kā sargātāja.
– Piedodiet, ka traucēju, es meklēju Reju Vonu Viljamsu.
Izskatījās, ka vecā sieviete mani nedzird. Viņa lūkojās uz Bo tik cieši, ka mazais piespieda seju man pie kājas, aizsegdams vaigu ar cepuri.
Sievietes skatiens kļuva asāks, taču viņas balss ierunājoties bija maiga.
– Tas zēns ir Guidrijs. – Viņa pieskārās Bo pie pleca, un viņš sarāvās.
Lai arī zēns bija pārāk liels un smags, es pieliecos un pacēlu viņu.
– Vai jūs esat Reja Vona?
Sieviete mani uzlūkoja, un viņas acis atgādināja dzidrus zaļa marmora gabalus.
– Jā, esmu gan. – Viņa piemiedza acis un paliecās uz priekšu. – Vai jūs būtu Džūlija Holta?
Sarāvos, sajuzdama negaidītu atvieglojumu – atvieglojumu par to, ka neesmu viena šajā pamestajā vietā ar nolīdzinātiem zemes gabaliem un nekustamo īpašumu tirgotāju plakātiem. Atvieglojumu par to, ka kāds zina, kas es esmu. Man pat neienāca prātā pabrīnīties vai iedomāties par to, kā vecā sieviete zina manu vārdu.
– Jā. Jā, es tā esmu. Un šis ir Monikas dēls Bo.
Sieviete pasmaidīja, un viņai starp lūpām pavīdēja balta zobu protēze.
– Man jums kaut kas ir. – Neteikdama vairs ne vārda, viņa iegāja mazajā mājiņā, atstādama durvis vaļā. Tā kā man nekas cits neatlika, es piespiedu Bo sev klāt un sekoju Rejai Vonai iekšā.
Aizvēru aiz mums durvis, un mēs iegājām nelielā dzīvojamajā istabā, kur televizora ekrānā norisinājās ziepju opera un sienu līdzās lielajam logam klāja papjēmašē masku kolekcija. Sekodama vecajai sievietei mājas dziļumā, es uz brīdi apstājos, nespēdama saprast, kā te trūkst.
Nākamā telpa bija virtuve ar mirdzošu katlu un pannu rindu, kas karājās pie griestiem līdz ar kaltētu ārstniecības augu, zālīšu un ziedu buntēm. Kaut kas burbuļoja uz plīts, un smarža man atgādināja svētdienas pēcpusdienas Monikas dzīvoklī. Mans kuņģis sarāvās, atsaucot atmiņā, ka neesmu ēdusi kopš brokastīm un ka Bo ir vajadzīgs kas vairāk par krekeriem un sulu.
Reja Vona jau krāva telefona grāmatas uz cieta koka krēsla pie galda ar ātrām un spēcīgām kustībām, kas noliedza viņas gadus.
– Noliec mis Monikas puiku te, un es jums sadabūšu sarkanās pupiņas ar rīsiem.
Nosēdināju Bo uz krēsla, apsolīdama, ka būšu tepat līdzās, un apsēdos pie galda. Viss likās tik nereāls, taču es tam ļāvos, atbalstīdama muguru pret krēsla atzveltni, atbrīvojoties no atbildības un nedrošības smaguma un ļaujot kādam par sevi parūpēties, lai arī uz īsu brīdi.
Reja Vona nostājās pie plīts un ar lielu smeļamo kausu salika pupiņas virs rīsu kaudzītēm, kas jau atradās sagatavotas divos šķīvjos. Kad viņa tos novietoja uz galda manā un Bo priekšā, ievēroju, ka Bo domātais ir vecs plastmasas šķīvis ar izbalējušiem Mikipeles un Donalda Daka attēliem, un piepeši aptvēru, kā pietrūka dzīvojamajā istabā: ģimenes fotogrāfiju. Ilgāku laiku nolūkojos uz šķīvi, uz kura redzamo animācijas filmu varoņu attēli kontrastēja ar lauciniecisko virtuvi un veco sievieti bez ģimenes fotogrāfijām.
Reja Vona piepildīja divas plastmasas glāzes ar ūdeni no dzesētāja pie durvīm un novietoja tās līdzās mūsu šķīvjiem.
