Nekromantijas kļūdas robeža. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Nekromantijas kļūdas robeža - Edgars Auziņš страница 1

Автор:
Жанр:
Серия:
Издательство:
Nekromantijas kļūdas robeža - Edgars Auziņš

Скачать книгу

as necelties. Neraugoties uz problēmām, kavējumiem un stīvām pusēm, neizkāpiet! Tā bija tikai viena no šīm dienām, bet līdz tam laikam es nebiju sasniedzis gudrāko filozofisko domu tiktāl, lai sekotu saviem instinktiem.

      Tas sākās, kad es noģību dušā. Viņa vienkārši nomira un tad pamodās uz slidenas grīdas, dāsni aplieta ar siltu ūdeni. Un ģībonis man ir pilnīgi neparasts. Jā, es nekad agrāk nebiju tajās atradusies, taču ātri sapratu: tas nav nekas vairāk kā īsts ģībonis. Kad atver acis un nesaproti, kas notiek. Tagad, ja manos ieradumos ietilpa gulētiešana jebkurā siltā un mitrā vietā, tad varētu minēt citu skaidrojumu. Bet tas bija samaņas zudums, kas ilga, iespējams, tikai dažas sekundes. Man pat bija sapnis: manu acu priekšā pazibēja drūms attēls, kuru es nevarēju atcerēties sīkāk. Kas tad es esmu? Piecēlusies kājās un nejūtot nekādas reiboņa pazīmes, viņa neatgriezās drošībā savā gultā, bet gan steidzās uz institūtu. Jā, es esmu tālu no filozofiskās gudrības.

      Es joprojām kavēju pirmo pāri. Un visa diena izvērtās zināmā mērā haotiska. Ja es to pavadītu gultā, tā nebūtu liela problēma. Lai gan maz ticams, ka mana gulta varētu garantēt brīvību no turpmākām nepatikšanām.

      Tramvajā mājupceļā es atkal noģību. Lai gan šoreiz viņa varētu būt snaudusi. Bet bilde, ko biju redzējusi no rīta, tagad skaidri palika atmiņā. Bija pat iespējams saskatīt detaļas: kaut kāda tumša, ļoti drūma un smacīga telpa, ko apgaismoja vai nu slikta lampa, vai pat kaut kāda lāpa. Un balsis:

      "…varbūt viņa ir ragana?»

      – Kāpēc tu tā domā? Viņa nav rudmate! – nepatīkama ķiķināšana.

      Man izdevās iemūžināt viņa seju tikai uz minūti – jauns puisis, vēl tikai pusaudzis. Es domāju, ka es pat redzēju pusaudžu pinnes uz zoda un melnu apkakli… Un tad es pamodos. Vai arī pamodās. Es nodrebēju no nepatīkamajām sajūtām. Atgriezusies mājās, es tomēr padevos likteņa gribai – devos gulēt. Šīs pusotras ģībonis var rasties saaukstēšanās vai pārmērīga darba dēļ. Lai gan man nebija ne jausmas, kas ir pārmērīgs darbs, tīri teorētiski kaut kad ar mani tam vajadzēja notikt. Tas nekas, ka pēc stundām negāju uz bibliotēku, neiedevu fakultātes vadītājam gaidāmās parādes dalībnieku sarakstu un nokavēju deju mēģinājumu. Starp citu, esmu pārguris! Lai gan neviens neticēs šādam attaisnojumam… tas manā dzīvesveidā nekādi neiederas. Tomēr pat es jau sapratu, ka visas lietas var pagaidīt līdz rītdienai.

      Viņa apgriezās uz otru sānu un atkal cieši ietinās, taču kustība izraisīja jaunu domu, kas lika viņai stenēt. Pirmajam vēl jānāk! Viņš jau trīs dienas zvana un prasa, kad es viņam iedošu televizoru. Mēs ar viņu nodzīvojām divas nedēļas, bet mantas dalīšana bija kā pēc zelta kāzām. Vakar es viņam teicu, ka viņa skaistās mazās kājas nenokritīs, ja to īpašnieks pats piekritīs atbraukt un ar savām skaistajām mazajām rociņām atņemt strīdīgo televizoru. Starp citu, man nevajag televizoru, ko mēs iegādājāmies kopā! Starp citu, man pat nav laika to skatīties! Bet man nebija nekādas vēlēšanās vilkt viņu uz otru pilsētas galu, lai pierādītu šo domu. Kostja kaut ko nomurmināja sev raksturīgā manierē, bet pēc tam piekrita atnākt šodien pēc stundas.

      Viņa atvēra vienu aci un pavēra to pulkstenī. Pēc zemiskuma likuma, tiklīdz es aizmigšu, uzradīsies liels pašmāju televīzijas cienītājs Konstantīns un pamodinās mani.

