viņš kļūst ārprātīgs līdz ārprātam. Bet viņš man netuvojās šādā stāvoklī; izņēmums notika tikai vienu reizi.
Pēc dažām ieilgušām problēmām viņš atgriezās ar ciemiņu – jau noguris. Es izgāju viņu sveicināt, un Vaņa, kā parasti, lepojās ar mani kā par savu sasniegumu. Pilnīgi aizmirsu iepazīstināt svešinieku – biju tik piedzēries. Apmēram četrdesmit gadus vecs vīrietis ar piedzērušos skatienu taukaini taustīja mani, un, tiklīdz mans vīrs pamanīja šo ciešo uzmanību, viņš lūdza mani aiziet, par ko es tikai priecājos. Viņiem joprojām nebija pietiekami daudz, lai dziedātu un spēlētu – Vaņa to varēja lūgt, un es nebūtu atradusi iemeslu atteikties.
Viņi smējās un dzēra līdz vēlai naktij. Šķiet, ka kāds noderīgs cilvēks. Bet jau četros no rīta ar blīkšķi atvērās durvis uz manu guļamistabu.
– Vanija?
Es pielecu augšā, nobiedēti pieķērusi segu pie krūtīm. Biedējoši bija tas, ka viņa dīvainais viesis ielauzās istabā pēc vīra. Ivans viņu mīļi apskāva, vedot līdz manai gultai un dzērumā vaicādams:
– Kas man patika? Man ir tik maza sejiņa, ka man tas patīk, vai ne? Nu, mana skaistule, kāpēc tu izskaties tā, it kā nebūtu priecīga mani redzēt? – Un atkal ciemiņam: – Vai patika?
– Skaistule, Ivan Aleksejevič! Tik skaista dāma var paspilgtināt jebkuru dzīvi!
Viņa acis ir kaut kā dīvainas, zilas, caurspīdīgas un lipīgas. Viņi mani nosmērē, izģērbj, taisni līdz kauliem. Es to pamanīju viesistabā, tāpat kā mans vīrs. Bet es nevarēju iedomāties, ka Ivans vēlēsies pārliecināties, ka tā nav viņa iztēle. Un vīrs sāka teikt pilnīgi neiedomājamu:
– Ko tad tu gaidi? Ņem to! Liza ir ļoti paklausīga, un viņa neatteiks manam draugam. Bet ne uz ilgu laiku, tāpēc esi draugs! – un dzērumā iesmējās. – Rotā savu nakti, tava seja nav pelnījusi neko vairāk.
Mana elpa veidoja kamolu kaklā. Likās, ka es to visu sapņoju – redzu to slimā fantāzijā no dīkstāves. Jau no dienas, kad iepazināmies, es jutos aizsargāts – es varētu daudz pateikt par savām šaubām, taču biju par to pārliecināta. Un man neienāca prātā, ka neviens mani nepasargās no paša Vaņas… Vēl sliktāk bija apziņa, ka viņi neļaus man aizbēgt, un, ja es viņus saniknošu, viņi mani nogalinās. Vispirms tevi izvaros, atdos šim taukainajam piedzērušajam “noderīgajam cilvēkam” un tad nogalinās.
Un ciemiņš tuvojās man ar zemisku smaidu. Es nevaldāmi metos no gultas uz pretējo sienu un gandrīz bez vārdiem kliedzu un gaudoju:
– Vaņa… Kas tu esi…
Neviens mani nedzirdēja. Vīrietis atpogāja kreklu, nenolaižot acis no manis, jo viņam bija dota atļauja. Taču pēc vēl viena soļa smaga roka uzkrita viņam uz pleca, apturot viņu. Un vīra balss skanēja vēsa un pilnīgi prātīga:
– Tā tas ir, vai ne? Kura sieva tu dur savu peni, tu pašnāvība?
Viņš neticīgi apgriezās un uzreiz saņēma dūri pa seju. Vaņa satvēra krītošo ķermeni aiz krūtīm un neļāva tam sabrukt, sniedzot vēl vienu sitienu. Un atkal un atkal – spēcīgi, pārliecinoši. Vīrietis smēķēja un kliedza, un es aizsedzu galvu ar rokām un arī kliedzu. Vīrs vienkārši satrakojās:
"Neuzdrošinieties tā skatīties uz manējo!" Vai tu dzirdēji, kārni?!
