Lisa atliecās un ieskrēja manī, sāpīgi uzkāpjot uz manas kājas.
– Mēness!
– Ak, piedod, nyera! Atvainojiet! – meitene gandrīz izplūda asarās. – Es… Tur… es vienkārši nobijos, ka tā ir viņa.
– Kas viņa ir?
Es iegāju iekšā taisni uz plaši atvērto balkonu, nostumdama malā baltos aizkarus, kas plīvoja kā reklāmkarogs, aizcirtu durvis un aizslēdzu aizbīdni. Iegrime nekavējoties apstājās, bet Liza nepārstāja drebēt un lūkoties apkārt.
Es apgāju tai apkārt, ieskatījos koridorā, kur tas bija tukšs, un tad aizvēru durvis un arī tās aizslēdzu.
– Liza, tagad apsēdies un pasaki man.
– Pastāsti man ko? – No pārsteiguma meitene pat aizmirsa baidīties.
– Tieši tā, Liza. Tas arī viss,” es ar pārliecinātu skatienu apsēdos uz krēsla un sakrustoju kājas.
Kalpone vilcinājās. Viņa iztaisnoja priekšautu uz ceļiem. Viņa klusībā paskatījās uz mani. Viņa paskatījās apkārt ar izbiedētu skatienu, kavējoties pie pilnīgi nekaitīga loga, un atkal paskatījās uz mani.
Es turpināju gaidīt, laipni smaidot. Tajā pašā laikā skatoties uz kamerām. Ne velti viņus sauca par Baltajiem. Šī krāsa patiešām dominēja interjerā. Gandrīz viss šeit bija balts: sienas, mēbeles, pat ziedi vāzēs. Dzīvs, starp citu.
Baltumu atšķaidīja dabīgs gaišs koks – uz grīdas sakrauts parkets, liels paklājs, mēbeļu elementi un negaidīti gaiši bēši dīvānu spilveni un visādi sīkumi. Tagad, kad aizkari neplīvo vējā, ir diezgan omulīgi, it īpaši, ja visu pārpludina lustras zem griestiem rāmā gaisma un vairākas lampas. Es nesaprotu, kas tur ir? Vai tiešām elektrība?
"Vai jūs nestāstīsiet Nyera Heresai?" "Viņa man aizliedza runāt…" Liza beidzot atbildēja.
Nu tā es to sapratu. Un Liza ir laba meitene, viņai ir grūti nepakļauties vietējās dāmas pavēlēm. Mēģināsim savādāk. Es noliecos uz priekšu un arī nejauši pagriezos uz ārdurvīm:
– Liza, ko vēl Nyera Herss tev pasūtīja? Viņa ir tik… rāpojoša,” es nolaidu balsi un iepletu acis. – Viņa tā paskatījās uz mani. Un balss šķiet laipna, bet skatiens…
– Tas viss tāpēc, ka tu izskaties ļoti līdzīga Lindarai. Jaunais īpašnieks viņu ienīda. Ak! – meitene aizsedza muti ar rokām un bailīgi skatījās uz mani.
"Lisa, es arī baidos no viņas, bet kopā mēs kaut ko izdomāsim." Pastāstiet, lūdzu, kas notika ar manu… radinieku. Tas ir tas, ko es atnācu. Bet kā es varu kaut ko uzzināt, ja jūs nepalīdzat? Es nedomāju, ka Zinborro niers man pateiks patiesību.
– Viņi neteiks, nyera! Viņi tev neko neteiks! – kalpone man sirsnīgi piekrita, instinktīvi uzmetot sāniski skatienu durvīm. – Jā, bet šis stāsts ir garš.
– Liza, ko vēl vārna tev pavēlēja… Ak! – es arī aizsedzu muti un piespiedu tai plaukstas.
Ar nolūku izrunājos nepareizi, pamanot, ka meiteni pārsteidza draudzīgā attieksme. Viņa pati labprāt ar kādu papļāpā. Nu, ja viņas īpašnieks uzzina, kā es viņu saucu, man ir vienalga.
