nodarbojās ar savām lietām. Cik tagad bija pulkstenis? Viņa aizsedza acis un paskatījās debesīs. Spriežot pēc saules, viņa minēja, ka varēja būt divpadsmit, varbūt viens dienā. Viņa iedzēra vēl vienu malku no pudeles un juta, kā sāk iedarboties tabletes, kā tās apdullina viņas maņas un padara viņu nejutīgu. Viņa šūpoja kājas pāri mola malai un pavērsa seju pret sauli.
Markuss Skogs.
Sigrīdai bija astoņpadsmit gadi, kaulainajam idiotam divdesmit divi. Viņš pārcēlās uz Oslo un sāka slaistīties Platā. Sigrīda viņam piebiedrojās pāris mēnešus vēlāk.
Četras nedēļas rehabilitācijas klīnikā.Tā nebija pirmā reize, kad Mīa bija braukusi māsai pretī uz klīniku, bet tajā reizē viss bija citādāk. Sigrīdas motivācija bija pilnīgi citādāka. Tas nebija ierastais narkomāna smaidiņš pēc pabūšanas klīnikā, meli un vēl vairāk melu, tā nepārvaramā vēlme tikt ārā un iešļircināt kārtējo devu, – nē, šajā reizē tas bija redzams viņas acīs. Viņa likās apņēmīgāka, gandrīz tāda, kā agrāk.
Mīa šo gadu laikā bija tik daudz domājusi par savu māsu, ka gandrīz bija sajukusi prātā. Kāpēc Sigrīda? Vai tas bija apnikuma dēļ? Tāpēc, ka vecāki aizgāja bojā? Vai tas bija tā kārnā, kaulainā idiota dēļ? Vai viņi tik tiešām bija iemīlējušies?
Viņu māte reizēm bija stingra, taču nekad nebija īpaši barga. Tēvs bija viņas lutinājis, bet tas taču nebija slikti? Ēva un Hjirre Krīgeri adoptēja dvīņu meitenes uzreiz pēc viņu piedzimšanas. Viss adopcijai nepieciešamais bija jau iepriekš sarunāts ar meiteņu bioloģisko māti; viņa bija jauna, neprecējusies un izmisusi. Viņa negribēja un arī nespēja audzināt divus bērnus. Tā bija Dieva dāvana bezbērnu pārim; meitenes bija tieši tas, ko viņi bija vēlējušies, un nu viņu laime bija pilnīga.
Māte Ēva bija skolotāja Osgordenas pamatskolā.Tēvs Hjirre bija krāsu pārdevējs, un viņam Hortenas centrā bija veikals “Ūles Krīgera mantinieks”.
Mīa bija izdomājusies visādi, meklējot izskaidrojumu vai jebko, kas pateiktu, kāpēc Sigrīda kļuva par narkomāni, bet bez panākumiem.
Markuss Skogs.
Tā bija viņa vaina.
Pēc atgriešanās
