Baltais eņģelis. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Baltais eņģelis - Edgars Auziņš страница 2

Автор:
Жанр:
Серия:
Издательство:
Baltais eņģelis - Edgars Auziņš

Скачать книгу

tos atliku uz grūtiem laikiem.

      – Kam tu krāj naudu?

      – Tu, Vadim, esi pieradis slēpties man aiz muguras. Tu ne par ko nedomā. Es aizmirsu, kā mēs klaiņojām, kad tavs tētis mūs pameta. Aizmirsa!

      «Viņš mūs nepameta.» Jūs tikko izšķīrāties. Un, starp citu, sava rakstura dēļ.

      «Mana rakstura dēļ,» mana māte vaimanāja. Jā, kā tu grozi mēli, es tevi audzināju viens, naktīs negulēju, viss bija priekš tevis – mans mīļais dēls. Tevis dēļ es neapprecējos. Es negribēju, lai kāds cits onkulis tev sit ar galvu. Tu sabojāji visu manu dzīvi.

      – Jā, mans tēvs sūtīja alimentus, lai gan viņš tika izmests no policijas, jo jūs par viņu sūdzējāties varas iestādēm. Man viņa pietrūka, bet tu neļāvi man viņu redzēt.

      – Jā, tu viņam nevajadzēji.

      – Muļķības! Viņš joprojām dzīvo viens. Tas biji tu, kurš izpostīji visu mūsu dzīvi.

      – Es?! Nepateicīgs! – mamma raudāja.

      Vectēvs ievaidējās aiz sienas. Vadims devās pie viņa. Vadims mīlēja savu vectēvu. Viņš atcerējās, kā vectēvs par viņu rūpējās, kad Vadims ieradās ciemos atvaļinājumā. Nopirku rotaļlietas, labumus, devos ar viņu makšķerēt, iedevu naudu meitai mazdēla uzturēšanai. Tāda arī ir vīriešu izglītība. Mamma visus vīriešus uzskatīja par viņas necienīgiem. Jā, un vīrieši no viņas izvairījās. Nebija neviena vīrieša, kurš būtu gatavs iekarot viņas sirdi. Vadims iedeva vectēvam injekciju, masāžu, rūpīgi pieregulēja spilvenus. Izņēmu no ledusskapja vakardienas zupu, ko viņš bija sagatavojis, uzsildīju un devos pabarot vectēvu. Iezvanījās telefons, un kāda vecāka kliente ieradās uz masāžu, sūdzoties par muguras sāpēm. Šķīvja apakšā bija palikusi zupa, vectēvs atteicās to pabeigt, Vadims ātri pabeidza, ielika šķīvi izlietnē un skrēja pretī klientam.

      Vadims iznāca satikt sirmgalvi, laipni smaidīdams. Viņš veda viņu pa asfaltēto taku garām skaistajiem rudens ozoliem. Ieejot gaitenī, Vadims laipni piedāvāja novilkt virsdrēbes. Pavadot dāmu cauri zālei, viņš pasmaidīja un teica mātei: «Mums ir ciemiņš!» «Es priecājos jūs redzēt,» sacīja mana māte un aizvainota atkāpās blakus istabā. Vadims un klients iegāja tīrā telpā, kas bija aprīkota kā masāžas telpa. Kundze bija apmierināta ar masāžu, uzslavēja Vadima rokas, atstāja iepriekš norunāto summu un devās prom. Bet pie vārtiem bija cits klients, Vadims viņam laipni uzsmaidīja, viņš veda pa asfaltētu taku, garām mammas mīļākajiem ozoliem. Un tad bija vēl viens klients. Un tad bija vēl viens klients. Vakarā nopelnīto naudu Vadims ielika mammas kastē. Viņš zināja, ka viņa neguļ, un precīzi zināja, cik klientu ir saņēmis, tas nozīmē, cik daudz naudas ir nopelnījis. Nedaudz padomājis, viņš paņēma nelielu daļu naudas ceļam un pusdienām. Izslēdzis gaismu, viņš paslīdēja zem segas un aizvēra acis. Mamma pienāca klāt, iztaisnoja segu un teica, ka vienmēr mīlējusi savu mazo puiku. Vadims aizmiga. Rīt es atgriezīšos darbā, un manam vectēvam vēl ir jāveic visas procedūras.

      4.NODAĻA

      Mamma ļoti mīlēja Vadimu, ilgu laiku nevarēja no viņa šķirties. Pat naktī viņai vajadzēja dzirdēt dēla elpošanu. Galu galā, bērnībā viņš bija ļoti slims zēns.

      – Vadim, vectētiņš par kaut ko vaid!

