tas turpinājās, līdz Sarkanā armija tuvojās Krakovai un no austrumiem sāka atskanēt apšaude. Lielākā daļa restorāna pastāvīgo apmeklētāju, tostarp pats Kaufmans, acumirklī pazuda. Jans, protams, nezina, vai viņi pazuda no Krakovas, taču neviens no viņiem restorānā vairs neparādījās.
Bet tā pati skaistā sieviete paliek! Un viņa tomēr ieradās restorānā, bet ar citu kompanjonu – kādu civilā tērptu poli. Un tomēr viņi ieslēdzās atsevišķā istabā un ilgi par kaut ko runāja. Tiesa, viņus apkalpoja cits viesmīlis. Bijušais viesmīlis pazuda vienlaikus ar Kaufmanu un citiem pastāvīgajiem restorāna apmeklētājiem. Jā, jā, kunga virsnieki pareizi saprata: restorāns joprojām ir atvērts, tas nav slēgts, un tāpēc kunga virsnieki tur var ierasties jebkurā laikā, un viņi tur būs ļoti gaidīti. Tiesa, sieviešu restorānā vairs nav, kā tas bija vāciešu laikā, bet kungu virsnieki var ierasties restorānā ar savām sievietēm.
– Tātad jūs sakāt, ka šis Kaufmanis aizbēga, bet tā sieviete palika? – Mašarins noskaidroja.
«Jā, jā,» apstiprināja Jans Kitsaks. – Viņa palika. Un tas man šķiet dīvaini. es nesaprotu…
– Kas te nesaprotams? – Semjons Martiņoks pasmīnēja. – Kad tu skraida apkārt, nav laika saimniecēm. Kurš šādos gadījumos velk līdzi skaistules? Kaut es varētu šeit izdzīvot… Tā ir ierasta lieta!
– Ak nē! – Jans Kitsaks karsti iebilda. – Viņa nebija kokāne… saimniece. Viņa bija kāds cits!
– Kāpēc tu tā domā? – Mašarins samiedza acis.
«Viņa neizskatās pēc Kohankas,» šaubīgi sacīja Jans Kitsaks. – Kohanki – viņi visi izskatās vienādi. Lai gan viņi nelīdzinās viens otram, viņiem joprojām ir viena un tā pati seja. Es domāju, ka lorda virsnieki saprot, ko es gribu teikt. Es tajā restorānā redzēju daudz sieviešu… Bet šai sievietei ir pavisam cita seja. Pavisam citādāks…
– Kas ir otrs? – Martiņoks jautāja.
«Nu, vēl kaut kas…» polis bezpalīdzīgi kustināja pirkstus. – Viņi izskatās pēc suņiem. Jā, suņiem. Es runāju par vācu kohankām, citas neesmu redzējis. Kas rakstīts uz suņa sejas? Padevīgs savam saimniekam. Padevība… Tā tas ir ar vācietēm. Bet šai sievietei ir pavisam cita seja. Uz viņu ir auksts… auksts. Un tomēr – dusmas.
«Jūs teicāt, ka viņa ir skaista,» apmulsis sacīja Semjons Martiņoks.
«Aukstums arī ir skaisti,» iebilda polis. – Tikai šis ir pavisam cita veida… skaistums.
– Nu, kas, tavuprāt, viņa ir? – jautāja Mašarins.
«Es nezinu,» Jans Kitsaks paraustīja plecus. – Kurš man par to pastāstīs? Bet es domāju, ka… Ja viņa nav pamesta kohana un ja viņa kaut ko runāja ar pašu Kaufmani, un ja viņus apkalpotu tas pats viesmīlis, kurš arī pazuda no restorāna, tiklīdz pilsētā ienāca jūsu armija, un, ja Kaufmane aizbēga, bet viņa palika, un tagad viņa iet uz restorānu ar kādu poli, un tas katru reizi ir viens un tas pats polis, tad…
«Tas viss ir ļoti interesanti,» Mašarins pabeidza polieti.
