ar kontaktinformāciju un turpinājuši sazināties. Esot parādījušās jūtas vienam pret otru. Viņi esot pāris reižu satikušies paslepus, taču viņa vairs tā negribēja dzīvot, negodīgi. Beigās viņš bija zaudējis savaldību. Viņš, cilvēks, kas nekad nebija pret nevienu pacēlis roku. Viņš ierēcās un trieca vakariņu šķīvi pret sienu. Kliedza un trenkāja viņu pa māju. Viņš joprojām izjuta kaunu par savu uzvedību. Mirjama bija raudādama izskrējusi no savas istabas. Toreiz viņai bija piecpadsmit, tagad divdesmit pieci, un viņa gatavojās iziet pie vīra. Piecpadsmit gadu vecumā viņa nostājās mātes pusē. Tas arī nebija nekāds pārsteigums. Visu šo gadu laikā, cik daudz laika gan viņš bija pavadījis mājās kopā ar viņām?
Viņš negribēja atbildēt uz Mirjamas ziņu: tā bija tik īsa un bezpersoniska, tā simboliski attēloja viņu attiecības tagad un toreiz, šī ziņa padarīja situāciju vēl smagāku – it kā nepietika ar to mapi nomātajā automašīnā.
Atsūtīsi vēl pāris tūkstošus? Nolēmām uzaicināt brālēnus un māsīcas. M.
Par kāzām. Nekādu problēmu, viņš atbildēja un pielika smaidiņu, bet tad to nodzēsa. Viņš skatījās, kā telefons nosūta īsziņu, un iedomājās par savu mazmeitu Marionu. Neilgi pēc mazās piedzimšanas Mirjama viņam, acīs skatīdamās, bija paziņojusi, ka nav pārliecināta, ka viņš jebkad ir pelnījis redzēt savu mazmeitu. Par laimi, viņa mainīja savas domas. Šie mirkļi ar mazmeitu tagad bija visdārgākais, kas viņam piederēja. Stundas, ko viņš pavadīja kopā ar mīlīgo un ļoti tiešo Marionu, bija spilgts gaismas stars viņa, ja godīgi, ļoti nomācošajā ikdienas dzīvē, jo īpaši pēc viņa nosūtījuma uz Hēnefosu.
Pēc šķiršanās viņš ļāva Mariannei paturēt māju. Tajā brīdī likās, ka tā vajag. Citādi Mirjamai nāktos pārcelties un pamest savus draugus un savu skolu, un rokasbumbas komandu. Viņš iegādājās mazu dzīvokli Bisletā, kas bija pienācīgi tuvu viņām un pietiekami tālu no darba. Pēc nosūtījuma saņemšanas viņš savu dzīvokli paturēja un pašlaik īrēja studijas tipa dzīvokli Ringveienā, kas nebija tālu no Hēnefosas policijas iecirkņa. Visa viņa iedzīve vēl joprojām atradās kartona kastēs. Viņš sev līdzi bija paņēmis ļoti maz – viņš bija cerējis, ka pēc sabiedrības protestu norimšanas varēs drīzi atgriezties galvaspilsētā, bet bija pagājuši gandrīz divi gadi, un viņš joprojām bija šeit, un kastes joprojām bija neizpakotas, jo viņš nevienā no dzīvokļiem nejutās kā mājās.
Pietiks sevi žēlot. Ir cilvēki, kuri ir daudz nelaimīgāki par tevi.
Munks nodzēsa cigaretes izsmēķi un iedomājās par mapi savā mašīnā. Maridalēnā kāds nejaušs suņa staidzinātājs bija uzgājis kokā pakārtas sešgadīgas meitenes mirstīgās atliekas. Viņš sen nebija strādājis pie šādas lietas. Nebija nekāds pārsteigums, ka Grenlannē viss gāja juku jukām.
Viņš paņēma mobilo un uzrakstīja atbildi uz Jurija e-pastu.
59 minūtes. ☺ HM
Viņš neparko sev nebūtu to atzinis, taču uz pasažieru sēdekļa noliktā mape viņu biedēja. Viņš iedarbināja auto, nogriezās uz galvenā ceļa un turpināja savu braucienu austrumu virzienā uz Hitru.
6. nodaļa
Vīrietis ar ērgļa tetovējumu uz kakla īpaši šim gadījumam bija uzvilcis džemperi ar nolokāmu apkakli. Agrāk viņam ļoti patika Oslo centrālā stacija – cilvēku pūļu dēļ tā bija gluži kā radīta cilvēkam ar viņa arodu, taču tagad, kad visur bija tik daudz videokameru, nekur vairs nevarēja būt drošs. Viņš jau sen bija pasācis norunāt savas tikšanās un darījumus citur, kinoteātros un kebabu ēstuvēs, tādās vietās, kur, ja policija sāktu apjomīgu viņa biznesa izmeklēšanu, bija mazāka iespēja, ka viņu kāds spētu atpazīt. Tagad viņš darbojās ar daudz mazāku vērienu, tomēr nekad nevarēja būt pārāk uzmanīgs.