      Vectēvs bija izslāpis, mazdēls viņam iedeva padzerties.

      – Vadim, pie vectēva ir pārāk kluss.

      Vadims atkal devās pāri pagalmam uz otru mājas pusi, lai iztaisnotu Dmitrijam Ivanovičam spilvenus. Ir rīts.

      Diena nomainīja nakti, un nakti nomainīja diena. Tātad viņi savijās Vadima neinteresantajā dzīvē. Viņš jau ilgu laiku ir noguris. Bet… Pavasaris jau nikni plosījās ar visu savu kaislību. Ziedi uzziedēja ne tikai dabā, bet arī cilvēku sirdīs. Šis patiesi ir mīlestības laiks. Bet Vadimam bija vienalga. Viņš nebija varonīgs mīļākais. Viņš uz sievietēm neatstāja nekādu iespaidu. Kāpēc sievietes, pat meitenes skolā, nevēlējās ar viņu draudzēties, it kā sajustu pret viņu kaut ko pretīgu. Vadims, kad viņš skūstējās un paskatījās spogulī, bija pārsteigts. Normāls izskats, nu, varbūt šaura seja. Šīs brilles ar melniem rāmjiem un biezām lēcām liek Vadimam izskatīties kā «nerdam». Viņš ir ģērbies pieticīgi un viņam nav automašīnas. Bet viņš ir slaids, slaids un muskuļots. Ir vīrieši, kas neizskatās labāki par viņu, bet meitenes viņus mīl.

      – Kas ar mani notiek? – Vadims jautāja sev ne reizi vien.

      Sanatorija, kurā Vadims strādāja par masāžas terapeitu, atradās gleznainā vietā neliela kalna nogāzē. To no visām pusēm ieskauj lapu koku meži. Gaiss bija piepildīts ar svaigumu un vēsumu, intensīvs karstums šeit neienāca vasarā, un ziema mīloši īsi un nežēlīgi apmeklēja šo vietu. Tieši zem administratīvajām un medicīnas ēkām atradās gleznains ezers. Apkārt ezeram, šur tur zem koku paēnā zem augstiem kārkliem bija paslēpušies omulīgi soliņi. Atpūtnieki viņus mīlēja. Šeit varat mierīgi sarunāties, lasīt savu iecienītāko grāmatu, rakņāties pa viedtālruni vai spēlēt šahu. Eh, labi!

      Vadims noguris un nesteidzīgi gāja pa asfaltēto taku pa ēnainu aleju, garām ezeram, nepamanot šo skaistumu, viņš jau sen bija pieradis. Ejot garām apsargiem, viņš atvadījās, pamāja ar roku, izgāja no sanatorijas vārtiem un devās uz dzelzceļa staciju. Kad piebrauca vilciens, viņš iegāja iekšā un, sēžot pie loga, darīja savu ierasto lietu – mēģināja izspiegot kāda cita dzīvību, skatoties uz svešām mājām. Galu galā viņš pats nebija interesants pasaulei, un tāpēc pasaule viņam nebija interesanta. Viņam šķita, ka brīžiem viņš kļūst neredzams. Stacijās cilvēki izkāpa no vilciena, citi iekāpa. Cilvēku nebija daudz. Taču Vadims nekad nenovērsās no loga, lai paskatītos uz cilvēkiem. Par ko? Un atkal cita stacija… Un atkal cilvēki…

      Kāds nogāzās uz sēdekļa Vadima priekšā. Viņš pat nepagrieza galvu.Neinteresē.

      – Sveiki!

      – Vai tu runā ar mani? – Vadims nesaprata un pat paskatījās apkārt.

      – Jā.

      Vadima priekšā sēdēja meitene.

      – Mani sauc Ņina, kāds ir tavs?

      «Vadim,» viņš atbildēja ar izbrīnu.

      – Un es šeit strādāju, ziniet, centrālajā laukumā ir liels pārtikas veikals. Tātad es tur esmu pārdevējs. Viņi maksā – pietiekami. Cilvēku ir pārāk daudz. Kolektīvs ir kārtībā, meitenes ir sabiedriskas. Īsāk sakot, ir ar ko parunāt.

      – No kurienes tu nāc?

      «Arī no darba,» Vadims klusi atbildēja, joprojām neticēdams, ka var tik viegli sarunāties.

      – Kur tu strādā? – Nina turpināja jautāt.

      – Sanatorijā, par masāžas terapeitu.

      – Klase! – Ņina iepleta apbrīnas pilnās acis – tas nozīmē, ka tu ārstē cilvēkus. Lieliski!

      Ņina

Скачать книгу