protams, es nopirkšu desertu! Atvainojiet, lūdzu! Džesij, iesim! «Viņš pastiepa roku pret suni, bet tas sāka šķobīties, protestējot. Alīna pakasīja viņai aiz auss, un viņa apklusa.
«Ej, nopērc, es to turēšu,» Alīna ņirgājoties teica.
– Izskatās, ka šis idiots ir par visu. «Puisis satvēra rokas, vainīgi pasmaidīja un devās uz kases aparātu.
Impulsīva, holēriska, ātra sejas izteiksme. Rēta uz plaukstas locītavas. Alīna prātā pievienoja vēl pāris rindiņas un atzīmēja tās ar jautājumiem. Profesionālā deformācija. Briesmīga lieta, kas nekad neizslēdzas. Un stresa situācijā viņš to visu ieslēdz. Lai gan Alīnas pirmās spontānās reakcijas jau bija atbrīvotas, un pinkainais brīnums, kas tika piespiests viņas krūtīm, bija diezgan relaksējošs.
Džesija pat uzreiz nereaģēja uz sava saimnieka aiziešanu. Pēc piecām minūtēm viņa pagrieza purnu, ieraudzīja viņu atgriežamies un nomierinājās. Alīna pārvilka segu pār pleciem, un ar suni zem tās jutās ļoti jauki un silti.
Puisis pabīdīja galdu prom no pūkainās astes un uzmanīgi uzlika uz tā papīra šķīvi ar kūku un jaunu kapučīno glāzi.
– Bez cukura? – Alīna pedantiski noskaidroja.
– Ak, es aizmirsu cukuru, es to tūlīt atnesīšu! – puisis raustījās.
«Nevajag,» viņa pastiepa roku pēc kafijas, turot suni rokās, un aicinoši pamāja. – Apsēdies, kāpēc ne?
– Jā, es tikai… tagad!
Puisis atkal aizbēga un drīz atgriezās ar otru glāzi.
«Šis slapbenis joprojām neizkāps?» – Viņš jautri pamāja Džesijai.
«Suns ir atradis vietu dzīvē,» Alīna pasmīnēja.
«Viņa pat nav mana,» puisis atvainojās un steidzās paskaidrot: «Draugs aizgāja un pameta viņu, un Džesijai viņas pietrūkst.» Viss dzīvoklis jau ir izpostīts…
«Haskijam ir tāds raksturs, ko jūs varat darīt?» Jūs nevarat ceļot ar viņiem. Šim sunim ir nepieciešama uzmanība un aktivitāte. – It kā apstiprinādama, Džesija sarosījās, sānis skatīdamās uz kūku, un puisis apdomīgi pacēla šķīvi. «Džesija…» Alīna teica ar uzsvaru, un suns atkal apklusa, vainīgi sita viņai asti.
«Kādu iemeslu dēļ viņš tevī klausās,» puisis bija pārsteigts.
«Jūtos spēcīgi,» Alīna iesmējās.
«Drīzāk viņa saprata, ka ir izdarījusi kaut ko nepareizi, un atvainojas.» «Es esmu Igors,» puisis jautājoši paskatījās uz Alīnu.
«Irina,» viņa atbildēja, «iepazīsimies.»
– Vai tev nav tik auksti? «Igors pagrieza galvu, bet neredzēja ne jaku, ne mēteli. Alīnai bija legingi un sporta šorti, kas nepārprotami nebija paredzēti lēnai pastaigai pavasara vēsumā.
«Džesija būtu laba kā karstā ūdens pudele.»
– A! Jūs droši vien tikko esat noskrējis,» Igors uzminēja.
– Kas mani atdeva?
– Fitnesa pulkstenis? kedas? Uz šortiem uzraksts «hardcore running», es pat nezinu… – Viņš pasmaidīja, un Alīna neviļus pasmaidīja pretī. Igora vaigos parādījās jaukas bedrītes.
