Nodevība. Es atmaksāšu!. Edgars Auziņš

Es biju apmulsusi par to, ko man tagad darīt. Ar vīru. Ar bijušo vīru, es domāju. Un ar visu manu dzīvi, kas pēkšņi izjuka… Tātad šī meitene arī ir no viņa stāvoklī… Pieķērusi viņu darām kaut ko vecu kā pasaule? Nokautrējusies? Vai? – Prezervatīvs ar caurumu? Hmm, Makss? Un tad viņš sāka kliegt. Viņš kliedza, ka izmisīgi vēlas būt ar kādu citu, ka ar mani viņam ir nospļauts un garlaicīgi, un viņš ir radoša daba, viņam vajag gaisu un lidojumu: – Tu visu laiku runā par darbu, un man ir garlaicīgi ar taviem darījumiem, ar taviem tirgotājiem, piegādēm un citiem šahtas plāniem… – Garlaicīgi?! Nu, tad ņemiet savas lietas, šo savu… – te es norādīju uz vīrieša kundzi. – Un ejiet prom no šejienes. Vienkārši atstājiet atslēgas no dzīvokļa, ko es nopirku par saviem ļoti garlaicīgajiem ienākumiem! Un automašīnai… – Un te es jūsu vietā nebūtu tik nekaunīgs, – Makss uzreiz kļuva pilnīgi svešs. – Tas viss, mana mīļā Ļenočka, no likuma viedokļa – kopīgi iegādāts īpašums.