esi traks! Jūs saprotat, ka pat es nevaru jums palīdzēt!
– Man nav vajadzīga palīdzība!– Es viņam atbildu.
– Tev nevajadzēja to darīt!– sacīja Demjans un pārtrauca zvanu.
Tas neko nemainīs. Viņa ir pieņēmusi lēmumu palikt ar mani, bet viņa par mani neko daudz nezina. Es sākšu risināt Demjana problēmas, kad tās radīsies. Es eju atpakaļ pie galda, kur joprojām sēž Rita un skatās uz Maratu. Man viņa jāved mājās. Tur viņa būs drošāk nekā šeit.
– Celies augšā!– Es viņai negribīgi saku.
– Bet…" viņa saka.
– Dari to, ko es teicu!– es viņai kliedzu.
Es noķēru viņas nobijušos skatienu. Mēs klusībā izejam ārā. Rita iekāpj mašīnā. Marats aizver aiz sevis durvis un aizšķērso man ceļu.
– Kas tevi ir pārņēmis?– Marats saka.– Kāpēc tu to izcelies uz meiteni?
– Netraucē!– Es viņam atbildēju nopietni.
– Jūs gandrīz novedāt viņu līdz asarām!
– Marats, neiejaucies! Tas viņai nāks par labu! Par to varēsiet pārliecināties pēc dažām dienām!
Iekāpjam mašīnā. Apbrauksim garām universitātei, kurā mācījās Rita. Viņai jāredz realitāte, nevis jādzīvo pagātnē. Tas pret viņu ir nežēlīgi, bet citādi viņa nespēs to saprast. Viņai būs laiks padomāt par savu dzīvi.
– Kāpēc mēs esam šeit?– viņa jautāja, skatoties pa logu.
– Parāda tev realitāti! Viņiem nekas nav mainījies. Viņi pat nepamana tavu prombūtni. Pat ja jūs izejat ārā un saucat viņus, viņi vienkārši aiziet garām.
– Man vienalga! Ja ar mani nekas slikts nenotiks un es palikšu dzīva, tas nav slikti…" viņa teica.
Viņas vārdos es saskatu interesantu lietu. Viņa bija nolēmusi cīnīties. Izstiepās vieglā smaidā. Esmu pārliecināts, ka viņa nekļūdīsies ar savu izvēli, ja sāks mainīties vēl vairāk.
– Iesim!– Es pavēlu šoferim.
Pēc nokļūšanas pie mājas. Rita izkāpj no mašīnas un ieskrien iekšā. Mēs ieejam mājā. Es pamanu vieglu un maigu smaidu Ritas sejā, kad viņa runā ar Janu, un apstājos.
– Kas ir ar tevi?– jautāja Marats.– Vai tu esi pārlieku sajūsmināts?
– Uz šodienu atrodi man sievieti, kuru es varu regulāri izmantot nelaimes gadījumā!
– Kas notiek ar Ritu?– Marats mani dabūja.
– Šī iemesla dēļ un darīt, kā es saku! Es negrasos izliet savu naidu uz viņu!– Es viņam atbildēju.– Ja esi aizmirsis, atceries Kristīnu!
– Es to dabūju!– Marats atbildēja.– Es piezvanīšu Kostjai, viņš kādu atsūtīs!
Tiksimies šovakar, strādāsim ar dokumentiem manā kabinetā. Kad izdzirdēju, ka pie mājas piebrauc mašīna, es izgāju no biroja.
Rita kopš ierašanās nav izgājusi no savas istabas. Tas ir dīvaini. Es paskatos uz pulksteni, ir 11:00. Es iznāku vestibilā. Apsargi ieved meiteni, kuru Konstantīns bija aizvedis. Garas kājas, mazas krūtis, zaļas acis un tumši mati – viņa atbilda maniem standartiem. Bet acīmredzot viņš nebija brīdināts, ka man bija apnikušas viņa preces un gaidīju no viņa ko jaunu.
– Kā tevi sauc?– jautāja Marats.
– Dominika!– viņa atbildēja.
Es skatos uz attiecīgo personu. Viņa ir slaida, bet kaut kas man viņā nepatīk.
– Vai jūs bijāt brīdināts par manām vēlmēm?– es viņai auksti pajautāju.
– Jā…" meitene izrunāja.
– Tādā gadījumā sekojiet man! Paskatīsimies, vai jūs saprotat.– Es viņai pasmaidīju.
13. nodaļa
Rita
Pēc maniem aprēķiniem esmu šeit jau vairāk nekā nedēļu. Un es esmu pateicīgs Sergejam par to, ka viņš ir šeit. Bet es arī neļaušu, lai viņš mani spiež. Man ir apnicis šeit sēdēt. Es gribu paelpot svaigā gaisā, kamēr ārā vēl ir silts. Es iznāku no istabas un dodos lejā. Apskatos apkārt. Šeit neviena nav, kas ir mazliet dīvaini, ņemot vērā, ka parasti šeit sēž arī viņa cilvēki..... Es pagriežu durvju rokturi un atveru durvis, bet viņi neļauj man izkāpt. Kāds vīrietis bloķē manu izeju uz ielas. Es mēģinu viņu apiet, bet viņš man neļauj.....
– Es gribu iziet pagalmā?– Es viņam saku.– Ļaujiet man iziet!
– Nav atļauts!– atbildēja vīrietis.– Atgriezieties mājā!
– Es negribu sēdēt mājā. Jana ir aizgājusi. Ko tu gribi, lai es daru?– aizvainojiet viņu.– Zvani Sergejam un saki viņam, ka es neesmu cietumnieks!
Vīrietis pacēla telefonu un uzzvanīja man Sergeja numuru. Es joprojām nesaprotu visu šo piesardzību mājā. Šeit, ja paskatās apkārt, nevar iekļūt neviena pele, un es pat nerunāju par odiem.
– Sergejs Viktorovičs, jūsu draudzene lūdz iet pagalmā, ko man darīt?– jautāja vīrietis.
– Pietiek! Man ir apnicis sēdēt četrās sienās.– Man tas nepatīk.– Es vienkārši gribu iziet ārā un pastaigāties....
– Cik trokšņains tu esi… – otrā pusē sarkastiski atskanēja Sergeja balss.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «Литрес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на Литрес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.