Vīrietis ar ērgļa tetovējumu sparīgi parāva adīto cepuri uz leju un devās iekšā stacijas galvenajā vestibilā. Šo vietu viņš neizvēlējās, tomēr piedāvātā samaksa bija tik liela, ka viņš piekrita. Viņam nebija ne mazākās nojausmas, kā klients bija viņu atradis, taču kādu dienu viņš saņēma multivides īsziņu ar foto, veicamo uzdevumu un naudas summu. Un, kā vienmēr, viņš bija atbildējis ar “OK”, bez jebkādiem papildu jautājumiem. Par to, ka tas ir neparasts uzdevums, nebija nekādu šaubu, neko tādu vēl viņš nebija darījis, tomēr laika gaitā bija iemācījies neiedziļināties, izdarīt, kas darāms, un iekasēt samaksu.Tikai tā šajā kriminālajā pasaulē varēja izdzīvot un uzturēt nevainojamu reputāciju. Lai gan pasūtīto uzdevumu skaits kritās vienlaicīgi ar samaksas apjomu, laiku pa laikam parādījās kāds īpašs pasūtījums. Kā šis. Savāds uzdevums – jā, pat ārkārtīgi ekscentrisks – , bet ļoti labi apmaksāts, un šajā brīdī viņa darāmo darbu sarakstā bija algas čekas saņemšana.
Uzvalka žakete, auduma bikses, lakādas kurpes, biznesmeņa portfelis, džemperis ar nolokāmu apkakli. Pat brilles ar parastiem stikliem. Vīrietis ar ērgļa tetovējumu izskatījās pēc absolūta sevis pretstata, un tā tas arī bija domāts. Viņa profesijā nekad nevarēja zināt, kad policijai vajadzēs pilnīgu visu pieejamo videokameru ierakstu pārskatu, tāpēc bija ļoti svarīgi nekrist acīs. Viņš izskatījās pēc grāmatveža vai uzņēmēja, un, lai gan nevienam tas neienāktu prātā, vīrietim ar ērgļa tetovējumu rūpēja viņa izskats. Neviens nekad neteiktu, ka viņš ir labi kopts priviliģētās sabiedrības daļas pārstāvis; viņam patika savs skarbais izskats, tetovējumi un ādas jaka. Šīs pretīgās bikses berzējās gar cirkšņiem, un viņš jutās kā īsts stulbenis šaurajā žaketē un ar tām idiotiskajām, spīdīgajām brūnajām kurpēm kājās. Nav svarīgi, pacieties un dari, kas jādara. Nauda, kas viņu gaidīja vienā no depozītu seifiem, bija tā vērta. Pilnīgi noteikti vērta. Viņš jau kādu laiku bija tukšā, un šī nauda bija tieši laikā. Būs iespēja uzdzīvot. Viņš viegli pasmaidīja aiz sev tik neierastajām brillēm un mierīgā, bet piesardzīgā gaitā soļoja pa stacijas ēku.
Pirmo ziņu viņš bija saņēmis apmēram pirms gada, un pēc tās sekoja arī citas. Multivides ziņa, kurā bija fotogrāfija un summa.
Pirmajā reizē pasūtījums bija licies tik nedzirdēts un ekscentrisks, ka viņš uztvēra to kā joku, tomēr tik un tā izdarīja to, kas bija prasīts. Un saņēma norādīto summu. Tāpat arī nākamajā reizē. Un aiznākamajā. Un pēc tam jau viņam bija vienalga, par ko viņam maksā.
Viņš apstājās pie Narvesen kioska un iegādājās laikrakstu un cigarešu paciņu. Pavisam parasts vīrietis, kas brauc mājās pēc birojā pavadītas darba dienas. Kārtējais garlaicīgais grāmatvedis. Viņš pasita laikrakstu azotē un devās depozīta seifu virzienā. Apstājās pie ieejas un nosūtīja ziņu.
Esmu klāt.
Viņam nenācās ilgi gaidīt uz atbildi. Kā vienmēr, tā pienāca nekavējoties. Viņa mobilais nopīkstēja, saņemdams īsziņu ar depozīta seifa numuru un atvēršanas kodu. Viņš pāris reižu pārlaida acis visapkārt un tikai tad gāja meklēt vajadzīgo seifu. Cepuri nost Oslo centrālās stacijas priekšā: tās dienas, kad nācās tikties mazās un šaurās ieliņās, lai nodotu atslēgas, bija beigušās. Tagad vajadzēja tikai kodu. Vīrs ar ērgļa tetovējumu ievadīja kodu un izdzirdēja klikšķi, kad seifs atvērās. Tajā, kā ierasts, atradās jau labi zināmā brūnā aploksne. Viņš izņēma aploksni no seifa un centās apkārt nekur neskatīties, lai nepievērstu sev lieku uzmanību,
