lūpās, taču viņas vārdos ieskanējās nepārprotams dzēlīgums: – Es patiešām tevi aicināju, taču tas notika jau pirms daudzām dienām un es nodomāju, ka tu esi izbraucis no pilsētas!
– Ak, nē! – viņš noteica un dāvāja māsai uzsvērti siltu smaidu.
Lēdija Baksteda nebija tik viegli maldināma, tomēr uzskatīja, ka prātīgāk būtu izlikties nemanām šo tīšo izaicinājumu. Viņa ar delnu papliķēja pa sofu un aicināja brāli apsēsties. Viņš nepaklausīja, bet devās pie kamīna, paliecās uz priekšu tuvāk ugunij, lai sasildītu rokas, un sacīja: – Es nevarēšu uzkavēties ilgi, Luīza. Ko tieši tu no manis vēlies?
Iepriekš lēdija bija nolēmusi sarunu vadīt pakāpeniski un taktiski, tāpēc tiešs jautājums viņu gan saniknoja, gan izsita no līdzsvara. Viņa vilcinājās ar atbildi, un lords Olverstoks paraudzījās uz māsu. Tumši pelēkajās acīs uzzibsnīja draisks mirdzums, pēc tam viņš vaicāja: – Tātad?
Viņai tomēr nevajadzēja atbildēt nekavējoties, jo telpā ienāca virssulainis un atnesa atspirdzinājumus, kādus uzskatīja par šim gadījumam piemērotiem. Kamēr virssulainis nolika smago paplāti uz galdiņa telpas malā un priviliģēta kalpotāja pārliecinātajā balsī informēja marķīzu par to, ka uzdrīkstējies atnest Malagas kalnu vīnu un šeriju, lēdijai bija laiks pārdomāt ieplānotās sarunas gaitu un ar sašutumu pamanīt, ka brālis šim apmeklējumam izraudzījies bridžus un garstulmu zābakus. Šis ietērps bija tikpat tāls no smalkuma un tikpat nožēlojami neformāls kā viņa ierašanās. Šie zābaki bija nospodrināti līdz pilnībai un kaklauts ideāli piemeklēts, bet mētelis nenoliedzami bija meistara šūts un piegulēja viņam tik labi kā cimds rokai, un tas viss kalpoja vienīgi tam, lai pastiprinātu viņas neapmierinātību. Lēdija pat būtu piedevusi brālim vienaldzību un pienācīgas cieņas neizrādīšanu – ja tas kaut kādā mērā izpaustos arī viņa ārienē. Taču nevienu, kurš izskatījās tik elegants kā allaž viņas brālis un kura stilu kopēja tik daudzi mūsdienīgi džentlmeņi, nevarēja nodēvēt par nevērīgu pret modi. Nudien – lēdija pat kādā niknuma brīdī bija vaicājusi, vai viņam vispār rūp kaut kas, izņemot paša drānas. Uz to Olverstoks pēc pārdomu brīža bija pavēstījis, ka neapšaubāmi drēbes esot visai svarīgas, taču viņam rūpot arī viņa zirgi.
Vērnons bija šķērsojis istabu un piegājis pie galdiņa; tā kā virssulainis bija telpu jau pametis, brālis piedāvāja:
– Šeriju, Luīza?
– Manu dārgo Vērnon, nu jau tev vajadzētu zināt, ka es nekad nepieskaros šerijam!
– Nudien, man to vajadzēja zināt? Bet man ir tik pārsteidzoši slikta atmiņa…
– Ne jau tādā gadījumā, ja tu no tiesas kaut ko vēlies atcerēties!
– Nē, nē! Tādā gadījumā gan ne, – viņš labprāt piekrita, tad paraudzījās pāri istabai uz māsu, uz viņas sakniebtajām lūpām un seju, kurā aizvien izteiktāk iekvēlojās dusmu sārtums, un piepeši iesmējās. – Tu nu gan esi viena īsta aitaspiere, mana dārgā māsa! Nekad es vēl neesmu sastapis nevienu citu, kurš uz āķa uzķertos tik viegli kā tu. Ko tad tu vēlētos iedzert? Vīnu?
– Es iedzertu kādu pusglāzi liķiera, ja tu būtu tik laipns un man to ielietu, – viņa stīvi attrauca.
