ection>1.nodaļa
Skaista lelle.
Mans toreizējais topošais vīrs sāka mūsu iepazīšanos ar aptuveni šādu definīciju, lai gan viņam šķita, ka viņš slavēja: “Cik skaista lelle!”, neliekot frāzē negatīvas nozīmes. Bet katru gadu šie vārdi manās smadzenēs iespiedās arvien dziļāk. Skaista lelle, Vaņa nekad nekļūdās par cilvēkiem.
Mēs satikāmies brīdī, kad man bija nepieciešams atbalsts. Es viņu mīlēju – par gaisu, ko viņš ieelpoja manās plaušās. Es viņu mīlēju, neskatoties uz to, ka viņš bija trīsdesmit gadus vecāks – šķiet, ka es to nekad nepamanīju. Ivans Aleksejevičs Morozovs burtiski noslaucīja mani no kājām ar spēka un spēka sajūtu, tik jaunas skaistas lelles var iemīlēties, neatskatoties. Es arī nevarēju pretoties – ielidoju tajā kā bezdibenī, metoties savā stabilitātē un laimīgajā nākotnē.
Un, iespējams, šādu sabrukumu izprovocēja iepriekšējie divi bezcerības gadi. Mana māte nomira, kad tikko iestājos mūzikas skolā. Bērni, pat astoņpadsmitgadīgi, nekad nav gatavi šādiem notikumiem – un es tiem biju mazāk gatavs nekā citi. Es redzēju savu tēvu bērēs, taču viņš steidzās izteikt līdzjūtību un ātri pazuda pie apvāršņa – tieši tāpat, kā pazuda tajā gandrīz uzreiz pēc manas piedzimšanas. Un es paliku viena. Maskavas dzīvoklis, protams, man deva priekšrocības, kuru nebija daudziem citiem, bet es netiku galā ar dzīves spiedienu. Nācās pamest studijas, baidījos izīrēt dzīvokli – biju dzirdējis pietiekami daudz šausmu stāstu par to, kā citi īrnieki posta mēbeles vai krāpj maksājumus. Pie kā es vērsīšos, ja mani pievils? Vai meklējat savu tēvu, izšķīdis pie apvāršņa? Tātad viņš netiks galā – gļēvulis, kurš reiz pat nevarēja izturēt neplānota bērna svaru, ko mēs varam viņam ņemt? Psihologiem daļēji ir taisnība – visas problēmas ir no bērnības. Nav brīnums, ka zemapziņas līmenī es nevaru izturēt vīriešu vājuma pazīmes.
Tomēr darbu man izdevās atrast – tiku uzņemta nelielā modeļu aģentūrā. Par laimi, daba palīdzēja: es ņēmu pēc savas mātes pēc izskata un blondiem matiem, bet no tēva tikai ieguvu augumu. Kādreiz pusaudža gados jutos neveikli un stūraina, būdama klasē garākā, bet pēc tam savu lomu nospēlēja šis trumpis. Ieguvusi darbu aģentūrā, es neviļus sāku sapņot, ka dzīve kļūs labāka – nopelnīšu naudu un atgriezīšos skolā. Diez vai man ir nepārspējams talants, bet mūziku mācos jau no agras bērnības un diezgan cītīgi. Vai arī es nopelnīšu tik daudz, ka man nevajadzēs diplomus, un es varu mācīties vokālu un solfedžo mājās, pie labākajiem pasniedzējiem no tās pašas mūzikas skolas vai pat konservatorijas. Ar tādām domām aizmigu, pie sevis atkārtojot, ka vajag tikai nedaudz pagaidīt. “Pagaidi nedaudz” ir stulbākais maldīgs priekšstats, ar kuru saskaras ikviens, līdz viņš saprot, ka gaidīšana nav dzīve, bet vienmēr tās slieksnis.
Viņi maksāja santīmus, lai parādītos uz podiuma, bet reizēm meitenes tika cauri: dažas devās uz lielpilsētu šoviem, dažas nokļuva slavenu dizaineru štatā, dažas jau bija devušās uz ārzemēm, lai tur nokļūtu, un dažas – visveiksmīgākās. tie – nokļuvuši reklāmā. Mēs, kas gaidījām, ka laime pagriezīsies mūsu virzienā, knapi savilkām galus kopā, bet sapratām: citādi liktenis mūs neredzētu. Galu galā viņu ir tik daudz, ka es jau esmu redzējis. Ilūzija par sapņa tuvumu ļoti sajauc mērķi.
Vika, piemēram, šajā ilūzijā bija jau septiņus gadus, bet joprojām ticēja – it kā nesaprastu, ka pēc īsa brīža un pat mazi pjedestāli viņai nespīdēs, vienmēr būs svaigas asinis. Naivs muļķis. Mēs visi bijām naivi muļķi. Bet tieši Vika bija pirmā no manām draudzenēm, kas padevās, dodoties eskortā. Es uzzināju par šo veidu, kā ātri nopelnīt naudu nedēļu pēc pievienošanās aģentūrai. Priekšnieks nevienu nepiespieda – gluži otrādi, tas tika pasniegts kā kaut kas līdzīgs bonusam: bagātās klientes bija gatavas dārgi maksāt par skaistu modeli, lai paspilgtinātu savu vakaru. Meitenes gāja uz banketiem, bet es joprojām nebiju tik naiva, lai nesaprastu – ne tikai uz banketiem. Ne jau par banketiem bagāti puiši maksāja mūsu priekšniekam lielas summas. Un es nevarēju nolaisties līdz šādiem ienākumiem.
