sportoja.
Turklāt viņš bija ļoti izskatīgs, un, kad vakaros pēc skolas satikās, vidusskolas meitenes viņu vēroja ar ieinteresētiem skatieniem. Kas, protams, mani glaimoja. Mirons mācījās neklātienē, un brīvajā laikā strādāja par krupjē mūsu apriņķa pilsētas lielākajā kazino Belaya Vezha.
Es, protams, neapstiprināju azartspēles, taču mīļotais mani apliecināja: viņš pats par to bija skeptisks, un naudai nebija ne smakas. Un likās, ka viņi tur solīja labu naudu. Vismaz tad, kad beidzas pārbaudes laiks.
2 nodaļa
Pavasaris bijis drudžains. Tikko biju absolvējusi savu pirmo vienpadsmito klasi, un uztraukumā biju līdz ausīm. Eksāmeni, gatavošanās izlaidumam, pēdējā ceturkšņa kņada un atbildības nasta pret vecākiem mani burtiski piebeidza. Es rāpos mājās tuvāk vakaram, kad Mirons tikko devās uz darbu. Mēs reti redzējāmies, kas, protams, lika man ciest, bet es cerēju uz sapratni un līdzjūtību no sava puiša. Kā izrādījās, manas cerības bija veltas.
Kādā pavasara nedēļas nogalē mēs devāmies kopā pusdienot nesen atvērtā restorānā. Un šeit atskanēja pirmais trauksmes zvans. Precīzāk, tad es tam vienkārši nepievērsu uzmanību: biju tik pārgurusi, ka gribēju tikai vienu – košļāt ēdienu un paskatīties uz savu skaisto vīrieti.
– Ņem zaļos salātus «Fantasy». Porcijas šeit ir tieši piemērotas. Viņi saka, ka tas ir garšīgi, piemēram, «grieķu valoda», Mairons nejauši atzīmēja, pētot ēdienkarti.
Nevērīgi pasūtīju salātus, bet nedaudz padomājot, jautāju:
– Kā jūs zināt par šiem salātiem, vai jūs kādreiz esat šeit bijis?
«Jā, es reiz gāju ar draugu iedzert alu,» Mairons pārāk steidzīgi atbildēja un paskatījās prom.
Es uzskatīju par muļķīgu nopratināšanas organizēšanu, lai gan pie sevis atzīmēju vairākas dīvainības: Mairons ienīda zaļos salātus, nekad tos nepasūtīja un nosauca mani par kazu, jo esmu atkarīgi no rukolas. Un, ja tu ietu iedzert alu ar draugu, tu pat dotu priekšroku sīpolu gredzeniem vai vistas spārniņiem. Un bija grūti iedomāties, ka viņu interesētu salātu garša no blakus galdiņa dāmas. Aizdzinis nelūgtās domas, atcerējos Zinas tantes vārdus: daudz zināšanu – daudz bēdu.
Maijā beidzot iekārtojos darbā, jo Paška Savostova no mana 11 «B» tika pieķerta par alkohola lietošanu īsi pirms eksāmeniem un nācās klauvēt pie rajona policista sliekšņiem un dažādām komisijām, kuru nosaukumi. ar katrām jaunām durvīm kļuva arvien sarežģītāka.
Labi, ka šajā periodā pamestais un aizmirstais Mirons centās mani atbalstīt, cik vien varēja: viņš regulāri zvanīja, un, kad es atgriezos mājās, vienmēr iznesa miskasti un izvēdināja. Reizēm pat uzcepu kartupeļus un vistu.
Jūtos vainīgs, es pievēru acis uz viņa nelielām nepilnībām. Kaut kā sanāca tā, ka nesen es vienīgā maksāju par dzīvokli. Kā arī pārtikas preču pirkšana, telefona apmaksa, benzīna uzpildīšana mašīnā…
Mirons ar nožēlojošu skatienu runāja par problēmām darbā: viņam bija kauns maldināt cilvēkus un citādi izdzīvot kazino, pēc viņa teiktā, tas bija vienkārši nereāli. Jaunie priekšnieki pievilka skrūves, un Maironam bija pastāvīgi jāaizstāv pazemoto un apvainoto tiesības.
Maniem vājajiem mēģinājumiem ieteikt viņam meklēt citu darbu, viņš iebilda, ka bez sakariem un reģistrācijas viņam, nepilna laika studentam no malas, būtu grūti dabūt darbu. Tajā pašā laikā viņš lika savām acīm izskatīties kā kazai un elpoja tik dvēseliski, ka jebkurš normāls vīrietis jau sen būtu viņu bildinājis un reģistrējis savā ērtajā trīsistabu dzīvoklī.