– Tas, protams, būs nežēlīgs pārbaudījums manām jūtām, taču es tev šo laipnību izrādīšu. Tas nudien ir briesmīgs dzēriens šai stundai! Vai… patiesību sakot, jebkurai diennakts stundai, – Vērnons domīgi piebilda, tad paņēma glāzi un devās pie māsas savā dīkdienīgajā gaitā, tomēr izrādīdams dzimuša atlēta iznesību. – Tātad? Kas atgadījies šajā reizē? Saki skaidri un gaiši! Es negribu, lai mani zirgi apsaldētos.
– Es vēlos, lai tu apsēdies! – viņa ērcīgi pavēlēja.
– Dzirdu un paklausu, bet, Dieva dēļ, nevelc garumā! – viņš atbildēja un iekārtojās klubkrēslā iepretī kamīnam.
– Ir sagadījies tā, Olverstok, ka es vēlos tev lūgt palīdzību, – viņa sacīja.
– Dārgā Luīza, to es aptvēru jau tad, kad tikko biju izlasījis tavu vēstuli, – viņš biedējoši pieklājīgi atteica. – Neapšaubāmi tu varēji uzaicināt mani, lai mēģinātu satriekt ar kādu no savām trauslajām dāmām, taču tavs vēstījums bija tik piebārstīts ar mīļiem vārdiem, ka šīs aizdomas jau gandrīz uzreiz pagaisa, atstājot vienu vienīgu alternatīvu – tu vēlies, lai izdaru kaut ko tavā labā.
– Man laikam vajadzētu justies pateicīgai, ka tu vispār atcerējies par manu vēstuli, kurā lūdzu tevi ierasties! – viņa atteica, nikni skatīdamās uz brāli.
– Tu pat iedomāties nespēj, Luīza, kāds man ir kārdinājums pieņemt tavu pateicību ar tam piedienošu smīnu, – viņš sacīja māsai. – Taču es nemūžam neatļautos piesavināties pagodinājumu, kas pienākas kādam citam cilvēkam. Trevors parūpējās, lai es to neaizmirstu.
– Tu vēlējies man pateikt, ka misters Trevors lasīja manu vēstuli? – lēdija Baksteda aizkaitināti noprasīja. – Tavs sekretārs?!
– Es viņam maksāju par to, lai viņš lasītu manas vēstules, – viņa gaišība paskaidroja.
– Taču ne jau tās, kuras rakstījuši tev tuvākie un dārgākie cilvēki!
– Nē, nē! Tās nekādā ziņā! – viņš apstiprināja.
Lēdijas Bakstedas krūtis satraukti cilājās. – Tu esi tāds… – Viņa piepeši apklusa un novaidējās. Lēdijas Bakstedas iekšējā cīņa bija skaidri pamanāma, taču viņa tajā guva panākumus un pat pasmaidīja, lai ar atzīstamu prasmi pat samērā jautri pateiktu: – Nelietis! Es nedrīkstu pieļaut, ka tu mani sadusmo! Es vēlos parunāt par Džeinu.
– Kas, pie joda, ir… Ak, jā, es taču zinu! Viena no tavām meitenēm.
– Mana vecākā meita. Un es atļaušos tev atgādināt, Olverstok, ka arī tava māsasmeita!
– Luīza, tu esi netaisna! Man nav nepieciešams šāds atgādinājums.
– Es šajā sezonā savu dārgo bērnu izvedīšu sabiedrībā, – lēdija paziņoja, izlikdamās nedzirdam viņa piebildi. – Un, protams, stādīšu viņu priekšā arī Viņas Majestātei kādā no viņas viesistabām… ja vien karaliene tādus pasākumus vēl rīko. Esmu dzirdējusi runājam, ka pašlaik viņas veselība esot tik vārga…
– Tev nāksies kaut ko izdarīt ar viņas vasarraibumiem… ja vien viņa ir tā, ko es domāju, – lords pārtrauca māsas runas plūdus. – Vai esi izmēģinājusi ar citronūdeni?
– Es taču tevi šurp neaicināju tāpēc, lai apspriestu Džeinas ārieni! – lēdija atcirta.
– Ak tā? Kāpēc tad tu mani uzaicināji?
– Tāpēc, ka es vēlējos lūgt, lai tu sarīko balli viņai par godu… Olverstoku namā! – viņa steidzīgi nobēra.
– Ko tu vēlies, lai es izdaru?!
