elektronu skaits Visumā kopš Lielā sprādziena nav mainījies. Tas nozīmē, ka arī dažādu vielu skaits šajā brīnišķīgajā pasaulē ir ierobežots.
3. nodaļa. Vai izjauksim Zemi?
No nekā nevar radīt neko, ja vien tas nav muļķīgi. Jūs jau esat sapratuši – lai izveidotu molekulu, ir vajadzīgi atomi, un, lai izveidotu atomus, ir vajadzīgi protoni, neitroni un elektroni. Bet nav noliktavas, kur prototi, elektroni un neitroni būtu sakārtoti kastēs, un kastes – plauktos: nāc un ņem, kas tev vajadzīgs. Un no kurienes, jūs varētu jautāt, jūs to visu paņemsiet? To visu var iegūt no citām vielām, kas jau eksistē. Atomu fiziķi zina, kā paātrināt dažādus atomus līdz neprātīgam ātrumam paātrinātājos, sadursināt tos un sadursmes rezultātā iegūt citus atomus un elementārdaļiņas. Savukārt ķīmiķi, kas nenogurstoši pēta visas iespējamās vielas pasaulē, ar dažādu ķīmisku reakciju palīdzību spēj no vienas vielas iegūt citu.
Bet paliek jautājums – kur iegūt šīs sākotnējās vielas? Mēs neesam iemācījušies, kā ar milzu karotēm no kosmosa izslaukt ūdeņradi, hēliju un kosmiskos putekļus. Bet mums tas arī nav vajadzīgs. Galu galā mums ir sava milzīga ķīmisko reaģentu krātuve, kas ir 4,5 miljardus gadu veca un sver miljardu triljonu tonnu (6*1021 tonnu) – mūsu brīnišķīgā planēta Zeme, kas sastāv no visdažādākajām vielām.
Un izurbsim milzu tuneli līdz Zemes centram, nosūtīsim cauri tam caurspīdīgu liftu un apskatīsim, kas tur glabājas. Protams, tas ir tīri spekulatīvs eksperiments. Lielākais dziļums, līdz kuram cilvēkam ir izdevies ierakt Zemē, ir tikai divpadsmit ar mazliet kilometru – tas ir mūsu superdziļais urbums Kolas pussalā. Tas šķiet daudz. Taču Zemei tas ir kā Ziemassvētku eglītes adata, kas iesprausta ziloņa ādā. Mums ir vajadzīgs 6 371 kilometru garš tunelis, kas ir Zemes rādiuss. Citiem vārdiem sakot, mums būtu jāizurbj 530 urbumi, piemēram, Kolas aka, lai nokļūtu planētas centrā.
Un tomēr nekas mums netraucē doties garīgā ceļojumā. Attēlu, kurai būtu jāatver mūsu acīm aiz caurspīdīgajām lifta sienām, tagad detalizēti apraksta ģeofiziķi, kas pēta Zemes uzbūvi. Un, lai gan neviens no viņiem nav sajutis mūsu planētas saturu dziļāk par divpadsmit kilometriem un noteikti nav redzējis Zemes sirdi – tās kodolu, tomēr mūsu planētas iekšējā uzbūve ir diezgan labi zināma.
Bet kā var aprakstīt to, ko neesat redzējuši, vaicāsiet jūs? Un galu galā mēs ar jums jau zinām atbildi uz šo jautājumu – ar netiešiem novērojumiem.
Zinātnieki klausās, zondē un pēta mūsu planētu – gluži tāpat kā ārsti pēta mūsu ķermeņus. Ar rentgena staru, ultraskaņas un dažādu zondes aparātu palīdzību, kas dažkārt ir jānorij vai jāceļo pa asinsrites ceļiem, ārsti pēta mūsu iekšienes. Un ar skaņu, kas nāk no aukstā fonendoskopa, kuru ārsts pieliek pie mūsu krūškurvja, viņi klausās plaušās un bronhos: vai tur ir kāds iekaisums, iffu, iffu, iffu, iffu. Ģeofiziķi ietekmē Zemi tādā pašā veidā – ar dažādiem elektromagnētiskajiem starojumiem un seismiskajiem viļņiem. Tad viņi klausās atbalsis, pēta reakciju un izdara secinājumus par vielas stāvokli tajā vai citā dziļumā – vai tā ir šķidra vai cieta, kāds ir tās blīvums un temperatūra.
Nu, mēs jau esam pacēlājā. Grīdā iestrādāts spīdošs ekrāns atskaita mūsu niršanas kilometrus. Mūsu ceļojuma pirmais un īsākais posms – aptuveni 40 kilometri Zemes līdzenajos apgabalos – iet cauri slānim, ko sauc par Zemes garozu. Zeme ir pārklāta ar mizu, līdzīgi kā koks.
Ja pagriezīsiet galvu pa kreisi un pa labi, tad, atklāti sakot, jūs tik un tā neko nevarēsiet saskatīt – zem zemes ir melns. Tomēr liftā mums ir jaudīgi prožektori, tie mums nedaudz palīdzēs.