– Vispirms papūt, dzirdi? Tūlīt atgriezīšos.
Ar skaļi rūcošu vēderu es paliecos uz priekšu un aši samaisīju Bo porciju, un papūtu, cenzdamās dziļi neieelpot smaržīgos garaiņus, kas cēlās no šķīvja, jo tas man liktu sajusties vēl izsalkušākai, nekā es jau biju. Nogaršojusi Bo ēdienu, lai pārliecinātos, ka tas ir labs, pievērsos pati savam šķīvim un ātri ēdu, apdedzinādama mēli un uzdzerdama virsū ūdens malku, lai to atdzesētu. Taču tam nebija nozīmes. Šķita, ka vairs nekam nav nozīmes.
Kad Reja Vona atgriezās, mums abiem bija gandrīz tukši šķīvji. Atbalstījusi brūnā papīrā ietītu četrstūrainu saini galda paliktņa lielumā pret zemu skapīti, Reja Vona paņēma mūsu šķīvjus, uzlika uz tiem papildu porcijas un atkal novietoja uz galda.
Reja Vona apsēdās un sakrustoja rokas.
– Kāpēc tu esi te ar viņas puiku, bet bez mis Monikas?
Pēdējais sarkano pupiņu un rīsu kumoss aizķērās kaut kur rīkles dziļumos. Lēnām iedzēru no glāzes, lai iegūtu laiku atbildei. Man nebija ienācis prātā, ka nāksies atkārtot šo stāstu vēlreiz. Pametu skatienu uz Bo, kurš bija paēdis un sāka slīgt miegā savā krēslā, ar pirkstu bakstīdams caurumu sarkanajā cepurē.
Dziļi ievilku elpu, ļaudama gaisam piepildīt telpu, ko tik ilgu laiku aizņēma sāpes un sēras, un tad atkal to izpūtu.
– Monika nomira gandrīz pirms trim mēnešiem.
Kaut kas pazibēja Rejas Vonas acīs, taču viņa nenovērsa skatienu. Visbeidzot viņa noteica:
– Jādomā, ka pie vainas bija viņas sirds.
Pārsteigumā uzlūkoju viņu.
– Kā jūs to zinājāt?
Viņas seja vēl aizvien bija bezkaislīga, taču apakšlūpa nodrebēja.
– Viņa mira jau kopš piedzimšanas brīža. Jādomā, ka mēs visi mirstam, taču dažiem stundas ir skaitītas no paša sākuma.
– Es nesaprotu.
– Viņa allaž ir bijusi trausla. To sauca par “iedzimtu sirdskaiti”, un tā nav pirmā reize, kad ģimenē tas atgadījās.
Iekārtojos krēslā, elpodama tik ātri, ka atkal sagriezās galva.
– Tātad viņa zināja, ka viņai ir vāja sirds? Un neko nedarīja?
– Ak, es nezinu, vai viņa zināja, taču es gan. Es biju klāt viņas piedzimšanas brīdī un to redzēju, lai arī ārsts neredzēja. Viņas māte arī viņu pārbaudīja, lai būtu droša, un tie ārsti neko neredzēja.
Reja Vona piecēlās un aiznesa netīros šķīvjus uz izlietni, lai pēc tam turpinātu.
– Dažiem tas ir redzams uzreiz, kad viņi piedzimst. Bet citi uzzina tikai tad, kad ir vecāki, un tad sirds jau ir tik ļoti sabeigta, ka viņiem ir vajadzīga jauna. Domāju, ka mis Monika to nedabūja laikus.
Iedomājos par pēdējo gadu Monikas dzīvē, par to, cik vāja un trausla viņa bija kļuvusi, par jaunas sirds gaidīšanu. Par to, kā viņa bija aizmigusi kādā pēcpusdienā, lai vairs nekad nepamostos. Taču Monika zināja ilgi pirms tam, to es tagad sapratu. Viņa zināja un neko man neteica, līdz to vairs nevarēja noslēpt.
Paraugoties uz papīrā ietīstīto saini, man prātā ienāca kāda doma.
– Kā jūs zinājāt manu vārdu? Tievā uzacu svītriņa saraucās.
– Mis
