Atkal nācās nokāpt pirmajā stāvā un ilgi staigāt pa gaiteni. Kā paskaidroja Jurijs, pārbaudes laukums atradās ārpus galvenās ēkas. Katram gadījumam. Pēc šiem vārdiem es iekšēji nodrebēju, bet, kā saka, nosaucu sevi par slodzi – iekāp aizmugurē. Ja jūs tagad atgriezīsities, jūs varat izbeigt visus mēģinājumus iegūt labu darbu.
Beidzot esam ieradušies. Jurijs ar savu caurlaidi atvēra smagās metāla durvis, un mēs atradāmies plašā telpā, kas bija piepildīta ar dažādiem instrumentiem un aprīkojumu. Zāles centrā, uz postamenta, tā stāvēja – kapsula. Uzreiz atcerējos Puškinu un kristāla zārku ar mirušo princesi. Saskaitījis personālu, gandrīz smējos – zālē bija septiņi darbinieki – septiņi varoņi. Pietrūka tikai ļaunās pamātes ar saindēto ābolu. Izskatās, ka šī loma tiks Jurijam. Ar tik idiotisku smaidu es nonācu pie biedru pulciņa baltos mēteļos.
Virtuālās izpētes nodaļas vadītāju sauca Maksims Anatoljevičs, taču viņš uzreiz teica, lai sauc viņu vienkārši par Maksu. Nu, Makss ir Makss. Es nedižojos un piekritu vienkārši atbildēt Vasilijam. Jurijs iedeva tehniķiem mapi ar manu medicīnisko ziņojumu, un viņi devās strādāt pie kapsulas, pielāgojot to maniem parametriem.
Makss mani iepazīstināja ar citu darbinieku – Jegoru, viņš pārstāvēja vietējo drošības dienestu. Kamēr tehniķi uzstādīja kapsulu, es parakstīju vienu papīru pēc otra, ko Egors man iedeva. Būtībā visi papīri bija saistīti ar valsts noslēpuma aizsardzību un tamlīdzīgi.
Es nezinu, kā tas notika – viņi trenējās vai kaut kas, bet es pabeidzu parakstīt dokumentus vienlaikus ar tehniķiem. Egors savāca papīru kaudzi, ielika manas kopijas necaurredzamā failā, savējo ielika mapē, paspieda man roku, novēlēja veiksmi un nozīmīgi devās prom.
Tehniķi atvēra kapsulu, un es jau biju spērusi soli tās virzienā, kad Makss mani apturēja. Izrādījās, ka cilvēki tajā guļ pilnīgi kaili. Mani aizsūtīja aiz širma izģērbties. Labi, ka viņai aiz muguras bija halāts, man kaut kā nesanāca izgriezt zāli ar manām personīgajām mantām. Izģērbos, ietinos halātā un atgriezos pie kapsulas. Uz manu jautājumu par pilnīga kailuma vēlamību Makss paskaidroja, ka īpašais gēls kapsulā mijiedarbojas ar nervu galiem uz ādas. Turklāt īpaši impulsi ietekmē citas maņas – redzi, dzirdi, ožu un pat garšu. Tad smadzenes pašas modelē ķermeņa reakcijas, jo īpaši izsalkumu vai līdzsvara sajūtu. Tāpēc smadzenēm būs ļoti neērti, ja tās sajūtās veidos tukšu zonu. Viņš testētāju uztvers nevis kā veselu cilvēku, bet gan kā divas pusītes.
Pēc šiem paskaidrojumiem Makss izdarīja aicinošu žestu. Es novilku halātu un iegūlos kapsulā. Tehniķi pārbaudīja savienojumu starp manu neironu saskarni un kapsulu. Pēc tam man mutē ievietoja skava ar elpošanas caurulīti. Uz acīm tika uzlikti speciāli aizbāžņi. Kapsula sāka pildīties ar želeju. Es jutu, ka mans ķermenis paceļas virs kapsulas dibena. Es mēģināju tai pieskarties ar roku, bet želeja man neļāva to izdarīt. Pamazām želeja pārklāja manu galvu. Kapsulas vāks aizvērts.
Pēkšņi es atradu sevi pilnīgi baltā telpā. Orientieru nebija. Sākumā smadzenes sacēlās un vēderā dzima vēlme vemt, taču smadzenes ātri saprata un pieņēma lēmumu pašas. Galva ir augšā, kājas ir apakšā. Vemšana nekavējoties apstājās.
Es mēģināju vicināt rokas un kājas. Abi paklausīja, taču ar šūpoļu palīdzību izkustēties neizdevās. Es biju iestrēdzis, gaidot turpmāko darbību.
