pārvietoja uz Haidparku.
– Tā cildināja mūsu uzvaru karā par Napoleonu, – de Kvinsijs atgādināja. – Tomēr šī arka atradās savā sākotnējā goda vietā tikai astoņpadsmit gadus, līdz Viņas Majestāte un Viņa Augstība to pārcēla. Cik strauji izdziest slava!
– Dieva dēļ, pilī tādu valodu neuzņemiet, – lords Pālmerstons brīdināja.
Krītošā sniega apņemts, viņš piegāja pie vārtiem, nosauca savu vārdu un titulu un paziņoja sargkareivim:
– Viņas Majestāte mūs gaida.
Sargkareivis izstiepās taisns kā svece un pavadīja visus pie cita sarga, kurš nodeva viņus trešā rokās. Visbeidzot viesus ieveda tunelim līdzīgā ejā, kur tos sagaidīja apkalpotājs un izvadīja cauri sarežģītam gaiteņu labirintam.
De Kvinsijs, it kā iegrimis opija tinktūras izraisītā sapnī, vērās augšup uz satriecoši augstajiem griestiem un neiedomājami krāšņajām, izsmalcinātajām lustrām. Kā miglā viņš lēni soļoja pa mīksto paklāju, izpelnīdamies lorda Pālmerstona pamudinājumu pasteigties. Franču neoklasicisma stilā iekārtotajās istabās sienas sedza tapetes, paneļi un apmetums, slējās kolonnas un dominēja mēļā, zilā un zelta krāsa. Redzēja arī ķīniešiem raksturīgus ornamentus, un šāda dīvaina pretišķība radīja de Kvinsijam iespaidu, it kā viņam rādītos halucinācijas.
Izteikdams lūgumu pēc steidzamas audiences pie Viņas Majestātes, lords Pālmerstons katrā ziņā būs piemetinājis brīdinājumu, ka pilnīgā slepenībā nepieciešams apspriest ārkārtīgi būtisku jautājumu, tādēļ viesus aizveda nevis uz pils centrālo daļu, bet cauri mazapdzīvotam spārnam līdz šaurām kāpnēm, kuras, iespējams, izmantoja vienīgi kalpotāji. Jo dziļāk apmeklētāji iegāja pilī, jo lielāks aukstums viņus apņēma.
Pa kāpnēm, gaiteņiem un pagriezieniem viesi visbeidzot nonāca lielākajā telpā, kādu de Kvinsijs jebkad bija redzējis. Tā bija trīsreiz plašāka par lorda Pālmerstona balles zāli.
De Kvinsijs nebija vienīgais, kurš pauda pārsteigumu.
– Troņa zālē? – lords Pālmerstons vaicāja apkalpotājam, norādīdams uz mēļi zeltaino krāšņumu visapkārt. – Vai te patiesi nav pieļauts misēklis? Nevar taču būt, ka Viņas Majestāte tieši te vēlētos noturēt slepenu sapulci.
– Milord, karaliene skaidri norādīja, ka tūdaļ kopā ar princi Albertu ieradīsies pie jums Troņa zālē. Lūdzu, apsēdieties!
Tiklīdz apkalpotājs aizgāja, de Kvinsijs dzīrās pavilkt sāņus aizkaru.
– Nekam neskarieties klāt! – lords Pālmerstons piekodināja. – Nāciet te un ieņemiet vietas.
Viņš norādīja uz krēslu rindu līdzās stiklotām divvērtņu durvīm. Arī krēsli, tāpat kā gandrīz viss pilī, bija veidoti neoklasicisma stilā.
Visi apsēdās.
– Kaut mans tēvs un māte vēl būtu dzīvi un es varētu viņiem aprakstīt šeit pieredzēto! – krāšņuma aizgrābts, iesaucās Bekers.
Milzīgās zāles tālākajā galā uz grezna paaugstinājuma goda vietā slējās tronis. Aiz tā, gluži kā teātra skatuves priekškars, karājās mēļi aizkari.
Emilija nebija novilkusi mēteli un sēdēja, piespiedusi rokas pie krūtīm.
– Pirms kamīnu remonta te bija vēl aukstāks, – Raiens sacīja.
Atbilde Bekeru apmulsināja. – Iznāk, ka jūs te esat bijis arī agrāk.
– Turklāt bieži, – Raiens atbildēja. – Pirmā reize bija četrdesmitajā gadā Edvarda Oksforda dēļ. Tolaik te valdīja nejauks aromāts.
– Klusējiet! – lords Pālmerstons aprāja. – Ja nu karaliene izdzird?
– Bet tas, ka no aromāta spēja atbrīvoties, ir prinča Alberta nopelns, – Raiens paskaidroja. – Tā cēlonis lielā mērā bija dūmi, kas sūcās pa slikti mūrētu kamīnu plaisām. Istabenes labu tiesu dienas pavadīja, slaucīdamas sodrējus no mēbelēm. Ventilācija te bija tik slikta, ka pēc gāzes vada ierīkošanas pilī mēs baidījāmies, ka visi iemītnieki saelposies to un nosmaks. Princis Alberts uzņēmās pilī ieviest kārtību.
– Es reiz sastapu karali Džordžu Trešo, – piepeši sarunas tematu mainīja de Kvinsijs.
– Izturieties mierīgi! – lords Pālmerstons vēlreiz nobrīdināja. – Es dzirdu tuvojamies soļus.
– Kad man bija piecpadsmit gadu, drauga dižciltīgā ģimene uzaicināja mani uz pasākumu Vindzorā, kas bija sarīkots karaliskajai ģimenei par godu. – De Kvinsijs sniedzās pēc opija tinktūras pudeles.
– Nevajag, tēvs! – Emilija viņu atturēja.
De Kvinsijs nopūtās un nolaida roku.
– Es rotaļājos strauta malā, kad garām soļoja karalis ar svītu. “Un kā tev klājas, jauno cilvēk?” karalis uzrunāja mani. “Labi, Jūsu Majestāte!” es apliecināju. “Kā tevi sauc?” karalis vēlējās zināt. “Tomass de Kvinsijs, Jūsu Majestāte,” es atbildēju. “De Kvinsijs,” karalis atkārtoja. “Aristokrātisks uzvārds. Vai tavi senči ir francūži?” “Viņi ieradās Anglijā no Normandijas līdz ar Viljamu Iekarotāju, Jūsu Majestāte,” es atteicu. Uz karali tāds paziņojums atstāja iespaidu.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.