«Šodien viss negāja pēc plāna, tāpēc turpmākajās dienās es būšu vairāk kā gājēja,» viņa pēkšņi godīgi atzinās. Džesija beidzot nolēma atbrīvoties no mīlestības objekta, nolēca zemē un sāka šņaukt verandu. Igors pastiepa roku pie suņa, izraujot pavadu, bet tas ātri aizskrēja uz kokiem.
«Labi, pagaidām ej pastaigāties…» Viņš apsēdās atpakaļ, skatīdamies tajā virzienā.
«Viņa ir gudra, diez vai viņa tālu skries.» Ļaujiet viņam skriet. Vismaz kāds…» Alīna skumji noteica.
– Un kas notika?
Viņa domāja un runāja par slikto kritienu. Nostrādāja nejauša ceļa biedra efekts: pēc divdesmit minūtēm viņi jau smējās kā seni paziņas, un Alīna par Igoru zināja visu: kādu augstskolu viņš beidzis, kāpēc palika bez darba, kur pagājušajā vasarā devās atvaļinājumā. Puisis izrādījās tipisks jaunās paaudzes pārstāvis – mīļotais bērns, kura vecāki dēlam iedeva dzīvokli, iedeva izglītību un tagad pacietīgi vēroja, kā bērns nodarbojas ar pašrealizāciju un sevis meklēšanu. Alīna neviļus bija skaudīga: dzīve viņai radīja pavisam citus sākuma nosacījumus – viņai viss bija jāsasniedz pašai, jāņem dzīvoklis kredītā, ar galvu jāstrādā pie finansiālās izaugsmes. Un pēdējos četros gados arī ar dūrēm.
Starp viņu pasaules uzskatiem bija milzīga plaisa, taču Alīna prasmīgi atdarināja, radot tādas pašas iespaidu kāras un bezrūpīgas meitenes tēlu. Viņa to darīja ikreiz, kad atradās gadījuma saziņā: viņa izturējās brīvi un atklāti, uzdodot jautājumus. Parasti cilvēkus nelutina svešinieku interese par savu dzīvi un, sastapušies ar atvērtām ausīm, viņi priecīgi izklāsta visus savus sīkumus, atliek tikai pamāt. Sarunas laikā nemanāmi beidzās kafija un deserts, mugurā sāka pūst manāma gaisa sajūta, un Alīna beidzot atcerējās par nesašķirotajiem dokumentiem.
– Laikam jau ir laiks. «Viņa izmantoja pauzi, kas radās, piecēlās un ar nožēlu paskatījās uz segu. Iepriekš viņa mierīgi būtu skrējusi mājās, izkliedējot asinis, taču pirmo soli sajuta asas sāpes pietūkušajā potītē. Alīna noelsās.
– Tu brauksi tieši šādi? – Igors iepleta acis.
– Ne pirmo reizi, ko jūs varat darīt? Bija patīkami papļāpāt. «Viņa skumji pasmaidīja un mainījās no kājas uz kāju. – Viss kārtībā, es tagad iesildīšos.
– Džes, nāc pie manis!
Igors gatavībā paņēma pavadu un steidzās sunim pretī. Alīna kliboja prom, nepagriezusies, bet pēc pāris minūtēm atkal dzirdēja pazīstamo balsi.
– Džesa!
Nemierīgais suns, redzot, ka jaunais interesantais cilvēks attālinās, metās pēc Alīnas, un Igoram bija jāpanāk meitene, lai beidzot noķertu suni pie viņas kājām.
«Viņa acīmredzami nevēlas no jums šķirties.» Un… arī es,» viņš uzmundrināts izpļāpājās.
– Man tiešām jāiet. – Alīna prata runāt nelokāmi, neatstājot nekādu iespēju.
– Bet jūs salst, ļaujiet man vismaz jūs aizvest mājās, jūs esat kaut kur tepat netālu, uz Čaikovska vai uz Zavodskaya, iespējams? «Džesa pielēca netālu un ar asti sasita viņas kājas, pieskaroties sāpīgajai vietai. Alīna saviebās.
– Par Čaikovski vai par Zavodsku noteikti.
– Turies šeit. «Igors pēkšņi ielika viņas rokās pavadu un sāka vilkt nost jaku.
– Tas ir
