vietas zaļās kleitas piedurknē, un viņas krūtis mežģīņu korsetē cilājās. To galiņi bija gari, un to oreols brūns. Viņas kleita bija dzeltena. Renē, pietuvojies abām sievietēm, teica O:
– Skaties! – Un Žannai: – Pacel kleitu!
Ar abām rokām viņa pacēla čaukstošo zīdu un lina apakšsvārkus, atsedzot zeltaino vēderu, gludos augšstilbus un celīšus, un sakļauto melno trijstūri. Renē uzlika uz tā roku un sāka lēnām to iepazīt, ar otru roku liekot piebriest Žannas krūšgalam.
– Es to daru, lai tu redzētu, – viņš teica O.
O redzēja. Viņa redzēja zobgalīgo, tomēr vērojošo izteiksmi viņa sejā, viņa acis, kas lūkojās uz Žannas pavērto muti un atliekto kaklu, ko cieši aptvēra ādas kaklasiksna. Vai tādu pašu baudu, kādu sniedza O, viņam nespēja sniegt arī kāda cita?
– Tu par to nebiji iedomājusies? – viņš beidzot teica. Nē, viņai tas nebija pat ienācis prātā. O atslīga pret sienu starp abām durvīm, rokām bezspēcīgi noslīgstot. Vairs nebija vajadzības likt viņai klusēt. Kā gan viņa būtu varējusi parunāt? Iespējams, viņas izmisums bija saviļņojis Renē. Viņš atstāja Žannu, lai satvertu O savās rokās, saucot par savu mīlu un dzīvi, atkārtodams, ka mīl viņu. Roka, ar kuru viņš glāstīja O kaklu, bija mitra un smaržoja pēc Žannas. Izmisums, kas bija pārņēmis O, atkāpās: viņš mīl viņu, vai ne?! Viņš mīl viņu. Viņš ir saimnieks un var izklaidēties ar Žannu vai citām, bet viņš mīl viņu.
– Es mīlu tevi. Es mīlu tevi, – viņa čukstēja tam ausī tik klusi, ka viņš tik tikko spēja to sadzirdēt. – Es tevi mīlu.
Viņš neatlaida O, līdz viņa nebija nomierinājusies, viņas skatiens kļuvis dzidrs un apmierināts.
Žanna satvēra O aiz rokas un ieveda gaitenī. Soļi atkal atbalsojās pret flīzēto grīdu, un viņas ieraudzīja sēžam sulaini uz sola starp durvīm. Viņš bija ģērbies tāpat kā Pjērs, taču tas nebija Pjērs. Šis bija gara auguma, kalsns un ar melniem matiem. Viņš gāja viņām pa priekšu un ieveda priekštelpā, kur pie dzelzs durvīm, no abām pusēm aizklātām ar gariem zaļiem aizkariem, gaidīja divi citi sulaiņi, pie kuru kājām gulēja balti suņi ar rūsganiem plankumiem.
– Šī ir tā vieta, – nomurmināja Žanna.
Pa priekšu ejošais sulainis to izdzirdēja un pagriezās. O bija pārsteigta, ieraugot, ka Žanna kļūst bāla un atlaiž viņas roku, atlaiž viņas kleitu, kuru bija viegli pieturējusi ar otru roku, un nokrīt ceļos uz melnās flīžu grīdas (priekštelpu viscaur klāja melns marmors). Abi sulaiņi pie režģotajiem vārtiem izplūda smieklos. Viens no tiem pienāca pie O un lūdza viņam sekot. Viņš atvēra durvis iepretī durvīm, pa kurām viņa tikko bija ienākusi, un nozuda. Viņa dzirdēja smieklus, soļus, un tad durvis aiz viņas aizvērās. Nekad, nekad viņa neuzzināja, kas notika – vai Žanna tika sodīta par to, ka runājusi, nedz arī, kā tas tika darīts, vai, nokrītot ceļos, viņa bija vienkārši izdabājusi sulaiņa iegribām vai paklausījusi kādam noteikumam, vai arī centusies viņu iežēlināt un viņai tas izdevies. Pirmajā reizē divas nedēļas uzturoties pilī, O saprata: kaut arī klusēšanas likums bija neapšaubāmi jāievēro, tiek meklēti veidi, kā to pārkāpt. Piemēram, reizēs, kad viņas tika vestas uz kādu vietu vai no kādas vietas, kā arī ēdienreižu laikā, it īpaši dienā, kad viņus varēja sastapt, it kā drēbes tiem piešķirtu pašpārliecību, kuru kailums, ķēdes naktīs un saimnieku klātbūtne izdzēstu. Viņa saprata, ka visniecīgākais žests, kas līdzinās mēģinājumam piekukuļot saimnieku, šķiet vienkārši neaptverams, taču saskarsmē ar sulaiņiem viss bija citādi. Viņi nekad nepavēlēja, kaut arī viņu laipnie lūgumi bija tikpat nepielūdzami kā pavēles. Acīmredzot sulaiņiem bija doti norādījumi nekavējoties sodīt par nepakļaušanos noteikumiem, kad viņi bija tā vienīgie liecinieki. O to redzēja trīs reizes: vienreiz gaitenī, kas veda uz sarkano nodalījumu, un divreiz ēdināšanas telpā, kur tikko bija iegājusi. Meitenes, pieķertas