style="font-size:15px;"> – Gulies zemē! Veicīgi!
“Ja viņš izraus ieroci, es mēģināšu viņu ievainot, taču iespējams arī letāls iznākums,” Bonds sprieda.
Tālrunis apklusa.
– Tūlīt pat! – Bonds pavērsa ieroci zemāk, tēmēdams uz svešinieka labās rokas elkoni.
Izskatījās, ka gaišmatis kuru katru brīdi padosies. Pleci viegli saguma, un acis ēnainajā gaismā iepletās, paužot izbailes un nedrošību.
Nākamajā mirklī virszemē iedarbojās buldozers, un telpā no griestiem nobira ķieģeļu un zemes piku lietus. Bondam trāpīja pamatīgs akmens. Viņš saviebās un atkāpās, miegdams acis, lai izberzētu putekļus. Ja uzbrucējs būtu profesionālāks vai drosmīgāks, tad izvilktu ieroci un šautu. Taču viņš pagriezās un skrēja prom pa tuneli.
Bonds nostājās savā iecienītākajā paukotāja pozā – kreisā pēda novietota mazliet priekšā un perpendikulāri labajai. Abām rokām satvēris ieroci, viņš izšāva ar apdullinoši skaļu troksni, un lode ieurbās vīrietim apakšstilbā. Svešais iekliegdamies smagi nogāzās zemē apmēram desmit jardu attālumā no ieejas tunelī.
Telpa drebēja aizvien spēcīgāk un grabēja aizvien skaļāk, un arvien vairāk ķieģeļu krita no sienām. No griestiem bira ģipša un zemes lietus. Tieši uz brūces plecā uzkrita betona atlūza kriketa bumbiņas lielumā, un Bonds pēkšņās sāpēs nostenējās, taču apņēmīgi turpināja skriet cauri tunelim. Uzbrucējs rāpoja tuvāk plaisai, pa kuru iespīdēja saules gaisma.
Buldozers tobrīd šķita atrodamies tieši virs galvas. “Kusties taču, nolāpīts!” Bonds sev pavēlēja. “Drīz vien ēka būs nolīdzināta līdz zemei.” Dīzeļdzinēja pukšķināšana pieņēmās skaļumā. Uz grīdas krita aizvien jauni ķieģeļi.
“Diez vai es gribētu, lai mani te aprok dzīvu.”
Līdz cietušajam palika tikai desmit jardu. “Uzliec viņam žņaugu, izvelc no tuneļa, nogādā drošā vietā – un sāc uzdot jautājumus.”
Taču atskanēja apdullinošs krakšķis, un pavasara dienas maigā gaisma tuneļa galā izdzisa. Tās vietā iespīdēja divas degošas baltas acis, kas spiedās cauri putekļu miglai. Mirkli tās vērās nekustīgi un tad, gluži kā medījumu pamanījis lauva, mazliet pagriezās, pievērsdamās tieši Bondam. Buldozers neganti ieklepojās un neapturami rakās uz priekšu, stumdams sev pa priekšu zemes un akmeņu vilni.
Bonds notēmēja, taču mērķi neredzēja – lāpsta atradās augstu, aizsedzot operatora kabīni. Transporta līdzeklis neatlaidīgi rāpās uz priekšu, stumdams zemi, ķieģeļus un būvgružus.
Buldozers brauca aizvien tuvāk, un ievainotais kliedza, taču buldozerists viņu neredzēja. Ja arī pamanīja, tad par cilvēka bojāeju nenieka nebēdāja.
Vēl reizi iekliedzies, uzbrucējs pazuda zem akmeņainās kārtas. Nākamajā mirklī žvadzošās kāpurķēdes pārrāpās pāri vietai, kur viņš tika aprakts.
Drīz starmešu gaisma pazuda aiz gruvešu sienas, un tunelī iestājās piķa melna tumsa. Bonds ieslēdza kabatas lukturīti un metās skriet uz griezuļa telpu. Pie ieejas tajā viņš paklupa un spēji nogāzās – zeme un ķieģeļi apraka pēdas, tad augšstilbus.
Pēc brīža smagums cieši piespieda ceļgalus pie grīdas.
Buldozers grūda dubļainos gruvešus aizvien dziļāk telpā. Uzbērums jau bija sagrābis Bondu līdz viduklim. Pēc pusminūtes milzu slānis apraks arī galvu.