«Jā, jā,» piekrita Jans Kitsaks. «Tas ir ļoti cekavi… Tāpēc es atnācu pie jums, lai pateiktu… Man nepatīk vācieši,» viņš pēc pauzes piebilda. – Man viņi nekad nav patikuši. Un es vēlos jums palīdzēt. Ja jūs, protams, man ticat.
– Cik bieži šī sieviete nāk uz restorānu kopā ar to poli? – jautāja Mašarins.
«Tas pats kā ar Kaufmanu,» atbildēja Jans Kičaks. – Divas reizes nedēļā. Vienmēr tikai divas reizes nedēļā. Trešdienās un svētdienās. Tieši septiņos vakarā. Vienmēr no minūtes līdz minūtei. Un citās dienās – nekad.
«Tā tas ir,» domīgi sacīja Mašarins. – Bet tas tiešām ir interesanti. Vienmēr minūti pa minūtei… Un tajās pašās dienās kā iepriekš…
«Tieši tā,» piekrita Jans Kitsaks.
– Vai viņus vienmēr apkalpo viens un tas pats viesmīlis? – Černihs jautāja. – Vai arī tas katru reizi atšķiras?
«Tā pati,» Jans atbildēja. «Viņš pavisam nesen dabūja darbu restorānā, kad vācieši atstāja pilsētu.
– Kam pieder restorāns? – jautāja Semjons Martiņoks. – Nu, kurš tajā ir svarīgākais īpašnieks?
«Pans Mirončaks,» atbildēja Jans.
– Un kas viņš ir, šis Mirončaka kungs? – Martiņoks jautāja.
«Burva,» Ians saviebās. – Tāpat kā visi īpašnieki. Viņš mums nodīrā trīs reizes, bet maksā tikai pāris zlotus.
– Vai viņš vāciešu laikā bija arī restorāna īpašnieks? – Martiņoks jautāja.
«Jā,» atbildēja polis.
– Kas šodien par dienu? – Mašarins saviebās, cenšoties atcerēties.
«Šķiet, ka tā ir otrdiena,» Martiņoks pasmīnēja.
«Jā, otrkārt,» apstiprināja Jans Kitsaks.
«Tātad, rīt šai sievietei kopā ar savu draudzīgo poli jāierodas uz restorānu,» Mašarins berzēja pieri. – Tieši deviņpadsmitos nulle-nulle.
«Droši vien,» Ians paraustīja plecus. – Viņa vienmēr nāk trešdien un svētdien. Kāpēc viņa nenāk rīt?
«Uh-huh…» sacīja Mašarins un neko vairāk neteica.
Viņš diezgan ilgu laiku klusēja. Arī Martiņoks, Černihs un Jans Kitsaks klusēja. Viņi saprata, ka Mašarins domā. Arī Černihs un Martiņoks domāja, un Jans, šķiet, arī domāja par kaut ko savu.
– Vai tu rīt strādā? – Mazharins beidzot jautāja, pagriezies pret poli.
«Jā,» viņš atbildēja.
– Un tu viņus redzēsi rīt – to sievieti un to poli, kas būs ar viņu? – jautāja Mašarins.
«Ja tas būs nepieciešams, es to redzēšu,» sacīja Jans. – Kad viņi ienāk restorānā. Vai arī tad, kad viņi atstāj restorānu.
«Jā, mums vajadzētu,» sacīja Mašarins. – Un ne tikai redzēt, bet arī sekot viņai. Uzziniet, kur viņa dosies no restorāna. Vai jūs varētu to izdarīt?
– Es? – polis brīnījās.
«Jā, jūs,» sacīja Mašarins. – Sekojiet līdzi. Bet tikai, jūs saprotat, slepeni. Tas ir, lai ne viņa, ne viņas draugs nepievērš jums uzmanību. Vai jūs varat tikt galā?
– Es? – polis atkārtoja jautājumu, vēl vairāk pārsteigts.
– Nu, vai tu vēlies mums palīdzēt? – Mazharins jautāja un tukši paskatījās uz Īanu.
– O
