krampji, un, lai kādu matu krāsu es arī izvēlētos, tā mani nepadarītu jaunāku par simt trim gadiem.
– Man laikam vajag kārtīgu gultu, – es sacīju, atcerējusies savu dārgo, lielo matraci ar dūnu virsmatraci, Ēģiptes kokvilnas palagiem un dūnu segu.
Pār Megijas seju pārlaidās apmierinājuma pilna izteiksme. Ar mājienu mudinādama mani sekot, viņa šķērsoja telpu un piegāja pie sarkanās zīda telts, kas viņai kalpoja par drēbju skapi. Viņa atvilka aizkaru, kas aizvietoja durvis. Tur, telts sārtajā mirdzumā, atradās nevis plaukti un pakaramie, pilni ar Megijas drēbēm, bet gan šaura gulta ar sarkanu atlasa pārklāju un vēl šaurāka kumode.
– Kas tas ir? – es noprasīju.
– Tava istaba, – Megija starodama paziņoja.
– Man šķita, ka tas ir tavs drēbju skapis.
– Pareizi. Taču es to izvācu un zem durvīm ievilku vadu, lai tev te būtu gaisma.
No Megijas puses tā bija milzīga labvēlība. Viņa bija ne vien uzaicinājusi mani padzīvot pie viņas, bet arī atvēlējusi man pašai savu vietu. Izlauzusies no savām pārpildītajām bērnības mājām, viņa, šķiet, ne reizi nebija piekritusi atļaut kādam iebrukt viņas sūri grūti izcīnītajā savrupībā. Taču nu, šķiet, viņa laipni aicināja mani ienākt. Atlika vienīgi pārliecināties, ka viņa to dara no visas sirds.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.