runājam, tika nogrūstas zemē un nopērtas. Tātad, par spīti pirmajā vakarā teiktajam, sievietes varēja saņemt pērienu arī dienā, it kā sulaiņu rīcība netiktu ņemta vērā un būtu atstāta vienīgi viņu ziņā. Dienasgaisma piešķīra sulaiņu kostīmiem savādu un draudīgu veidolu. Daži nēsāja melnas zeķes un sarkanu žaketi, un nevis baltu kreklu ar žabo, bet mīkstu, sarkanu zīda kreklu ar ciešu apkaklīti, ar platām piedurknēm, ļoti sašaurinātām pie plaukstu locītavām. Viens no šiem sulaiņiem, turēdams pātagu, astotās dienas pusdienlaikā lika no galda piecelties apaļīgai blondīnei ar kuplām krūtīm, vārdā Madlēna, kura sēdēja netālu no O un, uzsmaidot viņam, bija pateikusi dažus vārdus tik ātri, ka O nebija varējusi tos saprast. Pirms vēl viņš paspēja tai pieskarties, viņa nometās uz ceļiem, ar rokām, tik baltām zem melnā zīda, sāka glāstīt viņa vēl snaudošo dzimumlocekli, ko pēc tam izvilka un lika pie savas pavērtās mutes. Šoreiz viņa netika pērta. Un, tā kā tobrīd viņš bija vienīgais uzraugs ēdamzālē, glāstu pārņemts aizvēris acis, pārējās meitenes sarunājās. Tā sulaiņi varēja tikt piekukuļoti. Taču kālab? Vienīgais noteikums, kuram O ar grūtībām pakļāvās un kuru galu galā ne vienmēr ievēroja, bija aizliegums skatīties vīriešiem sejā – ņemot vērā, ka tas attiecās arī uz sulaiņiem. O jutās nepārtraukti apdraudēta, tāpēc tik nepārvarama bija viņas ziņkāre apskatīt sejas. Par to viņa patiesi saņēma pērienus no viena vai otra sulaiņa, kaut arī ne vienmēr, kad viņi to pamanīja (jo pieļāva noteiktas atlaides; iespējams, noteikumu daļēja neievērošana sniedza viņiem kādu gandarījumu arī attiecībā uz skatīšanos, kas bija paredzēts, lai sieviešu acis un mute kalpotu tikai viņu dzimumloceklim, pātagai, viņu rokām un tā tālāk), taču katru reizi, kad sulaiņi vēlējās viņu pazemot. Lai arī cik nežēlīgi viņi pret O izturējās brīžos, kad bija tā izlēmuši, viņai nekad nepietika drosmes vai arī gļēvulības pašai no savas gribas mesties viņu priekšā ceļos, un, kaut arī reizēm pakļāvās viņiem, O nekad necentās tos pavedināt. Ja runājam par klusēšanas noteikumu, viņai tas bija vienaldzīgs. Vienīgi aiz cieņas pret mīļāko viņa ne reizi to nepārkāpa, atbildot ar zīmēm brīžos, kad uzraugu uzmanība bija novērsta un kāda no meitenēm, izmantojot iespēju, centās ar viņu sarunāties. Tas parasti notika ēdienreižu laikā telpā, kurā viņi bija likuši O ieiet brīdī, kad garais sulainis pagriezās pret Žannu. Sienas bija melnas, un grīda bija melna, arī garais bieza stikla galds bija melns, un katrai meitenei bija apaļš, ar ādu apvilkts krēsls, uz kura apsēsties. Pirms apsēsties, viņām bija jāpaceļ svārki, un O atkal sajuta gludo un auksto ādu pieskaramies augšstilbiem, kā pirmajā reizē, kad mīļākais bija licis viņai novilkt zeķes un biksītes un tāpat apsēsties uz mašīnas sēdekļa. Tomēr, tiklīdz viņa bija pametusi pili (ikdienišķi tērpta, taču ar kailām gūžām zem ikdienišķā kostīma vai kleitas), katrā reizē, kad vajadzēja pacelt svārkus un apakšsvārkus, lai apsēstos blakus mīļākajam vai kādam citam, vienalga, uz auto sēdekļa vai kafejnīcā, tā bija pils, kurā viņa atkal atgriezās – atsegtas krūtis zīda korsetēs, rokas un mutes, kurām viss bija atļauts, un briesmīgs klusums. Taču, ja neņem vērā ķēdes, šis klusums viņai bija drīzāk glābiņš. Klusums un ķēdes, kurām būtu vajadzējis dziļi iekšienē viņu sasaistīt, viņu smacēt, viņu žņaugt, tieši pretēji – atbrīvoja viņu no sevis pašas. Kas gan būtu ar viņu noticis, ja viņai atkal tiktu piešķirtas tiesības runāt, ja atkal tiktu dota iespēja izvēlēties, kamēr mīļākais lika tai nodarboties ar prostitūciju viņa paša klātbūtnē? Tas tiesa, viņa runāja brīžos, kad tika spīdzināta, bet vai žēlabas un raudas var tikt sauktas par vārdiem? Turklāt viņi bieži viņu apklusināja, aizbāžot muti. Skatienos, rokās, dzimumlocekļos, kas viņā triecās, pātagās,
