būt tur. Un viņi tik tiešām netīrajā furgonā bija atraduši jaunu meiteni, kas gan nebija meklētā, bet cita meitene ar stiklainām acīm un ar rokā iedurtu adatu, ar kuru kopā, pavisam negaidīti, bija Markuss Skogs. Un Mīa, kā pilnīgi pareizi bija aprakstīts neatkarīgās policijas sūdzību izskatīšanas komisijas ziņojumā, “rīkojās nolaidīgi, nevajadzīgi lietojot spēku”.
Mīa šūpoja galvu neticībā par savu necilvēciskumu. Holgers Munks aizstāvēja viņu, teikdams, ka Skogs uzbruka pirmais – galu galā, nozieguma vietā tika atrasts nazis un cirvis – , taču Mīa zināja, ka bija rīkojusies nepieļaujami. Viņa bija izgājusi apmācības par to, kā vienai aizstāvēties pret traku narkomānu, kas draudīgi vicinās ar nazi vai uzbrūk ar cirvi. Viņa taču varēja viņam iešaut pēdā. Vai rokā. Taču viņa nošāva viņu. Viens mirklis naida, kurā visa pārējā pasaule vienkārši izgaisa. Divi šāvieni tieši viņa krūškurvja centrā.
Bez Holgera Munka iejaukšanās viņa būtu nonākusi cietumā. Viņa izņēma no vējjakas tukšo pudeli, nolaizīja pēdējās pilītes un vēlreiz pacēla to pretī mākoņiem. Nu jau tam vairs nebija nekādas nozīmes. Beigas bija pavisam tuvu.
Beidzot.
Vēl sešas dienas.
Viņa apgūlās, piespiezdama vaigu pie mola raupjajiem koka dēļiem, un aizvēra acis.
8. nodaļa
Tobiass Ivarsens aizspieda sava jaunākā brāļa ausis, lai viņam nenāktos klausīties tracī, kas nāca no pirmā stāva. Šis bija tas laiks, kad tie parasti sākās: kad mamma pārnāca mājās no darba un atklāja, ka patēvs nebija izdarījis neko no tā, kas bija jāizdara. Nebija pagatavojis puikām vakariņas. Nebija nedaudz piekārtojis māju. Nebija atradis darbu. Tobiass bija izdomājis spēli, lai brālim nebūtu jāklausās to abu strīdos.
Es tev turēšu ciet ausis, un tu man pastāsti, ko tu redzi savā galvā, labi?
“Sarkana smagā automašīna, kurai virsū ir uzzīmētas liesmas,” Torbens pasmaidīja, un Tobiass, piekrītoši pamāja ar galvu un atbildēja viņam ar smaidu. Ko tad citu viņš varēja darīt?
“Bruņinieks, kas cīnās ar pūķi,” viņa brālis teica ar platu smaidu, un Tobiass atkal pamāja.
Trokšņu līmenis pirmajā stāvā pieņēmās spēkā. Dusmīgas balsis līda augšā pa sienām un ieslīdēja viņam zem ādas. Tobiass zināja, ka nevarēs izturēt to, kas notiks tālāk – kā priekšmeti tiks mesti pret sienām, kliedzieni kļūs aizvien skaļāki; iespējams, ka pat kas ļaunāks, – tāpēc viņš izlēma iet ar brāli ārā. Viņš iečukstēja brālim ausī, joprojām turēdams savas rokas tām pāri.
“Ejam ārā medīt bizonus!”
Brālis pasmaidīja un aizgūtnēm māja ar galvu.
Medīt bizonus. Skriet pa mežu un spēlēt indiāņus.Tas mazajam patiks. Šeit nedzīvoja daudz citu bērnu, tāpēc brāļi parasti spēlējās kopā, lai gan Tobiasam bija jau trīspadsmit gadi un viņa brālim tikai septiņi. Būt mājās lielākoties nebija laba doma. Ārā bija daudz labāk.
Tobiass palīdzēja brālim uzvilkt jaku un sporta apavus, un tad, kāpjot lejā pa sētas kāpnēm, viņš dungoja, dziedāja un skaļi dauzīja kājas. Viņa brālis, kā jau ierasts, skatījās uz viņu kā uz Dievu; lielais brālis vienmēr bija tik uzjautrinošs, taisot šādus jokainus un skaļus trokšņus. Torbenam tas likās smieklīgi; viņš ļoti mīlēja lielo brāli un vienmēr ar lielu sajūsmu piedalījās visos viņa interesantajos un dīvainajos piedzīvojumos.
