Slimnīca čusku kalna. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Slimnīca čusku kalna - Edgars Auziņš страница 12
Izejot no veikala pa sētas durvīm, Lenss uzskrēja kādai sievietei. Ikviens zināja, ka atraitne Abota «dodas» pie Torija kunga, taču pat mūžīgā tenkotāja Ula tikai pamāja ar galvu. Mans vīrs noslīka, pieņemot darbā plostu baļķus, bet kā ir vienam pašam audzināt trīs bērnus? Lenss jau bija redzējis viņu, sāpīgi tievu, saliektu, un tagad, pavērsis degunu pret degunu, pamanīja gaišos sārtuma plankumus uz viņas bālajiem vaigiem. Vai jums ir kauns, ka to uzzinās kāds svešinieks?
Sieviete ieklepojās nolietotā lupatā, kas bija pārklāta ar brūniem traipiem.
Nespēdams pretoties, Lenss veica diagnostikas burvestību. Tā ir patiesība. Patēriņš grauž plaušu paliekas. Vēl kāds laiks, un trīs bērni paliks bāreņi.
Viņš ilgi nevilcinājās.
– Tu jūties slikti?
Viņš apskāva noliecošo sievieti aiz pleciem, no viņa plaukstām paklausīgi lija burvība, iznīcinot infekciju, aizlāpot caurumus plaušās. Tīri to izdarīt nevarēs – laika ir maz, bet vismaz slimība pāries.
Sieviete klepoja vēl stiprāk, noliecās, un, kad viņa iztaisnojās, viņas seja liesmoja dusmās.
– Ko tu atļaujies!
Viņa vaigs dega, Lenss atkāpās – vājā izskata sievietes roka izrādījās smaga.
– Vai jūs domājat, ka nav neviena, kas aizlūgtu par atraitni, nav neviena, kas aizietu ar ķepu?!
«Es lūdzu piedošanu,» viņš īsi paklanījās.
Viņš pagriezās un devās mājās, kamēr lāsti turpināja lidot viņam aiz muguras.
*** 13 ***
Lensa disertācijas darbs ir apstājies. Palagi krāja putekļus uz galda malas, kas bija izgatavota no svaigi ēvelētiem dēļiem. Galds bija mūsu pirmais lielākais pirkums; tas smaržoja pēc koka un sveķiem. Lorija pieradusi izvilkt un ēst dzintara pilienus. Šī ir mana meita, kas kādreiz bija izvēlīga ēdāja. Dažu nedēļu laikā, ko pavadījām pilsētā, viņa kļuva miecēta un stiprāka. Un Nerīnas kundze pat zaudēja svaru. Protams, ar mūsu nervozitāti jūs nestāvēsit uz vietas.
– Beidzot! – miesassargs priecājās. – Darbs svaigā gaisā ir vislabākā diēta!
Lenss arī ļoti centās atrast, ko darīt. Taču iedzīvotāji, kaut arī to neizrādīja, juta, ka viņš viņiem ir svešs. Nav sakritības. Bet meistars Grīns lamāja Lensu kā zēnu.
«Izrādās, ka viņa parādīšanās Čūsku kalnā, visticamāk, bija nelaimes gadījums,» es teicu. «Pretējā gadījumā viņš būtu uzdevies par jūsu labāko draugu, lai novērstu uzmanību.»
– Ja vien tas, protams, nav grūts triks. Esiet sašutis, lai es viņu neturētu aizdomās! Lenss pasmaidīja.
Dažas dienas vēlāk vīrs atzina, ka ir izārstējis atraitnes Abotas progresējušo tuberkulozi. Lenss par to izskatījās vainīgs. Un viss tāpēc, ka nedēļās, ko pavadījām jaunajā vietā, es vairākkārt sāku runāt par to, ka mēs ļoti labi varētu sniegt dziedināšanas palīdzību saviem kaimiņiem. Nekad nevar zināt, kas var notikt. Aizvakar puika Kirkovs nogrieza savus šķībi matus. Labi, ka nebija pārāk slikti un asiņošana tika ātri apturēta. Tēvam steidzami vajadzēja iejūgt ratus un aizvest dēlu uz Vysokiye Sokolki. Un tas ir pusi dienas brauciens turp un pusi dienas atpakaļ, kamēr mēs varētu uzšūt un sadziedēt brūci stundas laikā.
