neredzēju. – Viņam mugurā ir vecmodīga cepure un garš mētelis. Bērna galva atrodas viņam uz pleca.
Neapmierināti piecēlos sēdus. Čelsija allaž dzīvoja kādā citā pasaulē: labākā un krāsainākā. Es saskatīju tikai melnbaltās krāsas tur, kur Čelsija redzēja varavīksni.
– Tas ir tikai muļķa mākonis. – Piecēlos un devos uz mājas pusi, juzdamās nogurusi no šīs muļķīgās spēles. – Iešu iekšā. Čelsija pagrieza galvu, aizlikdama roku priekšā sejai, lai aizsegtos no saules.
– Mamma teica, ka tev mani jāpieskata.
– Tad nāc iekšā. Es gribu skatīties televīziju.
Čelsija atkal atgriezās pie mākoņu vērošanas.
– Bet ārā ir tik labi. Drīz kļūs auksti, un tad mēs vairs nevarēsim te palikt.
Es pavilcinājos, atkal palūkodamās augšup un cenzdamās saskatīt vēl ko citu, atskaitot ūdens kondensāta pilienus. Zināju, ka mākoņi sastāv no tiem, jo biju to apguvusi dabaszinību stundās. Taču man tā arī nebija izdevies pārliecināt par to Čelsiju ar viņas nevaldāmo iztēli, kurai nekas nebija tāds, kāds izskatījās. Atkal cieši paraudzījos augšup, taču saskatīju tikai debesis.
– Iešu iekšā, – noteicu, dodamās uz priekšu un nenogaidīdama, lai palūkotos, vai Čelsija man seko.
Taču kājas piepeši likās iestrēgstam dubļos, katrs nākamais solis kļuva grūtāks par iepriekšējo, kājas nespēja tikt uz priekšu. Dzirdēju kaut kur zvanām telefonu un pagriezos, lai paraudzītos uz Čelsiju, lai pajautātu, vai viņa arī to dzirdējusi, taču Čelsija bija pazudusi, un zāle, kur viņa bija atradusies, tagad mēmi šūpojās vējā. Un tomēr telefons turpināja zvanīt.
Pieslējos sēdus savā viesnīcas gultā, plati iepletusi acis, naktskreklam līpot pie muguras, ar ierasto sajūtu, ka esmu pazaudējusi ko svarīgu, kāju vai roku. Jutu, ka tas tepat vien ir, taču katru reizi, kad pēc tā sniedzos, satvēru tukšu gaisu.
Saule ieplūda iekšā starp aizkariem, iekrāsodama istabu ar dienas gaismu. Taustījos pa naktsgaldiņu pēc sava mobilā telefona un pametu skatienu uz pulksteni, kas rādīja pusdeviņi. Samirkšķināju acis, nesaprazdama, kā esmu varējusi tik ilgi nogulēt, un tad atcerējos, ka biju iemigusi tikai pēc iepriekšējās skatīšanās pulkstenī, kad tas bija rādījis pāri četriem. Apsēdos, telefonam vibrējot manā plaukstā, un tad paraudzījos uz blakus gultu, kur Bo mani domīgi vēroja ar savām zaļganzilajām acīm, sūkādams īkšķi un plucinādams sarkano cepuri.
Uzsmaidīju viņam un tad sajutu, kā sirds ierasti iepukstas straujāk, aptverot, ka vienīgais cilvēks, kas varētu zvanīt uz manu mobilo, ir inspektors Kobilts. Satraukumu nomainīja ziņkārība, kad, palūkojusies uz telefona numuru, atpazinu Ņūorleānas kodu, 504.
– Hallo?
– Vai Džūlija Holta? Te Nensija Meiere no Mayer&Ryan. Atvainojos, ka zvanu tik agri, taču man ir aizraujošas ziņas, kas nav atliekamas.
Man vajadzēja kādu brīdi, lai pilnībā pamostos. Visbeidzot es izmocīju:
– Aizraujošas ziņas?