Viņš viņu sita tik brutāli, ka man palika slikti. Es šķielēju, lai neredzētu, bet likās, ka dzirdēju kaulu kraukšķēšanu, un laika gaitā upuris pat pārstāja sēkt. Un pēkšņi viss kļuva kluss, bet es joprojām nenoņēmu pirkstus no ausīm un neatvēru acis, ar grūtībām pārvarot vēlmi vemt.
Klusums bija nomācošs – grūti pateikt, cik daudz laika pagājis, bet klusa balss mani izvilka no necaurredzamības:
– Elizaveta Andrejevna, vai tu šodien nakšņosi viesu guļamistabā?
Es skatījos uz Košu, savilkdama lūpas sāpīgās spazmās. Viņš atkārtoja jautājumu un tad satvēra mani aiz elkoņa un pacēla augšā. Es atkal aizvēru acis, lai neredzētu, un tāpēc ar stīvām kājām paklupu pa paklāju. Bet viņi mani turēja ar dzelžainu tvērienu un pārliecinoši vilka uz izeju.
"Koša, tu… izmetiet viņu vēlāk," atkal atskanēja vīra piedzērusies balss.
Mans gids ejot atbildēja:
– Ivan Aleksejevič, kas pie velna? Ir daudz netīrumu.
Viņš gandrīz nedzirdami atbildēja, atspiedies uz durvju rāmja:
– Ruslan, tev vismaz nav garlaicīgi, tu esi tīrs. Šis muļķis izjaukja manu ķīniešu satiksmi un domāja, ka es to neatpazīšu. Un tad viņš nolēma izdrāt manu sievu… Jā, viņš ir dzīvs. Patīk. Bet met viņu tik tālu, ka es viņu vairs nekad neredzēšu. Liza, Lizonka… piedod! Es negribēju tevi traucēt, mana meitene…
"Ej gulēt, Ivan Aleksejevič," Koša atbildēja mums abiem.
Es nevarēju runāt vai saprast. Un es nevarēju atzīmēt, ka pirmo reizi Košu manā priekšā sauca nevis Košu vai pat Koščeju. Šķiet, ka mans vīrs ir galīgi no prāta.
Mani iegrūda viesu guļamistabā, pēc kā Koša mēģināja iziet, bet es satvēru viņa kreklu, skatoties viņam acīs no apakšas.
– Man ir bail… bail! – viņa lūdzās, it kā cerot saņemt no viņa kaut kādu atbalstu.
– Nomierinies, Elizaveta Andrejevna.
Viņš mēģināja mani atraut no sevis, bet es saspiedu pirkstus vēl ciešāk, kliedzot skaļāk:
– Baisi! Vai tu šo saproti?
Koša pieliecās un sausi atkārtoja:
– Nomierinies. Un tev nekas nedraudēja. Sliktākais, kas ar tevi var notikt, ir tad, ja Ivans Aleksejevičs no tevis šķirsies. Tad tu kļūsi histērisks.
Un tajā brīdī es ļoti šaubījos, ka tas ir sliktākais. Viņš palika dažus centimetrus no manas sejas, pacietīgi gaidot, kad es satveršos un atlaidīšu pirkstus – iespējams, viņš negribēja vai nebija pilnvarots lietot pret mani spēku. Uzticīgs saimnieka suns, izpilda pavēles un nemierina histēriju. Viņš ir jauns, tikai piecus gadus vecāks par mani, ne pats izskatīgākais, nedaudz neregulārs, nesmaidīgs, īsi tumši mati, garš kakls ar asu Ādama ābolu. Par skaistām var saukt tikai brūnas acis, ja tās nebūtu tik vienaldzīgas. Es ļaušu jums pārtraukt to, ka Koša nekad nesmaida – mana bezsirdīgā vīra bezsirdīgā ēna. Viņam pat nav vārda, tāpat kā daudziem Morozova bandītiem, un Ruslans nebija no zila gaisa pārdēvēts par Koščeju.
Man ar grūtībām izdevās pārvarēt krampjus un atvilkt pirkstus. Stāvēt viņam blakus bija ne mazāk nepatīkami kā tagad atgriezties savā guļamistabā.
Nākamajā rītā Vaņa lūdza piedošanu, mēģināja kaut ko paskaidrot un pārliecināja mani par to pašu, ko Koša teica vakar: viņš ir vainīgs pie manis tikai tāpēc, ka mani biedēju. Bet neviena gnīda man nebūtu pieskārusies, citādi viņu nevarētu saukt par Ivanu Morozovu.