Taču kalns buldozeram izrādījās par smagu; iespējams, tas uzdūrās ēkas pamatiem. Vilnis aprima. Buldozerists vēl nepaguva pārslēgt atpakaļgaitu, bet Bonds jau izkārpījās brīvībā un iztrausās no telpas. Acīs koda, plaušas neciešami sāpēja. Spļaudīdams putekļus un zemi, viņš pagrieza lukturīti pret tuneli. Tas izrādījās pilnībā aizbērts.
Viņš izsteidzās cauri trim istabām bez logiem, kur pirmīt atrada pelnus un metāla krikumus. Pie durvīm, kas veda uz autopsijas nodaļu, Bonds apstājās. “Vai eja ir aizbērta, lai iedzītu mani slazdā? Vai tur mani gaida Īrs un citi apsardzes cilvēki?” Viņš uzskrūvēja skaņas slāpētāju pistoles stobra galā. Vairākas reizes dziļi ieelpojis, viņš vēl brīdi pastāvēja, tad strauji atgrūda durvis un zibenīgi noslīga aizsardzības pozīcijā, kreisajā rokā turēdams uz priekšu pavērstu kabatas lukturīti un uz tā balstīdams labo roku ar pistoli.
Skatienam pavērās lielā, tukšā zāle – taču pirmīt redzētās dubultdurvis, pa kurām ieplūda gaišs stars, tagad izrādījās aizbērtas. Buldozers tām priekšā bija aizstūmis milzīgu zemes kalnu.
Iesprostots…
Viņš skrēja uz mazākajām istabām pagraba ziemeļu pusē, uz psihiatrisko nodaļu. Vislielākajā no šīm telpām – acīmredzot kādreizējā ārsta kabinetā – bija ierīkotas durvis, taču tās izrādījās cieši noslēgtas. Bonds notēmēja ar pistoli un no slīpa leņķa raidīja četras lodes, kas spindzēdamas atsitās pret metāla slēdzenes plati, un četras ieurbās eņģēs.
Nekāda labuma. Svins, pat pusapvalka patrona nevarēja mēroties ar tēraudu. Pārlādējis viņš ieslidināja iztukšoto aptveri kreisajā kabatā.
Kamēr Bonds pētīja aizrestotos logus, atskanēja skaļa balss.
– Uzmanību! Opgelet! Groкba! Nebezpeči!
Bonds apsviedās un meklēja mērķi.
Taču balss skanēja no sienā iestiprināta skaļruņa.
– Uzmanību! Opgelet! Groкba! Nebezpeči! Brīdinājums! Atlikušas trīs minūtes!
Arī pēdējais teikums tika atkārtots holandiešu, poļu un čehu valodās.
Brīdinājums?
– Nekavējoties sākt evakuāciju! Draud briesmas! Uzstādītas sprāgstvielas!
Bonds lukturīša gaismā paskatījās apkārt.
“Vadi! Tie nevis vada elektrību, bet savieno sprāgstvielu lādiņus!” Bonds nebija spridzekļus pamanījis, jo lādiņi bija piestiprināti ar līmlenti pie tērauda sijām augstu griestos. Visā ēkā bija uzstādītas sprāgstvielas, lai to vienā mirklī noārdītu.
Trīs minūtes…
Lukturīša gaismā pavīdēja dučiem lādiņu, ar kuriem pietiktu, lai pārvērstu šīs akmens sienas putekļos – un Bonds izgarotu līdz ar tiem. Izejas nebija. Sirdij mežonīgi sitoties un sviedriem izsitoties uz pieres, Bonds iegrūda kabatās lukturīti un pistoli un cieši sagrāba vienu no dzelzs stieņiem pie loga. Pat spēcīgi vilkts, tas neizkustējās no vietas.
Miglainajā gaismā, kas plūda cauri stiklam, viņš nopētīja telpu, uzkāpa pie tuvējās sijas, norāva lādiņu un nolēca zemē. Spriežot pēc smakas, tas bija heksogēna maisījums. Nogriezis ar nazi prāvu gabalu, viņš piespieda to pie durvju roktura un slēdzenes. “Vajadzētu būt gana, lai uzspridzinātu slēdzeni un pats paliktu dzīvs. Ātrāk! Pasteidzies!”
Bonds