      Bet viņi man nedeva izvēli: likās, ka mani iesūc vai nu miegs, vai cits ģībonis. Es ar apziņu turējos pie realitātes malām, bet neko nevarēju izdarīt – zināju, ka tiklīdz aizvēršu acis, kritiens kļūs neizbēgams. Un viņi aizvērās, neskatoties uz milzīgo gribasspēku, kas man bija pārpilnībā. Kā jau iepriekš domāju.

      Un viņi atvērās gandrīz pazīstamā istabā. Izsmeļoša liecība par sapņa atkārtošanos bija pūtītes zods un tad pusaudža acis, kas skatījās uz mani.

      «Izdevās…» viņš nedroši nomurmināja un kādam žēlīgi jautāja: «Vai izdevās?»

      Dažāds zods un dažādas acis. Viņi, sastapuši manu skatienu, paplašinājās.

      – Tas izdevās, Izink! Notika!

      Lai kā es centos, es nevarēju dalīties viņu sajūsmā. Parādījās cita seja – trešais pusaudzis sāka gaudot kaut kādu priecīgu himnu. Otrais, visdrošākais, pāris reizes pamirkšķināja acis – acīmredzot, lai nostiprinātu vizuālo rezultātu – un tad svinīgi teica:

      – Apsveicu, Taiška! Šorīt jūs nomira, bet, pateicoties mūsu iejaukšanās, jūs atgriezāties dzīvē!

      – Kas?! – ES nesapratu. Nu kurš manā vietā saprastu?

      – Apsveicu, Taiška! – puisis stulbi atkārtoja. «Jums ir dota iespēja, par ko kurnēt katrs mirstīgais!»

      – Kas?

      Atkal redzams pūtītes zods:

      – Manuprāt, viņa mūs neatpazīst, Ridi… Vai viņa, atgriežoties, nezaudēja atmiņu vai saprātu?

      Ridijs sarauca pieri, noliecās zemāk, nepatīkami elpodams un pacirta pirkstus man deguna priekšā:

      – Čau! Vai jūs mūs atpazīstat? Kā mani sauc?

      «Riddi,» es atbildēju, it kā pēkšņi būtu nonācis grāmatvedības eksāmenā, kur jebkurš pavediens varētu jūs ierindot starp kārtotājiem. Bet pirms eksaminētājs un viņa palīgi sāka priecīgi sist plaukstas, viņa piebilda: «Tagad, Ridi, ved mani atpakaļ uz turieni, no kurienes mani paņēmāt!»

      Viņi trīs skatījās uz mani.

      – Kur man tas jāatgriež? Ārpus nāves? – Pūšais Izinks vienkārši nevarēja saprast.

      Mans ģībjošais murgs nepārprotami uzņēma komisku apgriezienu. Tomēr es varu tikt galā ar iniciatīvu:

      – Tur tu to dabūji, atdod tur. Drīz Kostja nāks paņemt televizoru.

      – Kas?! – Šķiet, ka šis jautājums šeit jau ir uzdots.

      «Puiši,» es turpināju pēc iespējas mierīgāk. «Tu esi patiešām foršs, bet tajā pašā laikā mazliet biedējošs.» Ļaujiet man atgriezties, atdot televizoru Kostjai, un tad mēs atkal varam runāt.

      Tā vietā, lai nopietni apsvērtu manu priekšlikumu, viņi neizpratnē saskatījās.

      – Tayishka nav sevī…

      – Traks! Bet es nebiju bez vārda!

      – Un tas nozīmē, ka ar laiku viņš var nākt pie prāta…

      «Skolotājs teica, ka tie, kurus bieži atgriež, sākumā nevar saprast, kas notiek!» Iedomājieties: šeit jūs guļat uz zemes ar lauztu kaklu, bet tagad jūs dzīvojat pilnvērtīgi. Tas, protams, ir tik priecīgi… bet ne uzreiz.

      «Pagaidām tas nav jārāda skolotājam, pretējā gadījumā viņš uzsitīs pie vainaga un neskaitīs diplomu.» Ļaujiet viņai sākt…

      Es nevarēju izturēt šo pilnīgo sadursmi:

      – Ak! Panki! Varbūt kopīgi izlemsim, kurš no mums ir mūsos pašos?

      Pacēlusi galvu un mēģinot piecelties sēdus, es apstājos. Nav brīnums, ka man sāka trīcēt – es atklāju, ka esmu pilnīgi kaila! Viņa pārsteigta kliedza un spontāni aizsedza sevi. Komēdiskais pavērsiens ieguva erotiskas un perversas kontūras.

      Visa trijotne atgriezās pie manis, bet viņiem mans kailums bija pilnīgi vienalga. Viņi pat pacēla savas līkās plaukstas uz augšu un, šķiet, mēģināja mani nomierināt:

      – Klusi, Taiška, klusi! Tagad jums ir grūti visu

Скачать книгу