Viņš gribēja nākt līdzi, bet es viņu nosūtīju darīšanās. – Tobiass pievērsa Lavinijai apņēmības pilnu skatienu. – Zvēru, jūs šodien izskatāties debešķīgi, kundze! Gluži kā no jūras iznirstoša Venēra. Jūsu rītausmas apmirdzētais stāvs iejūsmina manu garu, apskaidro prātu un iedvesmo metafiziskām pārdomām.
– Venēra? – Lavinijas roka ar tajā paņemto kafijas tasi sastinga pusceļā pie lūpām. Viņa raižpilni sarauca pieri. – Tobias, vai tev kaut kas kaiš? Tu izklausies savādi.
– Esmu pie labas veselības, paldies par apjautāšanos. – Viņš cerīgi aplūkoja emaljēto kannu. – Vai kafija vēl ir? Lavinija gribēja turpināt izjautāšanu, bet Emelīna ierunājās pirmā:
– Protams! – Viņa paņēma kannu. – Lūdzu, apsēdieties. Es ar lielāko prieku ieliešu jums kafiju. Varbūt Sinklēra kungs mums pievienosies, kad būs pabeidzis savas darīšanas?
– Es par to šaubos. Viņš būs aizņemts lielāko dienas daļu. – Tobiass bez liekām runām apsēdās krēslā un paņēma pēdējo smalkmaizīti.
Emelīna ielēja kafiju.
– Sinklēra kungs nestāstīja par šodienas plāniem.
– Droši vien tādēļ, ka viņam nebija plānu līdz brīdim, kad viņš nolēma uzsākt darbu mana palīga amatā.
Emelīna strauji pacēla skatienu un ar troksni nolika kafijas kannu uz galda.
– Palīga amatā?
Tobiass paraustīja plecus un pasniedzās pēc sviesta un ievārījuma trauka.
– Viņš apgalvo, ka vēlas izmēģināt izmeklētāja karjeru, un grib, lai es viņu apmācu.
Emelīna uzmanīgi klausījās.
– Tas ir ļoti interesanti.
– Man gan tas šķiet nomācoši. – Tobiass uzzieda uz smalkmaizītes sviestu un ievārījumu un nokoda lielu gabalu. – Kā jums zināms, es Entoniju mudinu izvēlēties stabilāku profesiju. Es cerēju, ka viņš kļūs par uzņēmēju. Pēc paša Entonija vārdiem, viņa vienīgā karjeras alternatīva diemžēl ir profesionālas azartspēles.
– Interesanta sagadīšanās, – teica Emelīna.
Tobiass viņu apveltīja ar skeptisku skatienu.
– Es ceru, ka jūs neinteresējaties par to pašu profesiju, Emelīnas jaunkundze.
– Protams, azartspēles mani nesaista. – Emelīna īsi palūkojās uz Laviniju un pieklājīgi noklepojās. – Tomēr es nupat teicu Lavinijai, ka esmu nolēmusi nekavējoties uzsākt profesijas apguvi.
– Un es teicu Emelīnai, ka viņai tas nav jādara. – Lavinija salocīja avīzi. – Viņai ir jāapmeklē daudzi pasākumi un nepietiek laika profesijas apguvei.
– Tā nav taisnība, – Emelīna iebilda. – Lavinija, es gribu sekot tavam piemēram.
Iestājās īss, ļoti neveikls klusuma brīdis.
Lavinija beidzot aptvēra, ka ir neglīti pavērusi muti. Viņa to aizvēra.
– Blēņas, – viņa teica.
– Es gribu kļūt par tavu palīdzi, tāpat kā Entonijs vēlas strādāt kopā ar Mārča kungu.
Lavinija sastinga un vērās meitenē ar šausmu pilnu skatienu.
– Blēņas, – viņa atkārtoja. – Tavi vecāki būtu šausmās, ja viņu meita iesaistītos darba tirgū.
– Tante Lavinij, mani vecāki ir miruši. Viņu viedoklis šajā jautājumā nav jāņem vērā.
– Tomēr tu ļoti labi zini, ko viņi par to teiktu. Kad es kļuvu par tavu aizgādni, es uzņēmos atbildību par tavu vecāku vēlmju pildīšanu. Lēdijai šādā biznesā nav vietas.
Emelīna pasmaidīja.
– Tu esi iesaistīta šajā biznesā, un es uzskatu tevi par lēdiju. – Viņa palūkojās uz Tobiasu. – Ser, vai jūs uzskatāt tanti Laviniju par lēdiju?
– Bez šaubām, – Tobiass nevilcinoties atbildēja. – Jebkuru, kurš apgalvos pretējo, izaicināšu uz dueli.
Lavinija pievērsās viņam.
– Ser, tā ir jūsu vaina! Jūsu dēļ Entonijs un Emelīna ir ieņēmuši galvā šīs blēņas.
– Diemžēl Mārča kungs nav vainīgs, – Emelīna paskaidroja.
Tobiass norija smalkmaizītes gabalu un aizstāvoties pacēla gaisā plaukstas.
– Apzvēru, ka nevienu no abiem neiedrošināju.
Emelīna pasmaidīja pāri kafijas tases malai.
– Lavinij, ja vēlies kādu vainot, vaino pati sevi. Tu mani iedvesmo, kopš sākām dzīvot kopā.
– Es? – Lavinija jau otro reizi rīta gaitā palika bez valodas. Viņa juta, ka drīz zaudēs samaņu. Tas nekad iepriekš nebija noticis, tomēr palikšana bez elpas liecināja par ģīboņa tuvošanos.
– Tieši tā, – Emelīna noteiktā balsī turpināja. – Tava brīnišķīgā spēja atkopties pēc lielas neveiksmes ir atstājusi uz mani lielu iespaidu. Vairums cilvēku neatkarīgi no dzimuma pēc tādiem notikumiem sabruktu. Es apbrīnoju tavu neparasto izturību un gudrību.
Tobiasa mute saspringa.
– Turklāt tev piemīt vienreizēja spēja panākt ielūgumus uz ļoti svarīgiem un ekskluzīviem augstākās sabiedrības pasākumiem, Lavinij. Nepazīstu nevienu citu cilvēku, kurš spētu apvienot slepkavību izmeklēšanu ar veiksmīgu jaunas dāmas iesaistīšanu augstākajā sabiedrībā, ko tu paveici pirms dažām nedēļām. Tā bija satriecoša uzvara.
Lavinija nolika elkoņus uz galda un atbalstīja seju rokās.
– Gatavās šausmas!
– Emelīnai ir tiesības uzskatīt tevi par paraugu un sievieti, kurai līdzināties. – Tobiass paņēma kafijas tasi. – Patiesību sakot, nevaru iztēloties labāku piemēru jaunai sievietei.
Lavinija pacēla galvu un dusmīgi palūkojās uz vīrieti.
– Ser, pārstājiet mani ķircināt! Man nav noskaņojuma, lai to klausītos.
Pirms Tobiass paguva atbildēt, ēdamistabā ienāca Čiltona kundze, nesdama pamatīgi nokrautu paplāti.
– Lūdzu, ser: olas un kartupeļi!
– Paldies, Čiltona kundze. Jūsu kulinārijas prasmes ir apbrīnojamas. Ja kādudien vēlaties mainīt darba vietu, lūdzu, nāciet pie manis!
Čiltona kundze iesmējās.
– Nedomāju,