Tobiass iegāja malkas šķūnī, atrada tur nedaudz auklas un nazi, un lika Torbenam skriet pa priekšu bez viņa. Viņiem mežā bija paslēptuve, un šeit nevajadzēja ne no kā baidīties, brālis varēja klaiņot, kur vien ienāk prātā; tur tālāk starp eglēm bija izcirtums, kur viņi abi kopā bija uzcēluši mazu būdiņu, kas bija gluži kā otrās mājas.
Nonācis pie būdiņas, viņš atrada Torbenu sēžam uz veca matrača ar komiksu rokās, brālis bija iegrimis zīmējumu un visu to jauno un aizraujošo burtu un vārdu pasaulē, kas viņam beidzot bija atvērusies, pateicoties lielām pūlēm gan skolā, gan mājās, kur viņam šad un tad palīdzēja arī lielais brālis.
Tobiass paņēma nazi un, izvēlējies piemērotu vītola zaru, nogrieza to pie pašas pamatnes un noplēsa vidusdaļā tam mizu tajā daļā, kas veidos loka rokturi. Ja miza bija noņemta un kokam bija laiks nedaudz apžūt, tad loku bija daudz vieglāk noturēt. Viņš salieca vītola zaru ap ceļgaliem, abos tā galos apsēja tievu auklu, un jauns loks gatavs! Nolicis to zemē, viņš devās meklēt piemērotu materiālu bultu izgatavošanai. Tās varēja arī nebūt no vītola, bultām derēja gandrīz jebkurš koks, izņemot egli: tās zari bija pārāk ļengani. Viņš atgriezās ar taisniem, šmaugiem zariem rokās un sāka tos mizot. Nepagāja ne ilgs laiks, kad pie celma, uz kura viņš sēdēja, gulēja četras jaunas bultas.
“Tobias, kas te rakstīts?”
Mazais brālis izskrēja no būdiņas, rokā turēdams savu komiksu.
“Kriptonīts,”Tobiass atbildēja.
“Supermenam tas nepatīk,” mazais brālis piebilda.
“Tev ir pilnīga taisnība,” Tobiass piekrita, ar džempera piedurkni noslaucīdams nedaudz puņķu no brāļa deguna.
“Domā, šis būs labs?”
Tobiass piecēlās kājās, novietoja bultu pret auklu, tad no visa spēka atvilka loka auklu un ļāva bultai lidot starp kokiem.
“Super!” brālis iekliedzās. “Uztaisīsi man arī vienu, lūdzu?”
“Šis jau arī ir tavējais,”Tobiass teica un piemiedza ar aci.
Brālis nosarka un atmaiga. Viņš nospriegoja loku, cik vien stipri varēja, un viņam izdevās aizšaut bultu pāris metru attālumā. Viņš palūkojās uz Tobiasu, kas atzinīgi pamāja ar galvu – lielisks šāviens, un gāja pakaļ bultai.
“Kāpēc mēs nešaujam kristiešu meitenes?” Torbens jautāja, kad bija atnācis atpakaļ.
“Par ko tu tagad runā?”Tobiass mazliet izbijies noprasīja.
“Tās kristiešu meitenes, kas dzīvo mežā? Kāpēc mēs viņas nešaujam?”
“Mēs nešaujam cilvēkus,” Tobiass noteica un ļoti stingri saķēra brāli aiz rokas. “Un kur tu vispār dzirdēji par kristiešu meitenēm?”
“Skolā par to runā,” brālis atbildēja. “Ka kristiešu meitenes dzīvo mežā un ka viņas ēdot cilvēkus.”
Tobiass nosmējās pie sevis.
“Jā, tas, ka mežā dzīvo jauni cilvēki, ir taisnība,” viņš smaidīja.
“Taču viņi nav bīstami, un pavisam noteikti neēd cilvēkus.”
“Kāpēc tad viņi nemācās mūsu skolā?” acis iepletis, mazais brālis gribēja zināt. “Ja jau viņi te dzīvo?”
“To es nezinu,”
