Lidmašīna līdz mēnesim un gandrīz normāla dzīve. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Lidmašīna līdz mēnesim un gandrīz normāla dzīve - Edgars Auziņš страница 2

Автор:
Жанр:
Серия:
Издательство:
Lidmašīna līdz mēnesim un gandrīz normāla dzīve - Edgars Auziņš

Скачать книгу

juta, ka viņa ķermeni apskauj arī vīnogulāju jostas. Tikmēr lidmašīna uzņēma ātrumu.

      Noslēpumainais akmens Ernija plaukstā vairs nešķita ledains, bet turpināja mirdzēt, tagad to ieskauj gaiši zils mirdzums.

      Toms klusēdams sēdēja krēslā un berzēja acis. Likās, ka viņš vēl nebija līdz galam nācis pie prāta.

      «Tā, ohm…» Ērnijs kautrīgi iesāka, «mēs ātri kaut kur ejam…» Ernijam izdevās pamanīt, kā lidmašīnas deguns ienira kaut kādā virpuļojošā vielā, kas pēkšņi parādījās tieši viņa ceļā.

      Ērnijam par pārsteigumu Toms cieši satvēra pusapaļo stūri un pagrieza to pa labi, noliecoties pār roku balstu. Lidmašīna uzreiz paklausīgi nogūlās uz labā sāna, strauji plosīdamies cauri kaut kādai spīdīgai zarnai.

      «Vai mēs veicam lēcienu pa hipertelpu?» – Ērnijs, patiesībā atdzisis no bailēm, mēģināja jokot.

      Toms tagad ar vienu roku nejauši grieza stūri, ar otru roku viņš atspiedās uz roku balsta, līdz pusei guļot krēslā.

      – Vai tu tā tiešām domā? – Turpinot tikpat graciozi vadīt lidmašīnu, Toms mierīgā tonī jautāja.

      «Es domāju, ka es vispār nesaprotu, kas notiek un kurā mēs esam iekļuvuši,» Ērnijs godīgi atzina. – Starp citu, kur jūs mācījāties… lidmašīnu navigāciju, drīkst jautāt?

      – Ak… tas ir… jā, es spēlēju ar pulti.

      – Tā tas ir. ES redzu. Nu kā ar… hipertelpu galu galā?

      – Man ir viens minējums.

      Noslēpumaina bieza viela plūda ap kajītes logiem, mirdzot visās varavīksnes krāsās, it kā tajā būtu dāsni sajaukti dzirksti.

      «Varbūt tam ir kāds sakars ar manu mantojumu.»

      – Ar ko?! Kas jums atstāja lidmašīnu kā mantojumu – Druīdi?!

      – Nu, kurš teica, ka tā ir lidmašīna?

      – Pagāju garām. Ej, vairs nekādu mīklu, man jau galva griežas.

      – Tā ir patiesība?! Tad viena maza cilpa tev nekaitēs.

      – To-o-o-o-om!

      Bet bija jau par vēlu: Ērnija kājas un galva apmainījās vietām četras reizes pēc kārtas, viņam zvanīja ausis, vēderā kaut kas griezās, mugura un krūtis kustējās dažādos virzienos, mati kustējās, grasījās nokrist…

      – Ak, pagaidi, es redzu izeju! – Toms pēkšņi iekliedzās, it kā Ērnijs nežēlīgi grozītu lidmašīnu, kūleņojot noslēpumaini spīdīgā telpā.

      Ērnija kājas un galva beidzot atgriezās savās dabiskajās vietās.

      Lidmašīnas deguns ienira spīdīgā, virpuļojošā piltuvē. Tajā pašā laikā Toms atspiedās uz stūres, noliekot lidmašīnu uz tās labās puses. Viņa garie mati skāra Ernija plaukstu.

      Varavīksnes panorāmu nomainīja dīvaina ainava, kas atgādināja tikai tuksnesi naktī. Nāvīgi bāli akmeņainā augsne, kas bija izraibināta ar bedrēm, mistiski mirgoja.