Mana kļūda lika meitenei smieties. Viņa tik ļoti centās noturēties, ka pat asaras tecēja. Un mani smiekli viņu tikai provocēja. Bet es atkal atcerējos, ka jau sen gribēju kaut ko mazu, un šķiet, ka mana pacietība ir sasniegusi savu robežu.
– Liza, vai tualete ir tālu? Man bija neērti pajautāt Njēram…” es nožēlojami nožēloju grimases.
Man droši vien nāksies atlikt saruna un izlīst cauri visai pilij uz pagalmu. Pa ceļam nejutu nekādas raksturīgas smakas, kas nozīmē, ka šeit nav pieņemts sūdīties pa stūriem. Loģiski, ka tualete ir kaut kur pagalmā.
– Kāpēc tas ir tik tālu? Aiz tām durvīm ir guļamistaba un visas ērtības, nyera. Un pat fonts. "Es tevi parādīšu," Liza pielēca un aizveda mani uz guļamistabu, tikpat baltu un mājīgu kā viss pārējais.
Kad iegājām, gaisma zem griestiem iedegās pati no sevis. Liza noteikti nenospieda nevienu slēdzi. Automatizācija? Hm…
– Šeit ir tik gaišs un tīrs! – Es biju sajūsmā.
– Tās ir Erlesas Lunāras palātas. Viņai ļoti pietrūka dzimtenes un tās iekārtoja pēc saviem ieskatiem. Kirfarongā vienmēr ir sniegs, pusi gada ir gaišs, pusi gada ir nakts. Ak! Kāpēc es jums to saku? – Liza atkal aizsedza muti ar roku un ķiķināja.
Un viņa piekrītoši pamāja ar galvu, garīgi pateicoties par to, ka palīdzēja man uzzināt mazliet vairāk par manu iedomāto dzimteni. Gadījumā, ja jums tas ir nepieciešams.
"Šeit ir ģērbtuve, un šeit ir tualete un fonts," kalpone atvēra man otrās durvis.
– Fonts? – ielūkojos iekšā, atrodot citu plašu istabu.
Tuvāk durvīm, atdalīta no pārējās telpas, atradās nekanoniska, bet diezgan atpazīstama akmens tualete. Pārējo vietu aizņēma greznākā vannas istaba, kādu jebkad biju redzējis. Šī nav kaut kāda muca, tas ir īsts marmora baseins, kurā ūdens noteikti bija karsts, un tvaiki aizsvīdināja lielā panorāmas loga stiklu, kas aizsegs ar baltiem aizkariem.
Bet man nebija laika apbrīnot. To visu uztverot ar skatienu, es ātri aizvēru durvis un aizslēdzu tās, lecot uz tualeti. Jā! To sapratīs tikai meitenes. Var būt…
Kad es pabeidzu, es kritu panikā. Kā šī lieta darbojas? Nekur neredzēju iztukšošanas pogu. Bet dīvainā kārtā ierīce izrādījās absolūti tīra, lai gan es nedzirdēju nekādu ūdens šņākšanu. Maģija?
Panisks klauvējiens pie durvīm mani izvilka no domām.
– Nyera-nyera! Drīzumā atvērts! Lūdzu! Esmu nobijies!
Nebūdams laika domāt, es to atslēdzu, ielaižot istabeni.
– Liza, kas notiek?
"Tas ir biedējoši vienīgajai, viņa nemaz nedrebēja."
– Kāpēc tas ir biedējoši? Runājiet! – uzspiedu, izmantojot to, ka meitenei bija bail.
Šī nav pirmā reize, kad pamanīju, ka kaut kas nav kārtībā ar šiem ļoti baltajiem kambariem.
– Lunara! Viņas gars joprojām vajā šīs sienas. Man ir šausmīgi bail no spokiem.
Tas ir skaidrs. Es gaidīju kaut ko līdzīgu, kad uzzināju, ka esmu pārvietots uz grāfa mirušās sievas kambari. Jautājums: Ja šeit ir maģija, tad ir arī spoki? Vai arī tas nav saistīts, un visas Lizas bailes ir tikai viņas iztēlē.
– Kur tev radās ideja? Vai pats esi redzējis viņas spoku? Vai viņš ar tevi runāja?
– Nē, bet…
– Lūk, redzi!