– Jā. Mums ir parādījies nopietns pircējs Eiba Holta gleznai, kuru jūs vakar atnesāt. Es zināju, ka tās ievietošana skatlogā nāks par labu. – Sajutu, kā sieviete pasmaida pie šiem vārdiem, taču viņas tonī bija arī kaut kas cits. Man nevajadzēja ilgu laiku, lai uzzinātu, kāpēc.
– Tomēr ir arī kāds noteikums.
Aizturēju elpu.
– Jā?
– Viņa vispirms grib satikties ar jums, lai parunātu par portretu. Nedomāju, ka to būs grūti pārdot, un jūs par gleznu zināt vairāk nekā es, tāpēc esmu pārliecināta, ka tā ir tikai formalitāte. Taču šī sieviete ir mūsu pastāvīgā kliente, tāpēc cerēju, ka jūs piekritīsiet tikties.
Paraudzījos uz Bo, kura pirksts nupat parādījās pirmajā cepurē izbakstītajā caurumā un kurš nupat bija ķēries pie otrā bakstīšanas.
– Jā. Protams. Es to varu. Kad?
Iestājās īss klusuma brīdis, kas lika man nodrebināties.
– Patiesībā viņa šobrīd ir te un vēlētos ar jums tikties, cik drīz vien iespējams. Zinu, ka jūs esat apmetusies viesnīcā otrpus ielai. Vai varēsiet būt te pēc piecpadsmit minūtēm?
Ieskatījos pulkstenī un tad atkal pametu skatienu uz Bo.
– Viņa šobrīd ir tur?
Klausulē atskanēja klusi, dzidri smiekli.
– Kā jau teicu, Guidrijas kundze ir mūsu pastāvīgā kliente un draudzene. Viņa man piezvanīja uz mājām vakar vakarā, pārāk vēlu, lai zvanītu jums, un lūdza, lai es to nokārtotu pēc iespējas agrāk.
Mana roka sastinga uz telefona klausules.
– Guidrijas kundze?
– Jā. Viņa nāk no senas Ņūorleānas ģimenes, tāpēc varbūt jūs atpazīstat uzvārdu. Šķiet, ka viņa ir Holta kunga pielūdzēja un viņu interesē jūsu radniecība ar mākslinieku.
– Viņa šobrīd ir tur? Jūsu veikalā?
– Jā. Varat te būt pēc piecpadsmit minūtēm?
Centos runāt rāmi, nolūkodamās uz Bo.
– Vai viņa labāk nevarētu atnākt uz viesnīcu un satikties ar mani vestibilā?
Pēc pavisam īsa klusuma brīža Nensija Meiere noteica:
– Esmu pārliecināta, ka tas nenāksies grūti.
– Lieliski. Tad dodiet man divdesmit minūtes laika, un es viņu sagaidīšu lejā pie administratora letes.
Mēs atvadījāmies, un es noliku klausuli, domām jaucoties pa galvu un jautājumiem atbalsojoties smadzenēs. Gluži kā autopilotā aši nomazgāju seju un iztīrīju zobus, tad uzrāvu mugurā iepriekšējās dienas drēbes, jo tās vēl aizvien bija uzkarinātas uz krēsla atzveltnes.
Parakņājos somiņā, sameklēju šokolādes tāfelīti, ko biju nopirkusi Ņujorkā pirms aizbraukšanas, un pasniedzu to Bo.
– Tev brokastīs nāksies ēst šokolādi. Vai nav lieliski?
Bo seja atplauka, uzlūkojot mani, un retais smaids atklāja spraugu apakšējā priekšzoba vietā. Sabužināju zēna matus, domās apņemdamās pielūkot, lai viņš paēstu kārtīgas pusdienas. Notupusies viņa priekšā, es noteicu:
– Bo, man uz brīdi jānokāpj lejā, lai ar kādu aprunātos, taču tev vajadzēs palikt vienam. Vai tu esi ar mieru?
Viņa smaids sašķobījās, un īkšķis atkal pietuvojās mutei. Bo lēni pamāja.
– Labi. – Ierakstīju sava mobilā telefona numuru