Pēc plānākā augsnes un māla slāņa iegrimstam akmens tunelī ar granīta un bazalta sienām. Tomēr dažkārt lifts izskrien cauri ūdens, naftas un gāzes slāņiem jeb horizontiem, kā zinātnieki tos sauc, tāpēc aina aiz lifta sienām joprojām ir daudzveidīga. Tikmēr kļūst arvien karstāks un karstāks. Desmit kilometru dziļumā temperatūra jau ir zem divsimt grādiem! Un tālāk dziļumā ir vēl karstāks. Labi, ka mēs pārdomāti, pat mentāli, uzvelkam karstuma aizsargtērpus.
Asā sirēnas skaņa novērš mūsu uzmanību no skatīšanās uz zemes saturu. Uz ekrāna zem mūsu kājām parādās uzraksts: «Visi sēžiet savās vietās un piesprādzējieties drošības jostām. Pēc desmit minūtēm mēs šķērsosim Moho robežu!» Šo norādījumu nedrīkst ignorēt. Moho robeža, ko 1909. gadā atklāja horvātu ģeofiziķis un seismologs Andrejs Mohorovičičs, satricinās kā laba zemestrīce. Šī seismisko viļņu augstas aktivitātes zona aptver visu Zemi no piecu (zem okeāna dibena) līdz septiņdesmit kilometru dziļumā. Tā atdala Zemes garozu no lielākās Zemes daļas – mantijas, kas veido 67% no mūsu planētas kopējās masas un aptuveni 83% no kopējā apjoma.
Ceļošana pa mantiju ir gara un neinteresanta – tā joprojām ir tā pati granītam līdzīgā iezis, tikai vēl blīvāks un smagāks. Varētu teikt, ka Zemes garozā ir relatīvi kausējamas vielas, bet mantijā – ugunsizturīgas vielas. Tā domā ģeofiziķi. Taču patiesībā tā var nebūt, jo zinātnieki atrod jaunus datus un rada jaunas teorijas. Tikmēr mūsu lifts nobrauc vairāk nekā 2800 kilometru – tas ir tāpat kā divas reizes aizbraukt no Maskavas uz Sanktpēterburgu un atpakaļ.
2900 kilometru dziļumā mēs sasniedzam robežu starp Zemes mantiju un kodolu. Tālāk lifts atsakās doties pat mentāli, jo tas būtu liktenīgi. Galu galā liftam būtu jāiegrimst izkausētā metālā, kas veido kodola ārējo apvalku, jānoiet 2200 kilometrus šajā sarkanā karstajā putrā un jāiebirst Zemes cietajā kodolā. Pēc zinātnieku domām, tas ir izgatavots no dzelzs un niķeļa sakausējuma, kam pievienoti citi elementi. Tas izskatās pēc smagas nerūsējošā tērauda lodītes, no kāda tiek izgatavoti gultņi, tikai ļoti lielas. Temperatūra šeit ir velnišķīgi augsta – 5000 grādu, gandrīz kā Saules virspusē. Taču kodols ir ciets milzīgā spiediena dēļ. Un ļoti blīvs, tāpēc caur to nav iespējams izurbt tuneli, pat hipotētiski.
Kā ir ar Žila Verna grāmatu «Ceļojums uz Zemes centru»? Patiešām, zinātniskās fantastikas rakstnieki savos romānos ir ceļojuši uz mūsu planētas kodolu. Taču stingrie ģeofiziķi mums nav atstājuši ne mazāko iespēju ieraudzīt to apbrīnojamo un krāsaino pasauli, kas Žila Verna romāna varoņiem pavērās zem zemes.
Tomēr mēs jau esam sapratuši, ka mums nav vajadzības doties tik dziļi. Galu galā mēs meklējam mums nepieciešamās vielas, un to ir pilnīgi pietiekami daudz Zemes garozā, kas ir diezgan plāna – no pieciem kilometriem okeānā līdz septiņdesmit kilometriem kalnos. Un mēs ļoti labi protam rakt un urbt.
No kā ir veidota Zeme?
Viņi apgalvo, ka gandrīz visi Mendeļejeva tabulas elementi ir atrodami Zemē. Ja ne visi, tad deviņdesmit noteikti. Zinātnieki pat ir aprēķinājuši, cik daudz dažādu elementu atomu ir ietilpuši Zemes būvniecībā. Tas ir tik liels skaitlis, ka tam pat nav nosaukuma. Paņem papīra lapu, uzraksti vieninieku un tam pievieno 50 nulles. Iegūsiet skaitli, kas nevar iekļauties vienā piezīmju bloka lapas rindiņā. Ko mums stāsta šis garais, čūskai līdzīgais skaitlis? To, ka uz Zemes ir ne tikai daudz atomu, bet fantastiski daudz atomu.
Kas ir šie atomi? Trešdaļa no tiem ir dzelzs atomi, vēl gandrīz trešdaļa