      Lidmašīna maigi nolaidās, augstu lecot. Aprakstījis loku virs virsmas, viņš izdarīja vēl vairākus lēcienus, tad ilgi ripoja un beidzot maigi samazināja ātrumu, it kā būtu paklupis. Šasija kaut kam ietriecās.

      2.NODAĻA. Pilna Zeme un kaut kas no pazemes

      – Un kur mēs esam? – Ernijs berzēja deniņus un grozīja galvu, lai izstieptu kaklu.

      «Apvienotie Arābu Emirāti,» Toms teica, ne bez sarkasma.

      – Tā ir patiesība? – Ērnijs tagad mīcīja sastindzis rokas, krakšķēja pirkstus.

      Toms jēgpilni klusēja, berzēdams ar pirkstiem pār akmeni, ko Ērnijs bija izņēmis no kabatas, kad bija noguris.

      – Ko jūs teicāt par mantojumu? – Ērnijs mēģināja ienākt no otras puses.

      Tikmēr vīnogulāju jostas atslābināja satvērienu, pēc tam spontāni pazuda otrā pilota sēdekļa dziļumos. Arī Toms tika «atbrīvots no savām saitēm».

      «Šķiet, ka šī mehāniskā viedā sistēma aicina mūs pastaigāties.» ko tu saki? – Toms atkal ignorēja Ernija jautājumu un mainīja tēmu.

      – Ņemot vērā, ka man nav ne jausmas, kur mēs atrodamies…

      Toms atvēra durvis un bez vilcināšanās nolēca. Dīvainā augsne kā batuts viņu atgrūda. Viņš uzlidoja nedaudz augstāk par salonu, atkal atgrūda, šoreiz Ernijs pamanīja tikai galvas augšdaļu, un pazuda kaut kur zemāk – pavisam. Ērniju nedaudz pārsteidza fakts, ka viņš nedzirdēja nevienu skaņu.

      Tomēr Toms atkal parādījās, lēkādams un rādīdams Ērnijam. Ērnijs izliecās no kabīnes un paskatījās uz leju. Toms joprojām atleca no zemes kā mazs lēcējs. Intensīvi žestikulējot, viņš aicināja lēkt arī Ērniju.

      Pamanījis, ka Tomam viss ir kārtībā, Ernijs beidzot uzdrošinājās lēkt nezināmajā.

      Kā viņš gaidīja, elastīgā augsne viņu atgrūda; beidzot viņš varēja nolaisties tikai pēc vairākiem lidojumiem augšup un lejup. Toms vēroja viņu kā kaķis skatās bumbu, paceļot un nolaižot galvu.

      Kad Ērnijs beidzot piezemējās, Toms pienāca viņam tuvu un atlaida roku. Dīvainais akmens viņa plaukstā kvēloja koši zilā krāsā, un ap to izveidojās mirgojošs lauks kā kupols, kas aizvērās pār Erniju un Tomu.

      – Lieliski. Tagad mēs varam ne tikai elpot, bet arī dzirdēt viens otru.

      – Kāpēc tikai tagad?

      «Iepriekš jūs izelpojāt savu gaisa daļu, un es elpu savu, bet starp mums nebija gaisa.» Kad mēs stāvam tuvu viens otram, mūsu «gaisa kameras» saplūst vienā kopīgā. Vispār, lai kas arī notiktu, apsoli no manis tālu neiet.

      «Es mēģināšu,» Ērnijs atbildēja, neko daudz nesapratis. – Kas tas par akmeni?

      – Druīdi to sauca par Mēness akmeni, bet es tam nepiešķīru lielu nozīmi. Kā izrādījās, velti.

      – Tātad mēs sākam…

      Toms neļāva Ernijam pabeigt jautājumu un, satvēris viņu aiz pleciem, pagrieza viņu par simt astoņdesmit grādiem.

      Ērnijs klusā izbrīnā pavēra muti: milzīga, spoža Zeme, ko ieskauj zils oreols, karājās melnajās debesīs.

      «Mums paveicās, mēs nonācām uz pilnas zemes,» Toms komentēja diezgan mierīgi.

      Ērnijs paskatījās uz mākoņiem un kontinentiem. Nakts pilsētu gaismas kā Ziemassvētku eglīšu vītne rotāja

Скачать книгу