Par laimi, es nebiju vīrietis, tāpēc ar laulības plāniem nesteidzos, lai gan manas dvēseles dziļumos zibēja cerība: drīz mainīšu uzvārdu un ģimenes stāvokli. Vismaz Mairons sāka par to runāt arvien biežāk, bet kaut kā garāmejot.
Tālākie notikumi attīstījās pēc man nelabvēlīga scenārija. Manu dzērāju Savostovu kaut kā noņēma no uzskaites, bet lielā kundze Frolova izrādījās stāvoklī no fizkultūras skolotājas. Šāds atgadījums varēja notikt tikai ar manām palātām, un es, apbērusi galvu ar pelniem, atkal sāku skraidīties pa komisijām. Nelabvēlīgās situācijas darbā un pastāvīgā stresa dēļ mani sāka mocīt migrēnas, bezmiegs un ožas halucinācijas. Piemēram, katru reizi, kad atgriezos mājās, es neatlaidīgi sajutu kādu satriecoši saldu tualetes ūdens smaržu.
– Miroša, kas ir šis nepatīkamais tualetes ūdens? Vai ar mums kāds bija?
– Vai tualetes ūdens ir ūdens no tualetes? «Tev ir kļūmes, mīļā,» Mairons flegmatiski noteica, turpinot grauzt sēklas. Pēdējā laikā viss, ko viņš ir darījis, ir gulējis uz dīvāna un ar neapmierinātu skatienu pavada manus stāstus par 11 «B» neveiksmēm.
Kādu dienu, atgriežoties mājās, es pagriezos ap stūri un devos uz ieeju. Pavicinot somu un iegrimusi domās, es nepamanīju, kā sekoju smaržai. Tā pati saldenā smarža, ko es pastāvīgi iztēlojos dzīvoklī.
Kad atjēdzos, es jau atrados netālu no «Alus-Ūdens» kioska, un manā priekšā, ar gurniem zīmējot astoņnieku, bija kāda cilvēka sapņu garkājainā hidroperīta dāma. Protams, man bija kārdinājums ieskatīties viņas sejā un pajautāt, no kuras tualetes viņa aplējās ar ūdeni, bet es savaldīju savu impulsu un aizklīdu atpakaļ uz māju.
Kopš tās dienas šķebinošā smaka kļuva par realitāti, bet es joprojām šaubījos. Kāpēc šai krāsvielai vajadzētu ienākt manās mājās un atstāt tur savas smaržas? Nē, šeit ir kaut kas cits. Varbūt es vienkārši krāpju sevi vai arī mans kaimiņš ir iegādājies līdzīgas smaržas. Ņemot vērā, ka es dzirdu katra kaimiņa šķaudīšanu un faršanu, varbūt smakas mūsos iesūcas tikpat viegli? Piemēram, pa logu…
Pēc pāris dienām Mirons pārnāca mājās ar jaunu foršu telefonu, sakot, ka viņam to nejauši pārdevis kolēģis, kurš daudz zaudējis kartēs. Protams, tas mani atkal satrauca, bet mans draugs apsolīja man nopirkt tieši tādu pašu jau no pirmās peļņas.
Piezvanot viņam vakarā, lai noskaidrotu, kā norit darbs, es nostādīju savu mākslas mecenātu neērtā stāvoklī. Pēkšņi viņam jaunā viedā ierīce ieslēdza video saiti, un es viņu ne tikai dzirdēju, bet arī redzēju. Un ne tikai viens. Fonā rēgojās kaut kāda mymra ar aizdomīgi pazīstamiem balinātiem matiem. Viņas lūpas un apaļas acis uz brīdi parādījās ekrānā. Šķita, ka caur akvārija stiklu uz mani mēģina skatīties ziņkārīga karūsa.
Tas izskatījās diezgan smieklīgi, un es neviļus iesmējos. Mairons sāka jautri pārraidīt, ka viņš tagad atrodas pārdomu stūrī, un es viņu tur atradu visnepiemērotākajā brīdī. No tā es secināju, ka viņš vēl neapzinās video komunikācijas brīnumus un pat nesaprata, ka atrodas neērtā stāvoklī.
Pēc tam, kad ieteicu viņam taupīt tualetes papīru un elektrību, es noģību, murminādama:
– Patiesi, tālrunim nevajadzētu būt gudrākam par tā īpašnieku…
Kopš tās dienas man likās, ka acis bija atvērtas. Protams, man nebija tiešu pierādījumu par nodevību, bet, ja es