Un pēc dažiem mēnešiem nāca atklāsme: nevis laime izvēlējās laimīgos, bet gan drosmīgākie, kuri kaut kādā veidā veica savu ceļu. Un viņi noteikti nekavējās “iziet” kā eskorts – it īpaši vietās, kur varēja iegūt noderīgus sakarus. Tāpēc Vika padevās. Un kaut kā uzreiz jutos svaigāks, it kā būtu pietiekami izgulējies. Iespējams, tieši šāds efekts ir, ja tāls sapnis tiek aizstāts ar reāliem plāniem. Viņas acīs parādījās uguns, it kā viņu būtu pārstājusi apgrūtināt viņas vecums un neizbēgamā norakstīšana. Es toreiz klusēju – neteicu, ka pēc nepilniem pieciem gadiem viņa tiks izlaista metāllūžņos un bez eskorta. Diez vai bagātiem večiem, ko samaitā nauda un vara, ir vajadzīgas trīsdesmitgadīgas palaistuves.
Taču kādu dienu Vika mani pierunāja iet viņai līdzi uz šādu banketu.
"Es runāju nopietni, Liz," viņa čukstēja. "Tu vienkārši sēdi un skaļi smejies." Tur ir daudz cilvēku, bet modeles tiek aicinātas radīt atmosfēru – lielisks veids, kā izrādīties draugu priekšā. Tad, protams, pirts un “Tu šeit esi pirmo reizi? Vai parādīsi man māju?”, bet es iemācīšu runāt ar zobiem. Un jūs man signalizējat – es parādīšu klientam māju.
"Un par ko viņi man maksās, ja es tikai pasmejos?" – es neticīgi saraucu pieri.
– Viņi maksās. Protams, ne tik daudz, bet jums vajag katru santīmu, vai ne?
Vajadzēja. es nopūtos. Es zināju, ka tas ir bīstami, un, ja nonākšu nepatikšanās, neviens nepalīdzēs. Lai gan šāda līmeņa sašutumi gandrīz nekad nenotika, kā teica “eskorts”. Un Vika bija gandrīz vienīgā, ar kuru mēs vienmēr sazinājāmies – atbalstījām viens otru, kā varējām. Viņa mani pārliecināja ne velti – viņa gribēja, lai es uz to paskatītos no malas un pierodu pie tā garīgi. Un tad pēc pieciem vai desmit banketiem arī es devos “izrādīt māju”. Bet viņa to plānoja tikai, rūpējoties par mani. Un es piekritu – padevos, pat atpazīstot viņas domas. Biju vienkārši noguris no notiekošajām problēmām, pilnībā nogurusi un atļāvos vismaz paskatīties savām acīm.
Un nekas briesmīgs tur īsti nenotika. Ja vien kāds no viesiem dejas laikā nebija pārāk cieši pieglaudies. Bet viņš bija patīkams un pieklājīgs, un īstajā brīdī bija viegli pazust. Un priekšnieks samaksāja – arī santīmus, bet vismaz kāds pluss pie pārējiem santīmiem. Es devos uz nākamo banketu vieglāk. Tur mani taustīja kāds pārdzēries bankas direktors. Un es atkal izdzīvoju – izkāpu no tā, atkāpos, un smejošā Vika gandrīz nemanāmi ieņēma manu vietu. Šādos pasākumos vienmēr pastāvēja risks, taču biju pārliecināts, ka iepriekš esmu to krietni pārspīlējis. Vai es ar neko neriskēju, kad vēlu vakarā eju mājās pa tumšām ielām? Jā, vēl vairāk! Šeit viesi tur savu seju viens otram priekšā, lai to pilnībā nepazaudētu, bet gan saunā vai privātās telpās dod vaļu.
Un trešajā banketā es satiku Ivanu.
– Cik skaista lelle! – viņš iesāka svilpodams man mugurā. – Vai jūs vēlētos pievienoties vecajam vīram pie galda? Citādi viņi mani nosēdināja ar dažiem politiķiem, it kā daži būtu jauki!
Viņš nebija vecs vīrs – ļoti platiem pleciem, fiziski izturīgs, muskuļots vīrs ap piecdesmito gadu beigām. Dārgais uzvalks nesamazināja viņa vecumu, bet piedeva respektablu. Neglīts, manai gaumei, pārāk apgrūtinoši vaibsti un diezgan nevīžīga frizūra ar īsiem brūniem matiem, bet tāda, kas vienmēr ir centrā. Pat ja viņš stāv kāpnēs. Es to vakarā nepamanīju laiku – apsēdos viņam blakus pie galda un skaļi smējos, kā jau bija paredzēts. Un es nesapratu, kā es sāku runāt par to, ko nav pieņemts apspriest ar klientiem. Bet tas bija viegli – tik viegli, kā vēl nekad pēdējā gada laikā. Saskarsmē Ivans bija rupjš, dažreiz viņam pietrūka lamāšanās, taču tas iznāca kaut kā dabiski – viņš pats to acīmredzami nepamanīja. Vai, gluži pretēji, viņš pamanīja un apzināti šokēja pretenciozos politiķus otrā pusē. Man viņš vienkārši patika – nekas un viss uzreiz. Šis gaiss, kas bija koncentrēts ap viņu. Un viskozā lauvas relaksācija, ko var atļauties tikai