«Lance, nevienam nebūs aizdomas, ka mēs esam lorda kanclera radinieki,» es viņu pārliecināju. – Par dziedniekiem kļūst cilvēki no dažādām iedzīvotāju grupām. Cik garš ceļš ejams – es, piemēram.
Mēs parasti šīs sarunas čukstējām pirms gulētiešanas, saspiedāmies viens otra rokās uz cietās gultas.
– Pārāk bīstami. Pavisam drīz visas tuvējās pilsētas uzzinās, ka Čūsku kalnā ir apmetušies dziedinošie dzīvesbiedri. Baumas sasniegs galvaspilsētu. Vai jūs domājat, ka būtu grūti apvienot divus un divus un saprast, kas mēs esam?
– Kad viņi tur ieradīsies? – Es biju spītīgs. – Un šiem cilvēkiem… inteliģentiem… tūlīt vajadzīga mūsu palīdzība!
– Nē, Greis! – Lenss asi atbildēja.
Vīrs piecēlās sēdus gultā un skatījās ārā pa logu. Viņa mugura kļuva pārāk taisna, it kā Lenss grasītos stāties pretī pretiniekiem Padomē. Bet viņi šeit nebija, tas biju tikai es. Un Lenss to saprata pēc mirkļa, nolaida galvu.
«Ja man ir jāizvēlas starp palīdzību iedzīvotājiem vai mūsu meitas drošību, es izvēlos Loriju,» viņš klusi sacīja.
Mans mīļākais. Varēju iedomāties, kāda vētra tagad plosījās viņa sirdī. Viņa piecēlās uz elkoņa un novilka ar plaukstu gar viņa muguru starp viņa lāpstiņām.
«Nāc pie manis,» es samiernieciski teicu. «Es apsolu saglabāt mūsu noslēpumu.»
Un tad Niks saslima. Lorija man par to stāstīja, kad nāca skriet pusdienās. Kurš gan šajā drūmajā meitenē ar saulē izbalinātiem matiem atpazītu mazo Datonu ģimenes mantinieci! Jā, es tik tikko viņu atpazinu!
Glorija apsēdās uz krēsla, kas viņai bija pārāk augsts, un, šūpodama kājas, sāka stāstīt, cik daudz interesanta ar viņu šorīt noticis. Kaķēni jau atver acis, un Taimeriem ir dusmīgs gailis. Tikai suns, nevis gailis!
– Mammu, vai tur ir sarggaiļi? – viņa jautāja. – Vai gaiļiem ir zobi? Kā ar vistām?
Es nejauši atbildēju, īpaši neklausoties savas meitas jautrajā čivināšanā, maisot sautējumu, kas bija gandrīz gatavs.
– Ak, tante Tavi! Kur tu biji? Vai tu arī gāji pastaigāties?
Nerīnas kundze iegāja aiz starpsienas, kas atdala virtuvi no istabas, un smagi apsēdās uz ķebļa.
– Uhh! Jā, putns staigāja! Man ir bijis tik jautri!
Es pasmaidīju un izvilku bļodas – Lensas vecākiem vajadzēja redzēt, no kādiem ēdieniem ēd viņu mazmeita! – ielēja kādu sautējumu miesassargam un Lorijai. Mēs ar Lensu pusdienosim vēlāk. Vīrs devās uz mātes Kārteres krogu: šodien viņi solīja atnest jaunāko galvaspilsētas izdevuma numuru.
– Un Niks saslima! – Lorija nepiespiesti teica ar pilnu muti.
– Vai tu esi slims? – jautāju vēlreiz un uzreiz pieķēru sevi: – Vispirms košļāt!
– Protams, mums bija kautiņš, jo viņš ir muļķis…
– Glorija! Lai es nekad vairs nedzirdētu šo vārdu no