Pēkšņi man blakus materializējās jauns objekts. Paskatoties tuvāk, izrādījās, ka tā ir zila virtuālas caurspīdīgas meitenes figūra. Viņa piepeldēja pie manis.
"Sveiks testētāj," viņa pagriezās pret mani, "kā es varu ar jums sazināties?" Man ļoti gribējās pajokot un atbildēt, kā vienā senā mēmā – “Sauc mani par meistaru!”, bet savaldījos.
"Sauc mani par Vasiliju," es atbildēju.
"Ļoti jauki, Vasīlij," meitene sveicināja, "es esmu paraugs 48-324.652."
– Vai paraugam ir iespējams piešķirt citu nosaukumu? – uzdevu jautājumu.
"Testētājam šāda funkcionalitāte ir pieejama," meitene atbildēja, "nosauciet paraugu."
Es par to domāju. Manā galvā nez kāpēc skanēja senas grupas “Nautilus Pompilius” dziesmas rindas – “Kādu vakaru dārzā satiku meiteni vienu, viņa staigāja zem mēness, es viņai sekoju ēnas. alejas…”. Šajā dziesmā meitenes vārds bija Venēra. Tad es sapratu, kāpēc man radās šī asociācija – Venera ir zila zvaigzne debesīs, un meitene, parādoties, izmeta zilu krāsu. Ir izlemts.
"Parauga nosaukums būs Venēra," es teicu.
"Paldies, Vasīlij," man šķita, meitene priecīgi atbildēja.
– Vai esat gatavs sākt testēšanas programmu? – viņa jautāja.
– Kāds ir mūsu plāns šodienai? – uz jautājumu atbildēju ar jautājumu.
"Pirmais pētījuma posms" Meteoru uzbrukums, "Venera paziņoja informāciju.
"Labi," es piekritu. Man īsti nebija izvēles. Tas ir tieši tas, kāpēc es esmu šeit. Ja pirmais punkts ir meteorīta uzbrukums, tad gudrie puiši Maksa vadībā zina labāk.
– Pirms “Meteor Attack 1” posma starta trīs, divi, viens, starts.
Situācija ap mani krasi mainījās. Es atradu sevi pilnīgā tumsā. Es nejutu ne rokas, ne kājas. Es pat nebiju pārliecināts, ka esmu es. Pēkšņi ap mani iedegās neskaitāmas daudzkrāsainu spuldzīšu. Izskatās, ka esmu kriomiega podā un izskatās, ka esmu tikko pamodusies. Tagad kapsula diagnosticēja manu stāvokli – tātad šis daudzkrāsainu lampiņu ķekars. Kapsulas vāks pamazām kļuva caurspīdīgs, un manās acīs atklājās bezgalīgas telpas attēls. Ar acs kaktiņu pamanīju, ka ir ievērojami vairāk satraucošu sarkano gaismu nekā zaļo. Man ir acīmredzamas problēmas.
Es atpazinu zvaigžņu kuģa Konstantīna Ciolkovska interjeru. Par viņu pastāvīgi tika sniegta informācija dažādos kanālos. Tikai no savas pozīcijas man nevajadzēja redzēt atklāto telpu. Kriomiega kapsulas atradās milzīgā cilindrā, ap kuru bija novietotas dažādas zvaigžņu kuģa daļas.
Pēkšņi manu acu priekšā pazibēja akmeņi. Viņi ietriecās zvaigžņu kuģa konstrukcijā. Pilnīgā klusumā viņi saspieda kosmosa kuģi putekļos. Aizraujošs skats. Meteorītu lietus spēks bija vienkārši pārsteidzošs.
Tad manu skatienu pievērsa viens gruveša gabals. Ar kaut kādu iekšēju sajūtu es sapratu, ka viņš lido caur manu dvēseli. Lēnām un graciozi viņš peldēja tieši man pretī. Otrs, un kapsulas vāciņš saplīst smalkos putekļos. Mirklis un akmens saspiež manas krūtis. Es skaidri dzirdu lūstošu kaulu skaņu. No plīsušajiem traukiem izlido asins pilieni, kas vakuumā uzreiz pārvēršas sarkanās ledus bumbiņās. Ziņojumi no nervu galiem beidzot sasniedz smadzenes, un tās eksplodē no sāpēm. Mirklis, melnums. ES nomiru.
Kapsulas vāks pacēlās un es no tā izkritu želejas strūklā. Smadzenes joprojām atteicās uztvert apkārtējo realitāti un pamest omulīgo nebūtības melnumu. Man bija jāpiespiež ķermenis strādāt gandrīz manuāli.
Ārstu komanda piesteidzās pie manis, kaut ko injicēja man rokā un uzlika man uz sejas skābekļa masku. Manas smadzenes pamazām atlaidās, un ārsti mani atbrīvoja no savām
